Tēma:

Tatjana Šuškica, Bez nosaukuma

Tatjana Šuškica, Bez nosaukuma

Tamāra un Tatjana Šuškicas (Tamara & Tatjana Šuškic, 1981) ir dvīņu māsas, kuras dzimušas Belgradā, Serbijā. Abas studējušas angļu, itāļu un spāņu valodas un paralēli literatūrai arī fotogrāfē. Stilistiski viņu fotogrāfijas ir tik pat identiskas kā viņu asins grupa. Inscenētajām fotogrāfijām, kurās portretētas ikdienišķas sadzīves ainas un kuru galvenās varones ir viņas pašas, piemīt momentuzņēmuma estētika, piešķirot viņu attēliem filmisku kvalitāti. Tamāra publicējusi divas dzejas grāmatas “A picture of a puzzle” un “Private show”, bet Tatjana pasniedz universitātē angļu un spāņu valodas. Patreiz Šuškicas strādā pie projekta par atmiņu rekonstrukciju, kam pamatā viņu mātes fotogrāfijas.

Kā jums radās interese par fotogrāfiju?

Tamāra: Man vienmēr ir bijušas ciešas attiecības ar attēlu. Man vienmēr ir paticis vērot vai vienkārši skatīties. Un tas cieši sasaucas arī ar manu dzeju, kas zināmā mērā vienmēr bijusi pilna ar dažādiem stāstiem. Es vēl joprojām kā tūrists pārvietojos no vienas pie otras, neatstāju novārtā ne fotogrāfiju, ne rakstītu vārdu. Šī sintēze ir ļoti svarīga, viena bez otras tās īsti nestrādā.

Tatjana: Mana mamma un viņas māsa daudz fotogrāfēja, un mani vienmēr fascinēja ideja, ka viņas spēlējās ar savu identitāti fotogrāfijā. Tas mani iedvesmoja un dažus gadus atpakaļ es sāku fotogrāfēt sevi un savu dvīņu māsu Tamāru. Fotogrāfijās mani interesē radīt “neeksistējošu realitāti”.

Nosauciet 5 lietas, kas jūs iedvesmo?

Tamāra: Lietas, kas mani fascinē fotogrāfijā, ir diezgan atšķirīgas no tā, kas mani iedvesmo dzejā. Šobrīd ceļošana, izbraukumi ar auto, viesnīcu istabas, peldbaseini un bāri ir lietas, kas mani iedvesmo fotogrāfijā. Arī tadiem fotogrāfiem kā Sallija Mena (Sally Mann) un Araki (Nobuyoshi Araki) ir nozīmīga vieta manā iedvesmu sarakstā. Savukārt dzejā mani iedvesmo franču rakstnieks Žoržs Batajs (Geoges Bataille), vācu kinorežisors Rainers Verners Fasbinders (Rainer Werner Fassbinder) un franču sociologs Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard).

Tatjana: Istabas, cilvēka seja un ķermenis, žesti, dekori, vārdi un visbeidzot piedzīvojumi, kas ir visa iepriekšminētā apkopojums. Manas intereses pastāvīgi mainās, tā kā šis saraksts varētu būt bezgalīgs. Tomēr vislielākās ietekmes nāk no filmām un grāmatām. Fasbinders, it īpaši viņa sieviešu tēli. Arī Džons Kasavītiss (John Cassavetes), Klēra Denī (Claire Denis), Ingmārs Bergmans (Ingmar Bergman), Deivids Linčs (David Lynch). Man ir jāpiemin arī austriešu dramaturģe Elfrīda Jelīna (Elfriede Jeline). Viņas darbos atspoguļojas ironiska, spēcīga un asprātīga valoda, kā viņa pati to raksturo – nebeidzamais sāpinājums (the never-ending wound). Tas viss kopā un vēl britu gleznotājs Lusians Freids (Lucian Freud) ir bezgalīgi iedvesmas avoti.

Viena otrai jūs esat fotogrāfiju galvenie tēli, tomēr tie neizskatās pēc pašportretiem.

Tamāra: Jā, tas brīžiem var likties mulsinoši, tomēr fotogrāfijas autors ir tas, kuram ir bijusi ideja par attēlu, lai gan bieži vien viņš ir vairāk kā režisors, kas novieto kameru, atrod pareizo leņki, gaismu, bet otrs tikai izpilda tādu kā slēdža funkciju.

Tatjana: Man ir interesanti transformēt manis pašas tēlu objektā un palikt vērotāja pozīcijā.

Jusu fotogrāfijām ir sava veida sociālās dokumentālistikas piegājiens, tomēr kadrs bieži vien ir ierobežots un koncentrēts uz jūsu pašportretiem. Kas notiek jūsu prātā, kad jūs inscenējat bildi?

Tamāra: Jā, mums ir ļoti daudz pašportretu. Manī laikam ir tāda ekshibicionistu puse, kas nav īsti saistīta ar izrādīšanos, bet gan teatrālismu. Man patīk spēlēt, manipulēt ar savu seju un ķermeni, un zināt, ka es esmu tā, kas provocē un vada manis pašas izdomāto stāstu. Amerikāņu fotogrāfe Frančeska Vūdmena (Francesca Woodman) arī bieži izmantoja sevi fotogrāfijās sakot, ka “es esmu tā, kura vienmēr ir sev pieejama, un es zinu, ko vēlos”. Ir arī sajūta, ka es viskomfortablāk jūtos pozējot pati sev un savai māsai. Tas notiek dabiski, jo esam ļoti tuvas un saprotam viena otru gandrīz instinktīvi. Tomēr viņa ir arī mans pirmais un nežēlīgākais tiesnesis.

Tatjana: Es mēģinu paņemt konkrētas situācijas no savas dzīves un tās no jauna inscenēt. It kā radīt citu īslaicīgu patiesības ilūziju. Paņemt kaut ko pazīstamu un piešķirt tam jaunu, atsvešinātu redzējumu.

www.flickr.com/photos/dark_lava/
www.flickr.com/people/28772124@N02/

Saistītie raksti

Komentāri

  1. Arturs Perkons

    Totāls paškritikas trūkums – tā laikam ir galvenā laikmeta iezīme – gan politikā, gan mākslās.
    ….
    Priekš manis viena ir baudāma bilde (…Dum, dum, dum it’s the sound of my gun).
    No pārējām ierastajā “tā sanāca” stilā kāda ir derīga tālākam darbam, pārējām vieta viendienīšu kaudzē.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  2. nu godīgi sakot mani arī pārsteidza nebaudāmība…..

    Thumb up 0 Thumb down 0

  3. Galvenais- nekautrēties izzīst no pirxta koncepcijas, kvalitātes, estētikas, identitātes, patiesības utt… Un ja vēl kāds no malas (vēlams, mēdiju pārstāvis) šos tamborējumus akceptē, tad Lielā Nopietnā Māxla rokā!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  4. Arnis Balčus

    Momenuzņēmuma estētika pat vairāk nekā 10 gadus pēc savas kulminācijas fotogrāfijas mākslā spēj joprojām izraisīt skatītājos pretrunīgas reakcijas. Droši vien šādas fotogrāfijas pārprodukcija ir kaut kādā mērā degradējusi pašu estētiku. Ja senāk tā radīja vajadzīgo “realitātes efektu”, tad tagad, kad to ir pārekspluatējusi modes un reklāmas industrija, ir arvien grūtāk skatīties šādas fotogrāfijas. No vienas puses arī es esmu noguris no snapšotiem, jo esmu tos kārtīgi atskatījies, gan gana daudz arī pats saražojis, tomēr reizēm nākas atzīt, ka šī estētika joprojām vajadzīgos brīžos “strādā”. Mani favorīti ir I’d make you love so much, Dum dum dum.., Bunny, Girlfriends in Majestice, Now un vēl dažas “klusās dabas” bez nosaukuma, kas arī šo portfilio “izvelk”. Šī porfolio rādīšana zināmā mērā arī ir eksperiments, lai mēs visi varam paskatīties, vai šāda veida “dokumentālā fotogrāfija” mūsdienās vēl uzrunā. Labprāt dzirdētu viedokļus – kāpēc jā/nē.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  5. Domāju, ka staciju noķert spēju. Tikai neesmu pārliecināts, ka man patīk mūzika, ko tur spēlē.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  6. Arturs Perkons

    >Arni
    Momentuzņēmumi ir tieši tikpat interesanti/garlaicīgi kā sveši ceļojumu fotoalbumi.
    Vēl izrādīšanos var salīdzināt ar priecāšanos par sava mazā bērniņa vēdera regulāru izeju, ko citiem stāsta ar lielīgu sejas izteiksmi.

    Visu nosaka autora spēja uzlikt atlases filtrus, lai fokusētu domu konkrētā virzienā.
    Ja vienīgais filtrs domai ir sevi ieskaujošās vides narcisisms, tad rezultāts ir kā šajā portfolio.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  7. nē, mani neuzrunā.
    domāju, ka gandrīz ikviens ir “ražojis” sev kaut ko šādu, taču parasti jau mums piemīt kaut kripata paškritikas un trīs ceturtdaļas no kaut kā līdzīga, kā šeit redzamās, tiklīdz tiek ielādētas datorā vai noskenētas, tā ātri vien pazūd datora folderītī ar uzzīmēto atkritumu kasti.
    paskatījos vēlreiz – nu lab, trīs no šīm atstātu gan :) !

    Thumb up 0 Thumb down 0

  8. Visu nosaka autora spēja uzlikt atlases filtrus, lai fokusētu domu konkrētā virzienā.

    Īstenībā šeit arī ir izteikta fotogrāfa uzdevuma būtība. Redzēt mēs katrs protam, tomēr ir nepieciešams speciālists, kurš atsedz skaisto no trokšņa.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  9. Njā, man laikam arī jāpiekrīt. Snapshot stilistikā tāpat kā polaroid stilistikā fotogrāfētas bildes ir līdzīgi kā ar indie mūziku. Kas no”independent” ir nokļuvusi kategorijā “pop” un ir tik daudz apkārt un bieži tik nepamatota, ka to uzlūkojot veidojas tāda šķebīga sajūta, it kā būtu ēdis pārāk daudz ievārījuma.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  10. Interesanti ar kādu radošo un tehnisko nevarību mūs pārsteigs nākamais portfolio ?? Varbūt uzaicinātie autori sāks apzināt miskastes pie fotodarbnīcām, kur klienti met ārā neizdevušās bildītes, gan jau arī tur varētu piedomāt klāt konceptu, atrast autoru un mazliet paintervēt, un rezultātā – citāds revolucionārs skats uz fotogrāfiju.
    Un šis teksts jau kaut ko liecina par pašu raksta autori:
    “Inscenētajām fotogrāfijām, kurās portretētas ikdienišķas sadzīves ainas un kuru galvenās varones ir viņas pašas, piemīt momentuzņēmuma estētika, piešķirot viņu attēliem filmisku kvalitāti.”

