Viens gads Aperture

2010.gads man pagāja strādājot foto organizācijā Aperture Foundation Ņujorkā. Kas tas ir, ar ko es tur nodarbojas un kā man gāja – turpmākajās rindkopās.

Kas ir Aperture?

Aperture Foundation aizsākās 1952. gadā, kad fotogrāfi Ansels Adamss (Ansel Adams, 1902 – 1984), Doroteja Lanža (Dorothea Lange, 1895 – 1965), Barbara Morgana (Barbara Morgan, 1900 – 1992) un Mainors Vaits (Minor White, 1908 – 1976) sāka izdot foto žurnālu. Dekādi vēlāk organizācija paplašinājās un sāka izdot arī foto grāmatas, kuru nu ir jau vairāk kā 500.

Šodien, kad organizācijai ir arī sava galerija (900 kvadrātmetru liela platība Čelsijā), Aperture funkcijas ir vēl plašākas – izstāžu rīkošana, sarunas ar fotogrāfiem, kritiķiem, galeristiem un pasniedzējiem, grāmatu prezentācijas. Un ne mazāk interesanta un svarīga daļa ir Aperture balva, kas reizi gadā tiek pasniegta uzlecošai zvaigznei, kā arī jau tradīcijām bagātā prakses programma. Tas viss kopā ir darbs, lai sasniegtu mērķi – veicināt fotogrāfijas popularitāti un kvalitāti.

Ko Aperture darīju es?

Mans oficiālais statuss Aperture bija praktikante, bet jutos kā pilnvērtīgs darbinieks, kurš strādā pilnas slodzes darbu no deviņiem līdz pieciem. Tādi darba rūķi, kuri izturēja konkursu, lai sniegtu savu artavu un mācītos, mēs bijām 12.

Mani iedalīja grāmatu un fotogrāfiju pārdošanas nodaļā. Vairāk gan gribēju nokļūt grāmatu vai žurnāla redakcijā, bet tur priekšroka tajā tika dota tiem, kuriem angļu valoda ir dzimtā. Kad biju iepazinusies ar Aperture struktūru un saviem pienākumiem, sākusi darboties, skaidri pateicu, ka gribu darīt daudz. Un to prieku arī saņēmu. Bez maziem ikdienas pienākumiem, kuru starpā bija arī dažu atskaišu veidošana, vēstuļu rakstīšana un līgumu sagatavošana, man uzticēja arī kādu nopietnāku uzdevumu – piemēram, koordinēt grāmatu katalogu, kas tiek veidots divreiz gadā. Tas ir tāds viltīgs uzdevums, jo pārdošanas nodaļai jāprot iegūt nepieciešamā informācija, jāpanākt, ka visi ievēro grafiku, vienlaicīgi paliekot uzticīgai savam departamentam un saglabājot labas attiecības ar pārējiem. Lai cik savādi tas nebūtu, es visā kolektīvā biju vienīgā, kas ar foto kameru draudzējas profesionāli, līdz ar to es katalogam bieži vien arī uzņēmu vajadzīgās bildes, piemēram, īpašo grāmatu izdevumu (limited edition) attēlus. Šādā piedāvājumā parasti tiek iekļauta parastā izdevuma grāmata ar vienu vai vairākām fotogrāfijām, citreiz arī dvd vai papildus grāmata skaistā kastē – tā veidojas kolekcionējams objekts, kura tirāža ir no 25 līdz 250 eksemplāriem.

Nākamais lielākais pienākumos bija interneta portāla papildināšana. Es regulāri gatavoju informāciju par jaunākajām grāmatām un fotogrāfijām, piemēram, Sellijas Menas grāmatu vai Nellijas Palomeki “limited edition” fotogrāfiju, kā arī piedalījos stažieru bloga izveidē un rakstīšanā.

Fotogrāfiju programmai galerijas daļā ir atvēlētas divas telpas, manos pienākumos arīdzan ietilpa izstāžu iekārtošana. Atlasi visbeižāk veicu kopā ar priekšnieci, kaut gan gada beigās reiz man bija brīvas rokas to izdarīt patstāvīgi.

Patīkams, kaut arī grūts, laikietilpīgs un atbildīgs uzdevums, bija dalība Aperture portfolio balvas žūrijā. Kopā ar vēl četriem stažieriem un pieciem darbiniekiem, mēs trīs kārtās izvēlējāmies uzvarētāju starp daudzajiem pieteikumiem. Pēdējā atlases daļā skatījāmies bildes uz liela ekrāna, un diskusijas dažbrīd izvērtās visai asas. Par šī gada uzvarētāju – šveicieti Davidu Favrodu (David Favrod, 1982) – gan šaubu nebija. Bez naudas balvas un prestiža, uzvarētājam tiek arī izstāde Aperture galerijas daļā, kā arī tiek izgatavota viena fotogrāfija “limited edition” programmā.

Es regulāri strādāju arī dažādos pasākumos, kuros Aperture piedalījās – New York Photo Festival, Pulse New York, New York Art Book Fair, izstāžu atklāšanās, vakara programmās – sarunu ciklos, pasākumos, kas veidoti Aperture atbalstītājiem un ikkgadējā izsolē – līdzekļu vākšanā.

Ko iegūst stažieris?

Pirmkārt, stažieris strādā daudz, raujas vaiga sviedros un, kā godīgi atzinās viens no darbiniekiem, praktikanti nodrošina to, ka tāda organizācija kā Aperture var funkcionēt. Taču tai pat laikā tā ir laba darba vieta, jo visi praktikantu uztver nopietni un darba pienākumos neietilpst vārīt kafiju priekšniekam.

Būt Aperture nozīmē ekskluzīvas iepazīšanās ar slaveniem fotogrāfiem – kamēr mākslinieki paraksta grāmatas, esmu dzirdējusi stāstus par karu no Stenlija Grīna (Stanley Greene, 1949), par to, kā Aperture pirms daudziem gadiem atraidīja Džona Gosidža (John Gossage, 1946) grāmatu un kā Eiko Hosoe (Eikoh Hosoe, 1933) izvēlas pildspalvu grāmatu parakstīšanai. Toties Viljams Kristenberī (William Christenberry, 1926) pēc sarunas par nezināmo Latviju un stāstiem no Amerikas apceļošanas ar Kodak krāsu filmas fotoaparātu rokās, pārdomā un tomēr mani sirsnīgi apkampj – viņš pirmajā iepazīšanās reizē tikai paspiež roku, bet, ja sanāk tikties otrreiz, tad var arī apkampt. Savukārt Džoels Maierovics, ar kuru iepazinos gada sākumā, kad intervēju viņu Foto Kvartālam un pēc tam satieku regulāri, mani ne tikai sabučo uz abiem vaigiem, bet arī komplimentē manu stilu.

Vēl Aperture stažierim ir preses karte, kas atļauj apmeklēt visus Ņujorkas muzejus par brīvu, kopīgas galeriju un fotogrāfu studiju apskates, brīvpusdienas vienreiz nedēļā, kuras ieturējām katru nedēļu ar citu departamentu Aperture valdes apspriežu telpā – tas bija veids, kā tuvāk iepazīties ar visu departamentu darbiniekiem un viņu pienākumiem. Saņēmu arī stipendiju un papildus samaksu par ārpus darba stundām (atklāšanām, pasākumiem, izstādēm), kas ļāva nomaksāt istabiņas īri. Neskatoties uz aizņemtajām vakara stundām un brīvdienām, kas pagāja nopelnot citiem izdevumiem, man ir liels prieks par Aperture pavadīto gadu!