    Thumb up 0 Thumb down 0

  11. Arturs Perkons

    Šāda raksta sakarā es gribētu uzdot jautājumu:
    Kāda ir kuratoru/producentu atbildība, izmēģinot sabiedrībai iebarot apšaubāmas kvalitātes produktus?
    Es saredzu ārkārtīgi lielu līdzību ar politiku, kur tiek melots, iestāstīts, manipulēts uz nebēdu, nenesot par to nekādu atbildību vai arī naivākajiem pavicinot virtuālu politiskās atbildības lupatu.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  12. Domāju, ka reizi pa reizei FK varētu publicēt šādus lo-fi portfolio tādējādi rosinot diskusijas. Lieta tāda, ka šis lo-fi slikti strādā, ja tam nav blakus pamatīgā un klasiskā foto ar vertikālo vērtību sistēmu. Pagaidām tik virsma rādās un horizontāle. Prasās gan augstumus gan dziļumus.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  13. Arnis Balčus

    Lasot komentārus šeit un arī pie Ilzes Vanagas portfolio, pārņem tāda kā deja-vu sajūta. To visu jau es esmu dzirdējis pirms 6-8 gadiem, bet par saviem darbiem. Mazliet jau tomēr pārsteidz, ka arī šodien “īstie fotogrāfi” nespēj ar vēsu prātu novērtēt fotogrāfijas, kurās nav zelta griezuma vai asuma… proti, ka izpratne par “īsto fotogrāfiju” ir tik šaura un pret “citādiem” valda ārkārtīgi liela neiecietība. Šī gan ir ne tikai fotogrāfu, bet visas latviešu sabiedrības problēma. Piemēru tam netrūkst.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  14. Pats fakts , ka dvīnes bildē viena otru , man škiet simpātiks un saistošs. Tomēr izpildījums diemžēl līdz galam nenostrādā. Šo sēriju vairāk uztveru kā rotaļu, ne mākslu:). Un, ja tā tiek izrādīta iekš flickr, tas ir pat ļoti atbilstoši. Bet par to estētiku – snapshot joprojām ir modē, ja to dara Ryan McGinley (http://ryanmcginley.com/ )

    Thumb up 0 Thumb down 0

  15. ..vai šāda veida “dokumentālā fotogrāfija” mūsdienās vēl uzrunā. Labprāt dzirdētu viedokļus – kāpēc jā/nē.

    Nē, es arī tā māku. [Atliek piestrādāt ar Ps, izdot krājumu un iestāstīt, cik viss tas ir lieliski.]
    Momentuzņēmumi (vispārīgi runājot) paši par sevi nav slikti, tikai noķertajam kadram jābūt gana kompozicionāli un citādi mākslinieciski izdevušamies, ar ideju.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  16. Arturs Perkons

    >Arni,

    pārņem tāda kā deja-vu sajūta.

    Zini, mani arī. Daudzu jo daudzu gadu garumā tas viss ir jau bijis, tikai – agrāk ar tādām skicēm citiem tik intensīvi virsū nebāzās.

    FK ir ieciklējies low-end estētikā, tas nepriecē un, galvenais, nemotivē neko jaunu meklēt fotogrāfijā. Vai tiešām mūsdienu radošuma vienīgā forma ir diletantisma pielūgsme?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  17. Arnis Balčus

    Artūr,
    Nezinu, kādu atbildi sagaidāt. Ja jūs tādus autorus, kā Jen Davis, Martina Hoogland Iwanov, Simon Roberts u.c., kas mums portfolio sadaļā, saucat par low-end un diletantiem, tad jā, uz to esam ieciklējušies. Protams, būtu interesanti dzirdēt, kas tad jūsu izpratnē, ir high-end estētika?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  18. Arnim: nevajag analizēt un dalīt šeit komentējošos “īstajos” un “neīstajos”. Gribu tik jautāt, vai jebkurš iegūts attēls ir fotogrāfija? Tad iznāk ka jebkurš kleksējums ir zīmējums vai glezna, sū… čupa ir tēlniecība utt. utjpr. Manuprāt šim portālam vajadzētu informēt par kvalitatīvu fotogrāfiju, nevis par to ka kādam ir sanācis attēls.
    Un runājot par autori, kura piemin estētiku, rodas sajūta, ka viņa nezin, kas ir momentuzņēmumu estētika un estētika vispār, tāpat kā Jūs, kad pirms diviem gadiem īsajā lekcijā Arsenālā, par privātumu fotogrāfijā, stāstījāt, ka līdz pagājušā gadsimta 80-90tajiem gadiem privātums Latvijas fotomākslā nav bijis.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  19. Arturs Perkons

    >Arnis
    Manā izpratnē instalēta hi-end estētika ir Robert and Shana Parkeharrison ciklā Architect’s Brother

    Es neesmu apgalvojis, ka FK portfolio sastāv TIKAI no lētā gala bildēm.
    Bet tendence ir sajūtama.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  20. Par jaunu, bet šobrīd jav tapušu par klasiku foto virzienu MPS.

    Bija daudz domāts un pētīts gan mūsdienu gan klasisko fotohrāfu darbi, un pēs šā visa nonācu pie secinājuma, ka tautai kjaapstāsta un jaizskaidro MPS pamati un virziena ideja.
    Daudzi fotometri pat nav nojautušii ka viņi taisija MPS daudzus gadus atpakaļ, bet runa nav ari par to, pieversīsimies šī mākslas virziena pamatposmam, kad tas tapa par jaunu žanru.
    Laiku atpakaļ nejauši kādā no diskusijām par Masterpiece bija nosaukta kāda miglubilde, un to nosauca Ziemeļu fotoskolas skolotājs. Līdz ar to no viņa vieglā mājiena Masterpiece-MPS kļuva par jaunu kulta virzienu fotomāklš. Lūdzu nejaukt MPS ar lomogrāfiju, jo tie ir ļoti atšķirīgi stili. Pati Ziemeļu skolas ideja foto jomā bija saskatāma drūmos melnbaltos toņos kuros dominēja mežu un kapu silueti ar dažādiem cilvēkveidīgiem stāviem, viena no raksturīgākajām ziemeļu virziena īpašībām ir spilgts liels logo uz bildes. MPS atšķirībā no ziemeļu virziena ataino jeb kādu sadzīvisku vai dabas ainiņu, bildētu ar ko gadijās pa rokai bez īpašas apstrādes.Izciliem MPS ir raksturīgs fokus neskaidrā vietā vai šeikers. Ka ari MPS nav ievērojami banālie zelta šķēlumi un kompozīcijas, pie kuriem piekasās daudzi pedantiskie bet neizglītotie fotogrāfi un kuriem kaut kas prasās bildēs pamainīt, jo viņi zin kā vajag.
    Ļoti ceru ka ziemeļu fotovirziena adepti un MPS žanra cienītāji , šo virzienu tūrpinās atīstīt.

    Apcerējuma autors ir Arturs Chukmasovs , krievu tautības Latvijas fotogrāfs:)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  21. Raimo Lielbriedis

    Arnim
    Iztēlē mēģināju iedomāties apstākļus, kuros mani varētu uzrunāt tā sauktajā “snapshot” estētikā ierindojamas fotogrāfijas. Atradu, ka vienīgā iespēja ir, ja šos attēlus esmu uzņēmis es pats. Tad tie varētu man atgādināt kādu sajūtu, smaržu, kādus noteiktus apstākļus, kas tad ir bijuši. Tas ir tieši tas iemesls, kāpēc cilvēki visā pasaulē fotografē saulrietus, suņus, kaķus un mazus bērnus. Šādas produkcijas parādīšanās izstāžu zālēs, un vēl ar paskaidrojumiem sarežģītā valodā, manuprāt veicina fotogrāfijas nevērtīguma sajūtu.
    Svarīgākais šādas snapshotošanas iemesls ir tas, ka neko nav jāprot.

    Thumb up 0 Thumb down 1

  22. Raimo Lielbriedis

    Strīds par high-end vs low-end nav pareizais risinājums. Tāds dalījums nekad nebūs efektīvs. Citādi būtu, ja mēs varētu mēģināt salīdzināt norādot uz fotogrāfiju izskatu, fotogrāfiskās izteiksmes līdzekļiem, saturu, u.c. Saturu es liktu rindā pēdējo, jo to var viegli interpretēt. Pārējās fotogrāfijā saskatāmās lietas ir stipri stabilākas.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  23. Arturs Perkons

    >Raimo
    Piekrītu, nav jāķidā māxlas augstums.
    Tomēr FK redaktors ievada blogā raksta:

    Apzinoties fotogrāfijas daudzveidību, mēs varam arī novērtēt fotogrāfijas kā mākslas lielāko potenciālu – stāstīt stāstus par pasauli mums apkārt. Ceru, ka FK kļūs par platformu, kurā satiekas cilvēki ar dažādiem uzskatiem, bet kurus visus vieno patiesa interese par fotogrāfiju. Tāpat es vēlos lauzt Latvijas mākslas izdevumu tradīciju – ignoranci pret auditoriju – un uzturēt atgriezenisko saiti ar lasītājiem: uzklausīt dažādus viedokļus, ņemt vērā ierosinājumus un kritiku

    Vērtīgs ir R.Putniņa ierosinājums rādīt pamatīgo un klasisko foto ar vertikālo vērtību sistēmu. Pagaidām tik virsma rādās un horizontāle. Prasās gan augstumus gan dziļumus.

    Cerēsim, ka redakcijai uzradīsies potenciāls kontrolēt plašo spēles laukumu un izpildīt solīto.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  24. Es gan nēesmu tik kategoriska… Domāju, ka izdevušās momentuzņēmumu sērijas ir tad, ja tiek atlasītas “pareizās” bildes. Un ar to es nedomāju kompozicionāli un mākslinieciski perfektājkās, bet tādas, kas kopā veido stāstu, aiznes to “momentu” līdz skatītājam.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  25. Momentuzņēmuma estētika ir jauki. Uzreiz ataust atmiņā Boris Mikhailov, bet apskatot šīs bildes rodas vēlme pateikt kaut ko rupju un necenzētu… neteikšu. :) Šoreiz laikam piekrītu Raimo, ka pirms rādīt kaut ko viduvēju ir nepieciešams publicēt rakstus par autoriem, par kuru darbiem nerodas lieki jautājumi. Man tiešām patīk momentuzņēmumu estētika, bet es nevēlos piekrist, ka šīs autores to izmanto. Tas, ka bildes līdzinas ģimenes albūmam vēl neliecina par momentuzņēmuma estētikas mērķtiecīgu pielietojumu. Man rodas sajūta, ka lielākais daudzums darbu radušies no nevarēšanas un nezināšanas. Rihards bija precīzi pieminējis Ziemeļvalstu skolu. Tur arī vajadzētu meklēt šāda rakstura autorus un par viņiem rakstīt. Un tad arī atklātos, cik nožēlojami nekādi ir šo autoru darbi.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  26. precizējums – pēdējais teikuma izteiktais apgalvojums attiecas tikai uz rakstā minētajām autorēm. Sorry!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  27. ilze vanaga

    Tamaras un Tatjanas fotogrāfijās man ļoti patīk tas inscinētais nopietnības moments, kas patiesībā ir viens liels JOkE, realizēts caur snapshot.. Tā is vārda un attēla spēle caur kuru viņas un viņu fotogrāfijas nepretendē uz laikmetīgās mākslas statusu, vai jebkādu citu klasisku fotogrāfijas formālo vērtību atskaites punktu ši žanra platformā kā vienīgi snapshot, kura nopietnību šeit var apšaubīt, tomēr eksistenci nevar ignorēt.
    Ne tikai Ivetas pieminētais Ryan Mcginley, bet arī Dash Snow http://www.americansuburbx.com/2010/12/dash-snow-dash-snow-is-rising-star-2007.html, kurš nu jau ir citās saulēs, Hasisi Park http://hasisipark.com/news_02.htm, Lina Scheynius http://www.linascheynius.com/. Tas pats arī visiem zināmais Terry Richardson, kurš katru dienu publicē savu foto dienasgrāmatu : http://www.terrysdiary.com/tagged/diary. Un piemēru netrūkst..
    Pasaule jau sen ir atslābusi no mākslas glorificēšanas klasiskajā formātā.
    Tolerance pret dažādību, tās eksistence un atspoguļojums ir tas kadēļ FK web versija man škiet būtiska Latvijas vidē, kurā nu beidzot var diskutēt, un nav jāsēž mājās vienam ar kioska nopirkto žurnālu.
    We may all no longer be here tomorrow – so have some fun…

    Thumb up 0 Thumb down 0

  28. Tas nenoliedzami ir vieglāk fotografēt pašam sevi, sev zināmo apkārtni, tā veidojot kaut kādu tēlu par sevi, nekā strādāt pie kādas iepriekš pašam svešas tēmas, kuras realizācijai būtu vajadzīgs vairāk laika un pielikto pūļu.
    Internetā ir ļoti daudz albūmu un blogu, kur cilvēki dokumentē savu dzīvi, izvēloties brīžus kur viņi jūtas stilīgi vai bēdīgi, piemēram, ļoti bieži pamanu fotogrāfijas, kur cilvēki ir fotografējuši savas brūces. Nezinu īsti kā to vērtēt, vienkārši ir tā, ka apjūsmojamā daļa fotogrāfiju kaut kā pazūd lielajā informācijas katlā.
    Ļoti maz ir īstās dzīves fotogrāfiju, piemēram, neviens jaunietis nepublicēs bildi, kā vasarā tiek kaplēti kartupeļi, tā vietā būs kāda stilīga bildīte ar draugiem vai ainas no ballītēm.
    Autorēm iespējams arī bija kāds slēpts vēstījums šajās fotogrāfijās.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  29. Ilze, visi nosauktie autori ir perfekti savā pieejā (man pat ir Dash Snow grāmatiņa). Savukārt meiteņu fotogrāfijas katra ir vizuāli savādākā un ir pat ar ļoti savstarpēji atšķirīgiem vēstījumiem.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  30. sula_alus

    Par šo diskusiju būs jāpadomā vairāk. Kaut kāds slimīgs naids virmo. Pirmā asociācija ar Gobas filmu homo@lv. Otrā, par vētsuri – piktoriālistu un A. Štiglica ideju sadursmi. Trešā ar uztveres fenomenu, dēvētu par ekspozīcijas efektu – par maz redzētas šādas fotogrāfijas Latvijā (Arni, tev varāk jāpublicē savas vecās) – ja vairāk redz, sāk iepatikties pamazām. Man pašam gan tīri labi patīk šī sērija, kādas 5 pat visnotaļ jaukas, bet tas pat nav svarīgi, kas man patīk. Es vairāk par komentāriem.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  31. Gints Malderis

    Labvakar,

    man jau patīk šī izprovocētā diskusija un diezgan lielā viedokļu dažādība, bet gan FK, gan Ilzei es vēlētos pajautāt.

    Protams ja skatamies no izcelsmes pamatiem, tad tā protams ir fotogrāfija, bet augstākpublicētajā rakstā vai intervijā un attēlos neko tādu nesaskatīju, kas varētu liecināt par fotogrāfijas klātbūtni. Var jau gudrā valodā spriedelēt par to kā nav jo Lielveikalā protams var nopirkt Talkas desu, desu Tuziks, daži protams zaļu pudeli ar uzakstu Agdam, Mīkla u.c. dēvē par vīnu,bet cik bieži mēs iegādājamies un lietojam šādus produktus, visdrīzāk pat neesam pamanījuši par tādu esamību un tikai nojaušam kā tas varētu garšot, bet vai vajag? Daudz šajā dzīvē mums apkārt ir tukšu un nevajadzīgu lietu bez kurām varam iztikt, varbūt tomēr šis konkrētais gadījums ir tikai pašu māsu fotoalbuma vērts materiāls.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  32. Arturs Perkons

    >sula_alus

    Trešā ar uztveres fenomenu, dēvētu par ekspozīcijas efektu – par maz redzētas šādas fotogrāfijas Latvijā

    cienītais, ja jums būtu profesionālu iemeslu dēļ jāpavada pāris stundas kādā fotolaboratorijā (analogā foto laikā), tad redzot, kas nāk laukā no printera ik pēc 20 sekundēm, tad šis teikums netiktu uzrakstīts tik kategoriskā formā.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  33. sula_alus

    No kurienes šī augstprātība? Šīs dzeloņdrāšu robežas? Šarkovskis pret f/k Rīga. Uzminiet, kam mazāk tolerances?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  34. Augstākā pilotāža : anonīmi čiepstēt par toleranci :)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  35. Arturs Perkons

    >sula_alus
    ja man restorānā atnes sulu iecienītā alus vietā, tad man ir neiespējami pierunāt garšas centrus smadzenēs tīksmināties ap vārdu spēlēm.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  36. > Arturs Perkons
    Ko Tu domāji ar kuratoru atbildību?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  37. >sula_alus
    Kāda nu tur augstprātība, vai dzeloņdrāšu robežas? Tik tiešām ir bik muļķīgi pasludināt par mākslu to, kas, kā pareizi teica Arturs, filmu laikos bira ik 20 sekundes no katra printera. Un daļa pēc tam nonāca miskastē. Ja pateicoties piesacerētajam filozofiskajam vervelējumam tā tomēr gribas uzskatīt par mākslu, tad nekādā gadījumā ne par fotomākslu – var saukt par popmākslu, vai vēl kādu gudru un jēgas pilnu nosaukumu izdomāt, bet nevajag fotomākslas jēdzienu degradēt līdz vidēji statistiskā ģimenes albūmiņa līmenim.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  38. ilze vanaga

    Es necenšos pieškirt vienreizēju unikalitāti šim portfolio . Bet ideja, ka tieši sobrīd pasaule ir atvērusies tik tālu ka ir nojaukta robeža starp publicējamo un nepublicējamo fotogrāfiju un mākslu vispār, jo web pasaulē ir miljons blogu ( magazines) un jauni, radoši cilvēki darbojas, meklē savas izteiksmes formas, eksperimentē, miksē medijus, dzivo un ir atvērti dažādām pieredzēm.. Un tas tiek akceptēts un visādā ziņā iedrošināts. Tas kur viņi caur saviem eksperimentiem nonāks vēl pēc 5 gadiem, tas ir viņu rokās.
    Mani vairāk fascinē šis fenomens kā tāds. Un abas māsas ir loti labs piemers tam.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  39. Arnis Balčus

    Mārtiņš Lablaiks rakstīja:
    “..šim portālam vajadzētu informēt par kvalitatīvu fotogrāfiju..”

    Mārtiņ, man interesētu noskaidrot, kas tad, jūsuprāt, ir tā kvalitatīvā fotogrāfija, par kuru FK drīkst rakstīt?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  40. ilze : Tavā tekstā jau arī atbildes uz pašas jautājumu “nojaukta robeža starp publicējamo un nepublicējamo fotogrāfiju un mākslu vispār, jo web pasaulē ir miljons blogu ( magazines) un jauni, radoši cilvēki darbojas” Spriežot pēc tā ka mums pāri gāžas miljoniem pilnīgi vienveidīgas haotiskas drazas veida bildīšu , to grūti uztverta kā kaut ko radošu , vispār apzinātu. Redzot kopējo vienveidību gan izteiksmes līdzekļos gan vidēs , tā vien izskatās pēc cilvēka organismam kopēji raksturīgiem “Fizioloģisku refleksu” radītiem laika nospiedumiem , pilnīgi bezvērtīga materiāla tik vien kā “Konkrētā brīdī neapzināti gadījies attēls” , kaut ko izsakošs tikai tam kurš tai brīdī un vietā atradies un vēlāk grib “Pagriezt filmu” atpakaļ tik sev vienam saprotamas un interesantas lietas. Citiem tas varbūt būtu skatāmi ja būtu kustīga reālitātes šova veida , tiešā translācijā , kameras vēl būtu “Kaut cik skatāmā” informatīvākā rakursā , taču tā nav , ir miljoniem neko neizsakošu neko nenozīmējošu pilnīgi identisku izpausmju nez kāpēc apzināti vājas kvalitāte attēlu:):) Pati nesaprotamākā lieta man personīgi ir apzināta vājās kvalitātes izpildījums , pa rokai gadījušos nezināmu īpašību materiālu nodēvēšanu par darba “Vērtību” ceļošu pazīmi. Es nebraucu tev konkrēti virsū BET kāda vella pēc piemēram kaut kam mūsdienās jāizmanto vecas fotofilmas , tāpēc ka citu nav , nebija naudas vai skaitās “Stilīgi” , kāpēc piemēram refleksīvam ākstībām iecienīta ir Filma , to pašu tač ērtāk darīt ar mobilo telefonu , lētu digiziepi utt. BET tad būs problēma IESPĒJAMS bilde sanāks pārāk tehniski labas kvalitātēs , zudīs “Vērtība” kas pērkona hītā “Rodas mokās” :) Neizprotu apzinātas mokas ja nemocīties ir elementāri un daudz vieglāk kā “Mocīties” :) Varbūt ja visa drazu cepēju šaika pēkšņi ierubīs saviem ziepjiem automātu un bildes kļūs “Kvalitatīvas” tad tajās vispār nepaliks nekā no “Vērtības” jo saturu praktiski nekad par tādu nerada un ja par slikto filmu un neadaexsi / pāreksi nebūs ko apspriest tad KO TAD ? :)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  41. Turklāt neviens jau neliedz šiem komentētājiem sagatavot rakstus ( kā to brīnišķigi izdarīja Raimo) par viņuprāt labiem projektiem vai citām tēmām un nosūtīt to Arnim publicēānai. Citādi tāda abstrakta runāšana par “kvalitatīvu fotogrāfiju” vien sanāk.:)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  42. Arni, es domāju, ka neviens negrib aizliegt FK rakstīt. Manuprāt, FK veido labu labu platformu, lai aprunātos, izlamātos un saprastu, kas notiek apkārtējo prātos. Tomēr piekrīti, ka hierarhija mākslas vidē pastāv un pastāv kādu noteiktu pieeju aizsācēji un turpinātāji. Es nebūt nedomāju, ka tagad vajag rakstīt tikai par autoritātēm, bet tieši šīs konkrētās autores ne ar ko neatšķiras no miljons citiem flickr autoriem. Tas nav ne slikti, ne labi. Ja viņas būtu vietējās es būtu sajūsmā, ka mums ir vēl kādi mākslinieki par ko tiek rakstīts un par ko ir vērts informēt. Tomēr, ja skatīties globāli viņu darbi nav tā vērti, lai par viņām rakstītu LV. Piemēram, ja es tagad sāktu fotografēt bezpajumtniekus Boris Mikhailov stilā. LV kontekstā tas būtu ļoti pat pieņemami un interesanti, turpretī kādam Vācijas žurnālam tā būtu ļoti nesvarīga parādība… Lai vai kā – liels paldies tev, ka tu spēj noorganizēt ļoti regulāru rakstu pieplūdumu :)

    sula_alus, būtu bezgala patīkami, ka dzeloņdrāšu un pret ksenofobijas saukļi tiktu izteikti neslēpjoties :)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  43. Arturs Perkons

    >Ilze

    ka ir nojaukta robeža starp publicējamo un nepublicējamo fotogrāfiju un mākslu vispār…meklē savas izteiksmes formas, eksperimentē, miksē medijus, dzivo un ir atvērti dažādām pieredzēm.. Un tas tiek akceptēts un visādā ziņā iedrošināts.

    Patērētāju laikmeta norieta posmā apzināti izmisīgi tiek meklēti visi iespējamie veidi kā vēl kaut ko nevajadzīgu pārvērst par preci – to precīzi raksturoja Gints Mālderis – bet mums nav nepieciešams pagaršot katru lēto vīneli no apakšējā plaukta.

    Multimediji plašu atvēzienu ieguva ar digitālajām tehnoloģijām, racionāli samazinot materiālas izmaksas un laika patēriņu amatniecisko prasmu apgūšanā.
    Tomēr, tāpat kā jebkurš cilvēkbērns ir spiests iemācīties līdzsvaru, lai varētu sākt staigāt, tā jebkuram, kurš grib radīt plašākai publikai rādāmas faotogrāfijas, ir jāiemācās atrast līdzsvaru starp apgūto amata prasmi un pausto domu.
    Zinātāji labi redz soļu nevarību dvīnēm – komentāri te cits par citu skarbāki, bet Tava fascinēšanās ar iesācējiem balstās un tiem pašiem argumentiem kā prieks par visšvakāko realitātes šovu. Tur arī režisori/producenti “fascinējas” par iespēju iesācējus pārtaisīt par pārdodamu preci.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  44. Arturs Perkons

    >Māri
    Ar kuratoru atbildību es saprotu atbildību gan pret finansētājiem (fondiem, sponsoriem), jo projektu pieteikumos tiek rakstīts projekta pamatojums, uzdevumi un mērķi, gan atbildību pret skatītāju, kuram tiek piedāvāts skatīt, saprast, iedziļināties, identificēties utt.

    Ja projektu pieteikumos sarakstītie mērķu un uzdevumu realizēšanās nekādi netiek pārbaudīti, tad palielinās risks sabiedrībai regulāri iebarot subproduktus, lai vēlāk pārsteigti secinātu, ka sabiedrībā deformējušas vērtību sistēmas.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  45. Arturs Perkons

    >Iveta

    Turklāt neviens jau neliedz šiem komentētājiem sagatavot rakstus ( kā to brīnišķigi izdarīja Raimo) par viņuprāt labiem projektiem vai citām tēmām un nosūtīt to Arnim publicēānai. Citādi tāda abstrakta runāšana par “kvalitatīvu fotogrāfiju” vien sanāk.:)

    Vai Tu ar to gribi pateikt, ka FK redakcijai nav intelektuālo resursu, lai vispārējam interesentam sagatavotu bāzes izziņas rakstu “Kas ir laba (kvalitatīva mākslinieciski) fotogrāfija”?
    Un tāpēc aicini mūs sabiedriskā kārtā nāk redakcijai palīgā?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  46. mani mulsina Stakles izteikumi: “Ja viņas būtu vietējās es būtu sajūsmā, ka mums ir vēl kādi mākslinieki par ko tiek rakstīts un par ko ir vērts informēt. Tomēr, ja skatīties globāli viņu darbi nav tā vērti, lai par viņām rakstītu LV.”
    Es vēlos būt informēta par dažādiem māksliniekiem no visām pasaules malām-ne tikai top50.
    un MAN nav nepieciešams kārtējā web lapa ar nospodrinātu tīru mutautiņu pasniegta augstākā klase. (par pārējiem nezinu).

    Thumb up 0 Thumb down 0

  47. Artur – uj, nē:) Nekādā gadījumā – FK , manuprāt, viss ir kārtībā gan ar resursiem, gan publicēto materiālu. Gribēju teikt, ka iespējas rakstīt ir katram un pasut savu viedokli ar pozitīviem piemēriem.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  48. >Rihards
    :)) Veca fotofilma ir viegls, ātrs & taisns ceļš, kā panākt vienu no gaisīgajām Kvalitātēm- gleznieciskumu & atmosfēru attēlā. Var bildēt pieķepušu kafijas krūzīti, nogrieztus kāju nagus, aizmigušu jaunavu vai nosprāgušu kaķi- viss automātiski izskatīsies skaisti dūmakains, krāsās niansēts un daudznozīmīgs.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  49. Arturs Perkons

    >Santa
    :) :D :)
    Dažkārt var gadīties, ka filma nav tik veca, lai viegli iegūtu ļoti sakāroto gleznieciskumu&gaisīgumu :(
    Tad jāņem palīgā kāda no ezotēriskajām zinībām, strikti nodalot slepenos paņēmienus uzņemšanas procesā no pēcapstrādes.
    Viens no drošākiem paņēmieniem piešķirt atmosfēru, ir norādošā pirksta princips – jāņem drusku pakusis sviests un ar rādītājpirkstu iebrauc tajā pēc mirkļa izjūtas. Tad ar nevienmērīgām raustīgām kustībām nolazē iespējami lielākā objektīva priekšlēcu. Uzņemšanas laikā šī operācija ir atkārtojama pēc vajadzības.
    Ne pārāk ieteicams paņēmiens ir izurbināt caurumus kameras aizmugurējā korpusā, bet to var darīt, ja kamera ir aizlienēta.
    Īpaši advancēts paņēmiens ir iesprostot telpā starp objektīvu un filmu kādu dzīvu lidoni – sākot no oda līdz lapsenei (6×9 formātam). Spoguļkameru gadījumā ar auss palīdzību ir laiku pa laikam jāpārliecinās, vai lēkājošais spogulis nav limitējis līdz zero lidoņa lidotspēju.

    Otra padomu grupa ir gadījumā, ja filma ir pārāk labi attīstījusies.
    Daudzslāņu lazējošs attēls iegūstams, nesagriezto filmas rullīti iemērcot tējas krūzē ar biezumiem un pēc vidējas meditatīvas pauzes novietojot filmu uz radiātoriem.
    Nav pārbaudīta versija ar mokkas liķieri un gludekli, bet iesakāms tas iraid.
    Cīņa ar nevajadzīgu asumu uzveicama ar miskastēs atrastu novalkātu kurpju ar ādas zolēm un grantētas taciņas palīdzību. Asfalta virsma derīga tikai platfilmas gadījumos.

    Pieņemu, ka kolēģi zinās vēl kādus pašrefleksiju garantējošus paņēmienus gaistošas māxkas taisīšanai :)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  50. Oo foŗši, Alnis jau aizsāka domu ,

    Piemēram, ja es tagad sāktu fotografēt bezpajumtniekus Boris Mikhailov stilā. LV kontekstā tas būtu ļoti pat pieņemami un interesanti, turpretī kādam Vācijas žurnālam tā būtu ļoti nesvarīga parādība

    Man ilgi bija liela nesaprašana KĀPĒC mums tiem kas taka 40+ ir tik graujoša atšķirība “Uztverē” kad bildes estētiku un par tēliem par tehniku nemaz nerunājot ar paaudz kas taka -30 . Manu neizpratni kliedēja viens no cilvēkiem pie kura Vācijā pamācījos , ir tāds interjeru un krogu fotogrāfs Uve Melherts . Onkulis man ļoti populāri apstāstīja kā viņiem daudzās RADOŠĀS / Tehniskās jomās bizness ticis pamatīgi iedragāts pēc Vācijas apvienošanās un austrumeiropiešu pieplūduma. Būtība pavisam vienkārša tāda ko PIE MUMS neviens pat iedomāties nespēj , Visa sāls slēpjas “Sociālisma sistēmas jaukumos” . Pavisam vienkārši , Austrumeiropā un jo sevišķi PSRS milzīgs deficīts bija vairums visiespējamāko PATĒRIŅA PREČU un PAKALPOJUMU līdz ar to ja tev kaut kas tai joma bija nepieciešams tu BIJI SPIESTS to uztaisīt pats vai iemācīties darīt pats , par cik vairumam pārējo bija līdzīgi tad apkārt bija gana daudz spēcīgu konkurentu ar kuriem tu biji spiests konkurēt . Tad nu lai kaut ko ar savu vaļasprieku ārpus darba laiku tu varētu izcelties vai nopelnīt tu biji spiests pilnveidoties un celt līmeni vai meklēt savādākus amata risinājumus. Austrumeiropā lai kontrolētu savu pilsoņu „Hobijus” radīja lielu foto klubu sistēmas , baru vieglāk kontrolēt. Pēc jebkura totalitārisma principa šais apvienībās valdīja nepatraukts sacensības gars , par cik ar tām radošām vārsmām tā bija kā bija tad tur pamatā slīpēja tehniskās varēšanas līmeni un izpildījumu. Taga iedomājies , austrumeiropietis kurš APSTĀKĻUS SPIESTS bija apguvis gana daudz visādas saimniecībā noderīgas prasmes brīžam pat ļoti augstā tehniskā līmenī ja vēl viņam bija gadījušies gana zinoši pasniedzēji mākslinieki uzrodas pārtikušajā RIETUMU pasaulē !? A kas tur ir tur ir pavisam vienkārši VAJAG kaut ko NOPĒRC VEIKALĀ kaut kas nepieciešams IZSAUC SPECIĀLISTU vienīgais kas tam nepieciešams NAUDA ko tu loģiski pelni kārtīgi strādājot SAVĀ DARBĀ kuru tu pārvaldi līdz perfektumam jo zini LABI STRADA labi maksā , un jekas kas nebija tava joma bija PRINCIPĀ tumša bilde un lieka smadzeņu piebāzšana ar nevajadzīgu infu kas tev NAUDU NENESĪS , cilvēki rietumos PAŠI neko principā netaisa un NEPROT. Tas vienkārši normāla cilvēka uzskatā ir lieka laika tērēšana , kapec jāprot JA VAR NOPIRKT. Austrumeiropā varēji strādāt cik labi gribi tev neviens vairāk nemaksāja jo tas bija „Kaut kādi valstij” un visiem viss bija pie kājas.
    Nākamais posms , izglītības sistēma . Austrumeiropa visai pragmātisku apsvērumu pēc spieda uz „Tehniskām lietām” , par cik Cilvēku resursi PSRS pēc viņu aplamām domām bija neizsmeļami šeit netika piekoptas nekādas „Atlaides” nevienam , ja nespēji mācīties strādāt vai „Soļot līdz” tev bija tikai viena iespēja biji „Iespundējams invalids” par kuru sabiedrība nelikās ne zinis , ja tevi kopa vecāki tev bija savas četras sienas ja nē iespundēja briesmīgos apstākļos kādā Pansionātā. SABIEDRĪBĀ tādi cilvēki nefigurēja vairums par tādiem pat nenojauta. Rietumos daudzviet ir savādāk , tur cilvēki ar GARĪGAS un fiziskas attīstības traucējumiem mācās vienkopus ar PĀREJIEM un bieži viens sistēma paredz ka PARĒJIE auklējās ar šiem līdzcilvēkiem izprot viņu problēmu CENŠAS PIEMĒROTIES viņu problēmām . Rezultātas tāds ka visa pārējā publika kuras uzmanība tiek koncentrēta uz „Vārgo” pakāpeniski pati kļūst taka bišķi „Vārga ” , rezultātā vairums publikas pievēršas Humanitārām lietām , harmonijām , garīgais pasaulei utt.
    REZULTĀTS , 90 gadu sākums vidus Rietumos ierodās DAUDZ DAUDZ cilvēku kuriem nav sveša praktiski neviena no „Tehniskajām jomām” un atri vien pamatīgi izkonkurē VIETĒJOS , tā tas notika daudzviet Vācijā . Austrumeiropiešiem līdzcilvēki pilnīgi pie kājas , viņš dragā neatskatoties līdz ar to jebkāda līdzināšanās garīgam invalīdam sabiedrībā viņu neietekmē. Francijā lielākās šausmas un bieds ir POĻU SANTEHNIĶIS pilnīgi reāli no personīgās pieredzes , 3x dzīvē izsaucu AVARIJAS DZIENESTU man pilnībā pietika lai TURPMĀK ja kas notiek ķertu sludekļu avīzi un meklētu kārtējos Jaceku / Andzeju , un tā dara VISI un ļoti daudzās jomās. Tagad par sekām PUBLIKA kas taka 40+ jebko prot tasit PATI un dara to gana augstā līenī , taču diemžēl viņu bērniņi ir jau uzauguši CITĀ SABIEDRĪBĀ nedod dies vēl paskolojušies „gaudeno skoliņa” un izpaužas kā „Garīgi atpalikuši” jebkāda tehnika pats par sevi ir tumša bilde un arī „Idejiņas” ir tādas refleksīvi veģetatīvu izpausmju līmenī. Tas ir tieši tas ko Alnis minēja LATVIJĀ tādas lietas kā „Pie gaudenajiem” izsauc žāvas un reakciju „Nu gan zābaks pat ar aparātu apieties neprot” a atpalikušajiem nav jāprot , vīnam laime ka vispār spēj kameru rokā noturēt un ir iemācīts ka „Saspied podziņu nostrādās slēdzītis” . Varat ticēt vai nē Rietumos arī ir ĻOTI DAŽĀDA līmeņa skolas , dārgais gals māca PILNĪGI ko citu nekā „Tautas klase” tur tev kārtīgi izpucē smadzenes uz ISTĀM VĒRTĪBĀM un kārtīgu līmeni , no TOLERANCES tur nav ne vēsts , par katru sīkumu izņems cauri tā ka nākamreiz prātā nenāks tāda taisīt. Anglijā un ari ir tādas skolas TAČU mūsējiem tādas nav pa kabatai un mūsējie tur nemācās , mācās tur tikai TURĪGI sabiedrības pārstāvji kuri pirms tam mācījušies TURĪGU cilvēku skolās un nav viņiem bijuši blakus „Dzīves pabērni” kuriem līdzināties bet gan tādi paši AMBICIOZI UZVARĒTĀJI. Tāpēc es viskaik cepos par to Angliju jo tiešu tur ir viskatastrofālākais variants tur „Gaudeno” ir ļoti daudz sabiedrības zemākajos slāņos un tāpēc tautas klase ir ĀRPRATA MURGI no stila un saprašanas viedokļa. Ja jūs pats esat gana STABĪLS var pie viņiem mācīties tīri TEHNISKAS amata lietas , stilu un funktieri LAI DIES PASARG , primitīvismā balstīta refleksu līmeņa domāšana arī mums ar laiku būs ja noriposim līdz viņu „Intelekta” līmenim.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  51. Velti, Arturs, tu tā neapdomīgi ar gaistošās māxlas radīšanas noslēpumiem padalījies. Tagad var gaidīt jaunus gaistošo māxlinieku uzplūdus, kas, salasījušies tavus padomus, metīsies radošajā darbībā :D

    Thumb up 0 Thumb down 0

  52. Rihard, es mazliet citu kaut ko biju domājis – ir daudz centīgu jaunu mākslinieku un tā kā FK ir no LV tad pašsaprotami būtu viņus atbalstīt, publicējot viņu darbus, rakstot par viņiem, utt. Un tas nekas, ja reizēm tie darbi un koncepcijas ir vēl iedīgļa stadijā, tomēr didaktiskos nolūkos tie būtu jāatbalsta. Atbalsts sniedz stimulu un liek centīgāk strādāt. Savukārt es nespēju saskatīt jēgu no Serbu meiteņu portfolio publicēšanas FK (ņemot vērā, ka zurnāls ir Latviešu valodā) un zinot to, ka viņu darbi ir stirpi vien viduvēji.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  53. Raimo Lielbriedis

    >Alnim
    Teicami! Tieši tā, jaunie un centīgie ir jāatbalsta cik tik iespējams. Tas būs ieguldījums!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  54. Arnis Abolins

    nu, pie pašreizējās komentāru kultūras, kad lielākā daļa zinātāju pie iespējas grib paspīdēt ar savu pieredzi, nevis konstruktīvi pamatot kas izdevies un pie kā varētu piestrādāt, jaunam censonim viņa darbu publicēšana fk varētu nozīmēt nevis atbalstu, bet karjeras beigas, vai vismaz depresīvu noskaņojumu uz kādu laiku.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  55. Arturs Perkons

    >Arnis
    Tu nevajadzīgi sabiezini krāsas, cenšoties vienus parādīt nevainīgi naivus censoņus, kurus bez sāls apēd briesmoņi oldskūlisti.
    Komentāri jaunajam dzejniekam-fotogrāfam ietvēra gan kritisko, gan atzinīgo daļu, vēl vairāk – es speciāli gāju skatīties, lai nerunātu pa tukšo.

    Bez tam, šajā gadījumā ar dvīnēm, ir kāds, kurš izvēlējās autorus un ir kāds kurš akceptēja izvēli rādīt portfolio, kuram aprakstošajā daļā nav ne kripatas kritiskās puses, par to arī cepiens, ka FK nejēdz izvēlēties, uz ko likt akcentus.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  56. Raimo Lielbriedis

    Arnim A
    Diskusiju kultūra nav diez ko laba, bet citas pašlaik mums nav.
    Jaunajam censonim vajadzētu vienīgi ievērot normālu darba veikšanas secību – vispirms ideja, tad līdzekļu izvēle, tad pats darbs, tad izstāde, tad raksti par izstādi. Nu kaut kā tā… Ja tas notiks, tad neviens rūpīgi veikts darbs nevar būt tik slikts lai tie briesmīgie oldskūlīgie maitasgabali to noēstu bez sāls, un pašu autoru deportētu, lai nemaisās.

    Arturam
    Iepriekšējā komentārā tu iezīmē problēmas sakni – darbus virzībai izvēlas un par viņiem raksta ne jau paši autori. Rakstītāji ar autoriem, manuprāt, sadarbojas pārāk maz. Kā zināms, tad publikai var iebabuļot pilnīgi jebko.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  57. Abolin,

    cieni pielīdējus-cukurlējējus?

    Tie nodara daudz lielāku ļaunumu.
    Kaut iesākumā nešķiet.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  58. Manuprāt šeit vajag, ja ir iemesls, runāt(rakstīt) skarbi, apmācībai ir skolas, pulciņi, kur tad pasniedzējs arī iemāca pamatus vai sliktākajā gadījumā stilu. Diskusija ir diskusija, ne vienmēr politkorkta, bet tādi nu mēs esam un tas ir labi. Cilvēkiem, “pa lielam”, patīk konkrēti spriedumi.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  59. bet ne pirmais jaunietis kam gribas
    lai dzīvu zeltu salej mutē
    un par velti

    Thumb up 0 Thumb down 0

  60. Kad gāja runa par snapshot estētiku, palika nepieminēts Bohdan Holomicek. Interesentiem te http://www.gallery.cz/gallery/en/Vystava/2000_10/Ramec_V.html

    Thumb up 0 Thumb down 0

  61. Arturs Perkons

    80 gadu vidū fotokluba Rīga telpās Binde un co rīkoja meistarklasi, kurā es, cerību spārnots, pieteicos. Tajā laikā dzīvoju Liepājā un man regulāri nācās braukt pēc 200km turp un 200km pa nakti atpakaļ fotomākslas vēlmju dēļ.
    Bet meistarības apgūšana notika sekojoši – tika uzdoti uz nākamo reizi pildāmie uzdevumi, atrādot pretī saņemot – hmm, nu jā, aha, nu labi, parādi kas vēl tev ir.
    Pēc pāris mēnešiem es sapratu, ka cik gudrs atbraucu, tik aizbraucu, tas pilnīgi neko nedod.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  62. depresija nebija? Artur

    Thumb up 0 Thumb down 0

  63. Arni Balčus,
    cik žēl, ka šādas jaukas pārmaiņas kā FK bloga parādīšanās, par ko pēdējā laikā nācies dzirdēt daudz labu vārdu, ātri vien tiek pakļauts latviešiem raksturīgajai nesaudzīgajai kritikai pretstatā atbalstam. Sākot lasīt kometārus jau pašā sākumā nākas saskārties ar neauglīgu un nomācošu kometāru, kas iedod pesimistisku noti visai turpmākajai diskusijai par Serbu māsām, līdz ar to publikācijas autoru un FK.

    Kapēc FK nerūpējies par sava bloga tīrību? Vai tas ir ar nolūku? Ja tā, tad nav īsti skaidrs, kapēc neziedot savu laiku auglīgākām lietām?

    To taču ir tik viegli labot – tos komentārus, kuri ir iepeistoti, lai izgāztu savu neapmierinātību par dzīvi un negācijas, vienkārši kancelēt un atstāt tos, kas pasaka kaut ko vērtīgu par publikāciju, papildinot ar vērtīgiem komentāriem par to, kas bildēs ir labs, kā tās varētu uzlabot, ko ir vērts no tām mācīties un padziļinātu publikācijas analīzi. Es saprotu, ka tas prasa papildus laiku un atbildību, bet citādi bezatbildīgie kometētāji, aizbiedēs FK fanus.

    Es negribētu atrasties Ilzes vietā. Viņa iedod diskusijai tēmu un pretī saņem “profesionāļu” pārdomas – vai vajag šādus foto publicēt vai nē? Izklausās, ka lielākā daļa tās redzēt nevēlas – it kā sakot: “FK mēs negribam tos sūdus, ko jūs mums te dodiet!! Rādiet mums īstu foto?” Ja jau tās ir publicētas – tad kāds tās ir akcepētjis un uzskatījis – ka vajag. Nafig par to vēl diskutēt?

    Ja publicētās fotogrāfijas neuzrunā, respektējiet tos, kurus tās uzrunā un nepieķēziet kometārus ar saviem egoistiskajiem spriedumiem par to, kas ir “īsta” fotogrāfija! – kurš man patieks kas tā ir? Tādā “pieklājīgā” vecumā, kādu daži no komentētājiem ir sasnieguši, vajadzētu saprast, ka mēs katrs esam unikāli ar savu unikālu gaumi un pasaules redzējumu, un neviens nevar man vai kādam citam pateikt – kas ir īsts un kas nav!!

    Jau pēc pirmajiem 3 vārdiem ir skaidrs, vai komentētājs vēlas dalīties ar kaut ko auglīgu, vai vienkārši atklāti demonstrē savu neieinteresētību piedāvātajā materiālā. Latviešiem katastrofāli pietrūkst izglītības un informācijas, un FK varētu būt tā vieta, kur tā daudzpusīgi tiek piedāvāta, kā arī tiek audzināta diskusiju kultūra.

    Es nespēju izlasīt visus komentārus, no kuriem, iespējams kāds arī kaut ko interesantu pateica par publicētajām fotogrāfijām, kura viedoklis mani interesētu un mums izvērstos auglīga diskusija. Jo, diemžēl, lielākā daļa no tiem bija kometētāju strīdēšanās savā starpā. Tagad jūtos netīrs un FK kometārus visticamāk vairs turpmāk nelasīšu. Laikam jau tie domāti tikai dažiem “gudrīšiem”.

    FK, pieļaujot savu publikāciju zākāšana, tikai vairos fotogrāfu šķelšanos, nevis veselīgu domu apmaiņu un FK kļūs par satikšanās vietu dažiem bezkaunīgākajiem un neinteliģentākajiem no kometētājiem. Nav iespējams pāraudzināt tos, kas to paši nevēlas, jo domā, ka ir paši gudrākie.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  64. Ierosinu KOMENTĀRU FILTRĒŠANU, jo uzticos FK bloga veidotājiem!

    Ja komentētājam nav, ko teikt, tad, lai lasa, klausās un mācās no citiem! Lai mācās paust SAVU viedokli, nevis noliegt citu.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  65. Arnis Balčus

    Kaspar, es piekrītu, ka argumentētu viedokļu komentāros ir ļoti maz. Domāju, ka labākais risinājums ir aicināt komentēt cilvēkus, kuru skats uz fotogrāfiju sniedzas tālāk par zelta griezumiem un asumu. Par nelaimi, viņi ir mazākumā arī off-line. Kā man izteicās V.Svetlovs, kurš man atrakstīja ļoti emocionālu vēstuli – ka fotogrāfi šeit prot runāt par tehniku, bet neprot runāt par pašu fotogrāfiju. Diemžēl, ne viņš, ne ļoti daudzi citi cilvēki, kas man izsaka savu viedokli privāti un kas komentāros varētu celt līmeni, nekomentē vispār.
    Man nav problēmu uztvert kritiku, ja tā ir argumentēta. Bet, ja man kāds komentētājs (simt reiz miniet, kurš) bez jebkādiem argumentiem iepostē vienkārši, ka tas un tas ir mēsls un vēl priecīgs pievieno klāt smaidiņus, tad skaidrs, ka šādiem komentiem šeit nav vietas. Komentāri nav mistkaste! Un vēl, diemžēl, tā ir arī latviešu kultūra – būt pirmajiem rindā uz diršanu, bet kad ir jāpierāda sevi darbos vai jāpasaka kas pozitīvs, tad čiks vien ir. Fotogrāfi nav izņēmums. Es tikai varu cerēt, ka ar laiku starp komentētājiem uzradīsies jaunas sejas, kas cels komentāru kvalitāti. Ja ne, domāsim tālāk.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  66. Raimo Lielbriedis

    Par komentāriem
    Cenzūra automātiski nozīmētu vienpusīgus komentārus, vai drīzāk “slavas himnas” visam, kas parādītos publikācijās.Vai tas ir saprātīgi? Komentāru kultūra FK, lai arī nav izcila, tomēr ir daudz labāka par vidējo aritmētisko lapās latviešu valodā. Viss nav tik ļauni!
    >Kasparam Lielgalvim
    Tā vietā, lai izpaustu negācijas par FK komentāriem jūs varētu uzrakstīt savu recenziju par publikāciju ar visiem jūsu pieminētajiem komponentiem. Labu un pareizu recenziju. Vai to par pareizu uzskatīs visi lasītāji – nesolu.
    Vēl kāds sīkums: ja esat ļoti pieklājīgs, tad nelietojiet vairs lūdzu nesmuko vārdu “nafig”, un ja aizstāvat toleranci, tad nenorādiet uz komentētaju vecuma un prāta spēju sakarībām.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  67. Raimo Lielbriedis

    Vai šādām sarunām labāk nebūtu lietot foruma sadaļu? Tad nevajadzētu izrādīt autoriem necieņu lamājoties par “lielām” nostādnēm viņu izstādē.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  68. Raimo Lielbriedis

    >Arnim
    Tā ir redaktora darba viena no draņķīgākajām daļām, panākt, lai autori rakstītu. Turies cik spēj!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  69. Kaspar, komentāri tiešām ir ļoti dažādi un arī es daudz ko esmu ierakstījis, kas nav pietiekami pārdomāts un kopējo harmoniju veicinošs, bet es ieteiktu paskatīties ne tikai no no vienas pozīcijas. Katrs raksts zināmā mērā ir provokācija ar visām no tā izrietošajām sekām. Ņemam par piemēru Arņa rakstu par Fotografiska muzeju. Viņš uzdod to pašu jautājumu, kas izskan komentāros par šo rakstu. Ne tik vienkāršā formā, protams, kā komentētāji, bet tomēr – fotomuzejs ka peļņas mašīna, autori komerciāli, pārsteigumu un inovāciju neesamība… Ar to es velos teikt, ka jebkurš var apšaubīt arī kāda raksta, izstādes, darbu nepieciešāmību un tas nav nekas nosodāms. Izteiksmes formas gan dažādas sanāk, bet gan jau arī tās uzlabosies…

    Thumb up 0 Thumb down 0

  70. Arni, ja bildē nav asuma un ekspozīcijas, tad tur tālāk vienkārši nav ko komentēt. Ja bildē nav elementāras kompozīcijas un tā ne ar ko neatšķiras no miljoniem tādām pašām bezkompozicionālām katru dienu servisos drukājamām bildēm, tad arī tur īpaši ko komentēt nav – nu nekļūst tās par mākslu tik tā dēļ, ka kāds ir piesacerējis tur klāt miglainu runājamo gabalu. Nezinu, kā citiem, bet es esmu tādu “mākslu” atskatījies līdz nelabumam, strādājot laboratorijā, tāpēc neko, izņemot nesimpātiskus refleksus, tā neizsauc. Māksla tur ir tikai tai runājamā gabalā, bet tā jau ir literatūra – tātad jāapspriež kādā literātu pulciņā :D

    Thumb up 0 Thumb down 0

  71. Bažas, ka jaunās autores radošo potenciālu, ambīcijas un drosmi varētu nogalināt daži desmiti skarbu (tieši skarbu nevis nepieklājīgu) komentāru, ir ļoti pārspīlētas.
    Interesanti, kāda ir KULTURĀLAS diskusijas definīcija un kādai jābūt vēlamajai proporcijai starp uzslavām un iebildēm (nopēlums, lai arī konstruktīvs, cik saprotu, vispār netiek pieļauts)?
    Protams, mierīgi var piežmiegt nejaukos komentus. Psiholoģiskais komforts ir svēta lieta!! Pilnīgi saprotami, ka redakcijai un tās draugiem var labpatikt skandēt savstarpējas slavas dziesmas, sist plaukstas un iet jaukā riņķa dancī nevis domāt par varžacīm, uz kurām ir tīši vai netīši uzkāpts…

    Thumb up 0 Thumb down 0

  72. Kaspar, Tev ir pistole?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  73. Arturs Perkons

    Labi, Kaspar,
    es te vairs nekomentēšu.

    Lai jums labi lasās cenzētā prese komunistu stilā!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  74. Arnis Abolins

    Māri,

    cieni pielīdējus-cukurlējējus?
    Tie nodara daudz lielāku ļaunumu.
    Kaut iesākumā nešķiet.

    Nē, arī šos necienu, un par viņu nodarīto ļaunumu piekrītu. Bet tādu te nav, līdz ar to nav pret ko iebilst.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  75. Viņam, Māri, ir karsta sirds un mauzeris :D

    Thumb up 0 Thumb down 0

  76. Dēļ asās krītošās ēnas un neesošajām ēnām zibspuldzes izgaismotajā daļā dažas sērijas fočenes izskatās pēc kolāžām. Tas man, laikam, patīk vislabāk.

    Vēl man patīk tas, ka sērijai nav tieši nolasāma sižeta un sakarības starp attēliem ir tikai nojaušamas. Sērija man šķiet kā dzejolis, kas rada noskaņu un uzvedina uz pārdomām par personiski piedzīvotām sajūtām, kuras ir izraisījuši konkrēti dzīves mirkļi vai arī tikai iedomātas situācijas. Ka fotogrāfijas ar redzamu cilvēka klātbūtni mijās ar tām, kur redzami tikai priekšmeti.
    Ka mainās arī tehniskā stilistika. Ka meitenes nebaidās no tukšiem kadriem, dodot telpu skatītāja iztēlei.

    Piekrītu, ka pašas fotogrāfijas nav klasiski skaistas, bet sērija kopumā atstāj jūtamu pēcgaršu, ko ne vienmēr izdodas piedzīvot, apmeklējot izstādes vai skatoties filmas. (To var secināt arī no iepriekšējiem komentāriem – kādam tā pēcgarša likās nepatīkama vai pārlieku uzbudinoša).

    Man liekas forši tie fotogrāfi, vai pat vienkārši fotogrāfijas, kas manī rada vēlēšanos atkal ķerties pie kameras. Man ir būtiskāka nevis fotogrāfijas kvalitāte, bet tas kā viņa mani uzrunā. Lai arī cik meistarīgas un tehniski kvalitatīvas (es te nedomāju tikai foto papīru un drukas vai kopijas tehniku, bet arī kompozīciju, gaismu, kustību utt) ir kāda fotogrāfa fotogrāfijas, nekad nav tā, ka viņas mani uzrunātu visas. Tapēc es domāju, ka savrīgs ir nevis fotgrāfs, bet darbs, ko viņš rada un tieši tāpat mani reizēm uzrunā fotogrāfija, kuras radītāju es nepazīstu un arī nevaru to nosaukt par kvalitatīvu fotogrāfiju.

    Ir dažādi skatījumi uz fotogrāfiju vai mākslu vispār un ir augsti amata profesionāļi, kurus uzrunā tieši fotogrāfijas tehniskā kvalitāte, bet es un daudzi citi mākslinieki izmanto dažādus izteiksmes līdzekļus, lai paustu savas idejas un dzīves uzskatus, un ne vienmēr izpildījums ir augsti kvalitatīvs, jo nav uzkrāta tāda profesionālā bagāža kā tiem, kas gadiem strādā vienā tehnikā un pilnveido savu meistarību līdz apbrīnas vērtam līmenim. Toties pilnveidota tiek cita meistarība – saturiskā, idejiskā vai cita nemateriālā, kā arī tiek uzrunāta cita skatītāju auditorija, kurai arī augsts TEHNISKAIS profesionālisms un virtuozitāte ir mazsvarīga. Līdzīgi es uztveru arī serbu māsas un LV nav daudz tādu mākslinieku, kuri atļaujās pieiet saviem izteiksmes līdzekļiem tik brīvi kā viņas. Mēs neuzdrošinamies, jo baidamies būt neprofesionāli, tapēc es domāju, ka serbu māsas ir izraisījušas šeit tik daudz noliedzošu komentāru. Ja paskatās uz LV fotogrāfiju – 95% gadījumos “atzīto” fotogrāfu vidū ir jūtams augsta tehniskā izpildījuma kults un, diemžēl, ne vienmēr tas iet roku rokā ar fotogrāfijas saturisko nianšu virtuoziskumu. Tās ir augsti kvalitatīvas, bet bieži vien nedzīvas un samākslotas.

    Bet pamēģiniet paskatīties uz serbu veidoto (vai, ticamāk, atlasīto) fotogrāfiju sēriju no cita skata punkta – ne kā fotogrāfijas kvalitātes eksperta, bet varbūt kā garāmgājēja, kurš ieraudzījis skatlogā vai muzejā ievietotas savas draudzenes personiskās mantas tādas kā tās ir – novalkātas, nebūt ne labāko dizaineru izgatavotas, reizēm netīras, nesmukas un salauztas, bet mīļas vai pazīstamas un tuvas. Varbūt šādā gadījumā, tas palīdzētu jums savu draudzeni, ar kuru attiecības zaudējušas savu pirmo svaigumu, iemīlēt pa jaunu, daudz spēcīgāk, jo viņa ir kļuvusi par daļu no jums, vai tieši pretēji, jūs pēkšņi sapratīsiet, ka ātrāk jāšķiras.. Varbūt šāda foto sērija ir nepieciešama tieši šādam nolūkam. Vai varbūt arī pavisam citam – varbūt kādu šī sērija iedvesmos doties neplānotā ceļojumā, neprātīkā dēkā vai tml, kas mainīs visu turpmāko dzīvi, to sabojājot vai “atverot acis”. Un te ir svarīga attieksme un mācība, kādu tu izvēlies skatoties un vērojot.

    Katrā ziņā pārsteidzošais, provokatīvais, pretrunīgais un negaidītais, kad tas nonāk saskarē ar cilvēku, spēj uzrunāt daudz spēcīgāk nekā super meistarīgs tradicionālais un paredzamais kvalitatīvais, protams, ar retiem izņēmumiem (pa lielam gan tie atrodas rietumos, austrumos, dienvidos un ziemeļos no latvijas). Manuprāt šī publikācija ir par to, ka ir citi veidi kā uzrunāt citus (ja ir ko teikt). Tas varbūt ir vairāk kā mākslas akts, bet tomēr izteiksmes veids IR fotogrāfija. LV nav daudz tādu fotogrāfu, kuriem būtu izdevies izveidot šādu sēriju – no apzināti nejaušiem momentuzņēmumiem. Latvieši vienmēr meklē kaut kādas stilistiskās sakarības, nekad neiziet no rāmjiem, bet tie, kas iziet – to izdara kaut kā brutāli, nemākulīgi, kas rezultātā noved pie samākslotības vai teatrāliskuma. Varbūt mēs esam pārāk godīgi vai drīzāk apzinīgi vai pat iebiedēti. Bet varbūt nekad neviens mums to nav mācījis un pateicis, ka tas ir grūtāk nekā vienkārši iemācīties salikt pareizas gaismas un nopirkt dārgāku kameru. Mums pietrūkst tas easy-iskums, tai pat laikā vieglums, bet bez vulgāriskuma. Balansēt uz naža asmens nav viegli – to jāmāk un to nevar iemācīties staigājot pa pļavām vai dārkrūmos, bet gan dzīvojot dzīvu dzīvi un mācoties no tās.

    Serbu meiteņu sērija arī ir erotiska, bet ne seksīga un to uzskatu par ļoti lielu meistarību – panākt erotiskumu bez plikiem pupiem. Arī to mēs nemākam, jo baidamies no erotisma kā kaut kāda bubuļa, kas nav “kulturāla” cilvēka uzmanības cienīgs, jo kultūra taču ir Dievs, Daba un Mīlestība.
    Bet dzīve nav paradīze, tajā ir arī atkarības, slimības un nāve.

    Varbūt nemāku saprotami izteikties un man nav atbilstošas izglītības, kas ļautu man publiski komentēt fotogrāfiju, bet ikdienā (īpaši jau palasot bēdīgi slavenos iepriekšpieminētos komentārus) liekas, ka tie MŪSDIENU fotogrāfi un fotogrāfijas teorētiķi dzīvo viskaut kur citur pasaulē, tikai ne LV. Šeit, tikko tu atļaujies un kaut kā mēģini ieviest svaigumu mūsu mīļajā, bet sasmakušajā dīķī, uzreiz dabū pa kaklu, jo uzdrošinies pievērst uzmanību citādāku ideju sludinātājiem nekā, ar draugu palīdzību pašpasludinātajiem, vietējiem fotogrāfijas dieviem latvijā, kas jau no točna zin kas ir “laba” fotogrāfija un viss pārējais ārpus tās ir noliedzams, kur nu vēl mēģināt to izprast un mācīties no tā.

    Es domāju, ka mums tieši vajadzētu beidzot pamācīties no inovatoriem un meklētājiem, jo tos “labos” ATZĪTOS fotogrāfus pasaulē mums nepārspēt, tapēc, ka viņiem ir daudz “siltāki” apstākļi nekā mums šeit, kur, kā tikko uzzināju – vienas izstādes budžets Latvijas Fotogrāfijas Muzejā ir 10 Ls!!!!!!!!!! Varam būt vai nu tikai vājas importa brendīgo fotogrāfu atblāzmas vai radīt kaut ko jaunu – paši savu. Un, lai to paveiktu ir jāmācās no līdzīgajiem – jā arī serbiem, kuriem nemaz neiet tik spoži, bet redz viņas ir nokļuvušas FK. Kā viņām tas izdevies? – varbūt ir vērts par to padomāt!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  77. Kaspars : Nu moins lapss , es iedomājos ka šis tik saukt uz cenzūru un vārgo saudzēšanu prot , izrādās arī spēj pamatot savu redzējumu:) Jā izlasīju ar lielāku interesi kā pašu “Recenziju” ,dažviet pat varētu piekrist , kaut kopumā viedoklis par šiem darbiem nemainu :) Bet lasīt bija interesanti.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  78. Arturs Perkons

    Kaspar Lielgalvi,
    vai tekstilmākslā ir kaut kādi profesionālie kritēriji, jeb normāli skaitās jebkuram ņemt kādu pa rokai esošu drapēriju un ieķēzīt tajā ar ko pagadās un kabināt tik laukā un saukt to par tekstilmākslu?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  79. Ar šito:
    “es un daudzi citi mākslinieki izmanto dažādus izteiksmes līdzekļus, lai paustu savas idejas un dzīves uzskatus, un ne vienmēr izpildījums ir augsti kvalitatīvs, jo nav uzkrāta tāda profesionālā bagāža”-
    jau patiesībā Kaspars visu ir paskaidrojis – profesionālās mācēšanas nav, vēlmes tērēt laiku un pielikt pūles tās apgūšanai nav, bet ir milzīga vēlme būt lielam māksliniekam tūlīt un nekavējoties, jo nu cilvēce nekādi neiztiks dažus gadus, kamēr tiek apgūtas kaut elementāras prasmes, bez neatkārtojamām apkārtējā mirkļa pašrefleksijas atklāsmēm caur autora bērnības traumu pārdzīvojumu prizmu… Tas ir apmēram tā pat, kā cilvēks pirmo reizi mūžā paņēmis rokās vijoli , pasludina sevi par lielu vijolnieku un komponistu, jo, redz, izpauž savas idejas un dzīves uzskatus, bet nu iemācīties spēlēt vienkārši nav bijis laika… :D

    Thumb up 0 Thumb down 0

  80. Ja Kaspars būtu māsas apraxtījis, liela daļa cepiena izpaliktu.
    :)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  81. Raimo Lielbriedis

    Kasparam
    Ar savu komentāru jūs lieliski pierādiet, ka labi aprakstīt var pilnīgi visu.
    Manuprāt tieši tā ir daļa no problēmas, ka nevajag lietot nekādus kritērijus, nekādu veselo saprātu. Viss, kas sanāk, ir teicams, vajag tikai to paskaidrot. Un lieliski var atrast arī eksistenciālas problēmas – dzīve, Dievs, nāve…
    Jautājums: Kā jūs domājiet kas tad ir tie LV “atzītie” fotogrāfi?
    Atļaušos izteikt aizdomas, ka jūsu pieminētais augsta tehniskā izpildījuma kults drīzāk ir elementāra amata prasme apvienojumā ar nelielu paškritiku.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  82. Visi taču zin pasaku par kailo karali, vai ne? Kurš no jums gribētu būt kailā karaļa lomā? Vai tad kāds no jums patiešām gribētu būt kailā karaļa lomā?, vaicāju vēlreiz.
    Paskaidrojot sīkāk uzdoto jautājumu, piemetinu: manuprāt, kritiskie komentāri šim rakstam nav lieki, tāpat kā konstruktīvs atbalsts savā vietā.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  83. Visupirms gribētos teikt,ka noteikti negribētos.lai šeit parādās kaut kāda cenzūra.Komentāru kultūra var uzlaboties komentējot un saņemot aizrādījumus par dažkārt pārsteidzīgām replikām.
    Šis tēmas sakarā-visumā pievienojos Raimo viedoklim . Par tehnisko meistarību. Jā.jebkuram autoram var būt vājāki darbi,bet meistars ar teorētiskām un tehniskām varēšanām vairumā gadījumu to apzināsies un nākošo darbu veiks labāk,taču diletants var sašmurgāt labu ideju un nemaz nemācēs kaut ko glābt

    Thumb up 0 Thumb down 0

  84. Es piekrītu, ka jābūt paškritiskam un ir jābūt ļoti uzmanīgam un jāizvēlas, ko izstādīt un publicēt ar lielu atbildības sajūtu. Domāju, ka visi sev ir uzdevuši sev jautājumu – kapēc kaut ko dara un vai tiešām tam varētu būt kāda nozīme, jo uz pasaules jau ir tik daudz fotogrāfu un mākslinieku. Jā tas vienmēr ir tricky jautājums, vai ne – kam tas viss vajadzīgs?

    Es piekrītu arī, ka reizēm kritika ir nepieciešama, bet es arī apzinos, ka pasakot, ka piem. 95% no lv drukātajiem izdevumiem regulāri publicē diletatnus nevis augstas klases fotogrāfus, kas iemācījušies spiest savām, pa dārgu naudu sapirktajām, digitālajām spēļmantiņām “play” pogu. Salikt gaismas mūsdienās arī nav nekāda lielā “amata prasme”. Un ļoti svarīgi būtu pacelt šādu jautājumu, jo tomēr publikācijas ir ne tikai ienākumu avots, bet arī mēdiji ir ļoti labs resurss kā audzināt savu skatītāju. Bet to diemžēl neviens nedara. Kapēc visur citur žurnāli cīnās par labāku fotogrāfu piesaistīšanu, bet lv labie fotogrāfi ir gatavi fotogrāfēt par brīvu, lai tikai tiktu publicētu. Par to ir vērts cepties!!!! Un nevis par maniem spriedelējumiem, ka labas fotogrāfijas priekšnoteikums nav tehniskā kvalitāte!

    Izgatavot super high quality foto mūsdienās var jebkurš. Mani tas neintersē, jo zinu, ka tas ir jautājums par to cik kuram ir daudz naudas un kurš var dabūt vairāk. Jebkuram amatierim skaidrs, ka bildējot ar digitālo par 3 štukām tev ārā nāks tehniski labāks produkts nekā ar ziepju trauku. Tāpat arī var jau arī sakasīt to štuku vai divas un bildēt ar leicu vai hassel un bildes vienmēr būs asumā un tip top. Man daudz interesantāk liekas, kas, kur, kad un kā fotogrāfijā ir attēlots. Un man patiesībā arī dziļi vienalga kā to sauc – fotogrāfija, ilustrācija vai tekstilmāksla un ar ko tas bildēts – ar lomo, pin hole, skaneri vai nospekotu lēcu, ja fotogrāfija mani spēj uzrunāt! Un šajā ziņā es reizēm esmu pat pārāk kritisks, jo tik daudz jau uz pasaules ir safotogrāfēts, ka nepietiks vienas dzīves, lai apskatītos visus “kvalitatīvos” fotgrāfus. Diemžēl tas notiek tik reti – kad tu esi gatavs vērot kādu fotogrāfiju ar aizturētu elpu, stundām ilgi un šādas fotogrāfijas radītais efekts ne vienmēr ir saistīts ar tehnisko kvalitāti. Tas ir kaut kas maģisks un neizskaidrojams. Šādas fotogrāfijas var rasties jebkurā mirklī, bet tas notiek tik reti… Es negribu apgalvot, ka serbu meitenes ir man atklājušas kaut ko jaunu, bet tomēr tām piemīt kaut kāds neizskaidrojams šarms, kas nav saistīts ar tehnisko “kvalitāti” un iespējams, tieši tādēļ, ir vērts tajās ielūkoties vēlreiz un lēnām iziet cauri sērijai, lai atkal saprastu, ka tur nu nekā nav, bet tomēr tās izraisa kaut kādu strāvojumu… varbūt tas ir priekšvēstnesis tam, ka pēc 10, varbūt 20 gadiem serbietēm izdosies radīt vienu ģeniālu fotosēriju, ja turpinās eksperimentēt aizsākto fotogrāfēšanas veidu, kas atšķirās no ierastā (manā skatījumā tas atšķiras arī no Arņa Balčus fotogrāfēšanas manieres). Lai viņām izdodas.

    Par produktīvu diskusiju es savā naivumā iedomājos tādu – kur mākslinieki (fotogrāfi) savā starpā apspriež kā viņi uztver piedāvāto izejmateriālu – šajā gadījumā serbu māsu foto. Man nav interesanti lasīt komentāru, kurš pasaka, ka neko neredz.. nu ko tur komentēt, ja tu neko neredzi! Nu ok – ja neredz, tad neredz, bet kapēc pieķēzīt te brīvu vietu tiem, kas kaut ko redz? To es nesaprotu un to es KRITIZĒJU!!!!!

    Mani interesē jūsu skatījums uz serbiešu fotosēriju. Ko jūs tur saskatiet? Varbūt ir kas tāds, ko neesmu pamanījis?

    Un lūdzu neanalizējiet manus un citu uzskatus, kas neattiecas uz serbietēm!!!! Dariet to forumā!!!! Šī ir diskusija par to, kas ir VĒRTĪGS Tamāra un Tatjana Šuškicu fotosērijā un ko ir vērts pamacīties no tās!!!!! Ja jūs neko vērtīgu tur nesaskatiet, netērējiet savu dārgo laiku un pameklējiet kaut ko citu, kas jūs uzrunā un mēģiniet saprast – kas ir tas, kas jūs tur uzrunā – dieva dēļ – super asums vai dziļus, telpiskums vai modeļu izvēle, sižets vai kas cits! Kapēc jājaucās pa vidu tiem, kam Tamāra un Tatjana Šuškicas patīk? Kapēc jācenšas uzspiest savu alter ego un mēģināt mani pārliecināt, ka tā nav fotogrāfija! Jums tas neizdosies. Es labprāt padiskutētu par Tamāra un Tatjana Šuškicu ar Ilzi Vanagu, kura Tamāra un Tatjana Šuškicas ir te ielikusi vai kādu citu, kam šī sērija šķiet iedvesmojoša. Bet tagad, pateicoties jums, te nekāda radoša diskusija vairs nav iespējama, jo te vienkārši notiek izrēķināšanās ar jebkuru, kas kaut ko pozitīvu pasaka. Un es arī esmu saķēpājies līdz ar jums, jo lielākā daļa no manis rakstītā ir kritika par jūsu diskutēt nemācēšanu, nevis par Tamāras un Tatjanas Šuškicu fotosēriju.

    Varbūt jūs man variet iepeistot kādu linku, kur jūs tik pat kaislīgi diskutētu par kādu publikāciju, no kā tiešām jūsuprāt ir vērts mācīties un kur būtu arī uzskaitītas visas tās vērtīgās lietas, ko jūs tur saskatat. Ko? Ja tā notiks, tad es atvainošos! Bet, ja jūs mākat tikai kritizēt, tad jums nav nekāda attaisnojuma!

    Thumb up 0 Thumb down 0

  85. Kaspar, varbūt jums vajadzētu mazliet uzmanīgāk pārlasīt savus komentārus pirms pievienot? Apsaukāties publiski jūsu vecumposmā ir vairāk nekā smieklīgi un nožēlojami. Kā tur ir ar to alter ego? Aptuveni šādi -> …izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. (Lk.6:36-42)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  86. Vienīgais labums acīmredzot no šādām diskusijām, mēs uzzinam, ko domā mūsu fotogrāfi un kā skatās uz fotogrāfiju.

    Ups, avaino Alni, laikam trāpiju arī Tev.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  87. Arturs Perkons

    Apsveicu FK ar jaunu fotogrāfijas vērtējuma skolas atklāšanu!
    Skola ” Lielgalvja Vērte” – pozicionējas ar radikāli novatorismu, nekad vēl pasaulē nebijušu kritēriju:
    “patiesībā arī dziļi vienalga kā to sauc – fotogrāfija, ilustrācija vai tekstilmāksla un ar ko tas bildēts – ar lomo, pin hole, skaneri vai nospekotu lēcu, ja fotogrāfija mani spēj uzrunāt!”

    P.S.
    Vai kādam nav bilde ar norasojušu alu (pirmdienas rīts, ja kas)? Pilnīgi nav nozīmes ne tehniskai ne mākslinieciskai kvalitātei – galvenais ir slāpes!
    P.P.S
    Pagaidām palicis nenoskaidrots, vai pārējo slāpes kotējās tajā pašā kategorijā kā Lielgalvja galvā radušās, vai ievērojami zemāk.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  88. Arnis Balčus

    Kungi, beidziet knābāt viens otram par to, ka jums ir atšķirīgi priekšstati par to, kas ir laba fotogrāfija. Jūs, iespējams nekad neradīsiet konsensusu, bet varbūt arī nevajag, jo uz pasauli skatāties katrs pa savam. Un es tur neredzu nekādu problēmu. Problēma sākas tajā brīdī, kad jūs mēģinat citam par katru cenu uzspiest savu “patiesību”. Tas, ko Kaspars uzrakstīja savā garajā komentārā – viņš parādīja, ka uz fotogrāfiju var skatīties dažādi, pieiet tai no citas puses. Tā vietā, lai to pieņemtu vai arī kā alternatīvu piedāvātu savu skatījumu, uzrodas komentētāji, kas saka, ka viņš “nepareizi” skatās…

    Thumb up 1 Thumb down 0

  89. Arni.
    Tu neredzi problēmu , bet pāris reizes nedēļā arī paknābā.
    Gan mazliet pieklājīgāk, caur ziediņiem…

    Thumb up 0 Thumb down 0

  90. Arnis Balčus

    Kur tad, Māri, Tavuprāt ir problēma? Es redzu problēmu atšķirīgos priekšstatos. Lielai daļai šeit fotogrāfu ir dzelžains priekšstats, ka laba fotogrāfija sākas no tehniskās kvalitātes, ka jēga slēpjas aroda prasmē utt, ka tie ir priekšnosacījumi, bez kuriem nevar “sākties” laba fotogrāfija. Vēsture ir neskaitāmas reizes pierādījusi pretējo. Tādi vārdi, kā Volfgangs Tilmans, Boris Mikhailovs, Ryan Mcginley šodien neprasa komentārus. Vai tas ir labi vai slikti, patīk/nepatīk, tas ir katra paša jautājums. Problēma sākas tad, kad cilvēki nespēj pieņemt to, ka var būt atšķirīgi redzējumi. To, ka vienu un to pašu bildi mēs redzam savādāk.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  91. Arturs Perkons

    Kur tad, Māri, Tavuprāt ir problēma?

    Atbildēšu, kur es saredzu problēmu –
    Manuprāt, ir skaidri redzama atšķirība starp piesaukto slavenību attēliem un konkrēto portfolio, it kā ar to pašu stilistiku, kas pirmajā brīdī šķiet vienkārši apgūstama.
    Atšķirība ir mākslinieka spējā(talantā) savu subjektīvo parādīt tā, ka asociāciju radītie tēli tehnisko risinājumu atstāj mazāk nozīmīgā kategorijā. Tas arī ir talanta noslēpums.
    Principā jau neviens neiebilst, ka FK publicē dažāda līmeņa darbus, tikai korektu būtu, ja aprakstošā daļa saturētu ne tikai slavējumu, bet arī kritiskas piezīmes, kā ceļa zīmes tiem, kas vēl meklē savu fotogrāfisko redzējumu.
    Ja kritika izpaliek, tad rodas maldīga sajūta, ka ceļš ir galā, olimpa virsotne sasniegta.

    Kā rakstīja Māris – nekritiski slavētāji nodara lielāku ļaunumu.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  92. Arnis Balčus

    Aicinu diskusiju par dažādajiem pasaules redzējumiem turpināt foruma sadaļā:
    http://fotokvartals.lv/forums/?wpforumaction=viewtopic&t=24.0#postid-43

    Thumb up 0 Thumb down 0

  93. Jā.
    Prolēmu es redzu tajā, ka Tu redzi problēmu atšķirīgos priekšstatos.

    Pavisam jocīgi ja visiem te būtu 1 ( pareizais ) .

    Vai no nākamās ceturtdienas visi pieņemtu vienu redzējumu.

    ( kuru Tu ieteiktu ? redakcijas ? )

    Kādēļ Tevi traucē dažu fotogrāfu priekšstati?

    Bez augstpātības par to runāt nav iepējams?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  94. Mari, manuprat, vieniga problema ir veids, kada atskjirigie priekshtati shajos komentaros tiek izteikti. Manuprat, bridi, kad tiek parkaptas pieklajibas robezhas un saruna kljust agresiva, augstpratiga, citus aizskarosha vai nivilejosha, nav vairs nekadas starpibas, kads saturs ir bijis pateiktajaa.
    Citus aizvainojoshus komentarus vienkarshi butu jabano (manuprat)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  95. Interesanti, ka konceptuālās postmodernisma mākslas sludinātāji, izrādās ir arī pārliecināti cenzūras piekritēji :D

    Thumb up 0 Thumb down 0

  96. manu komentāru par latviešu fotogrāfu problēmām lūdzu lasīt:

    http://fotokvartals.lv/forums/?wpforumaction=viewtopic&t=24.0#postid-43

    Thumb up 0 Thumb down 0

  97. nu pārskatīju vēlreiz šo te māsu folio..
    pirmajā skatīšanās reizē tā ātri un pavirši izgāju caur bildēm un sapratu, ka nesaista.. Skatoties otro reizi, protams, ieraugi to, ko pirms tam neredzēji..
    uzreiz varu teikt, ka snapshot stilistika nav sirdij tuvākā, taču tas var būt tīri labs līdzeklis, ja to izmanto pamatoti.. šajā gadījumā man šķiet ka māsām tuvākas ir PERFORMANCES, kas tiek piefiksētas ar pirmo, kas ir pa rokai.. līdz galam nesaredzu un nejūtu smalko uzstādījumu nianses, tamdēļ šīs fotogrāfijas vairāk šķiet tādas mirkļa etīdes, kas ar pareizo nosaukumu var izsaukt pareizo emociju vērotājā..
    kad iedomājos par performanci, bildes kļuva ineresantāk skatīt, taču līdz ar to es vairāk tās nespēju vērtēt kā fotogrāfijas, bet gan kā momenta fiksācijas. nu tāds ģimenes albums, principā.
    manuprāt, iztrūkstošais posms ir arī šo aso diskusiju cēlonis – nav jūtams pamatojums izvēlētajam tehniskajam risinājumam, līdz ar to tas pirmajā mirklī atstāj paviršības iespaidu. daļa fotogrāfiju, piem. Animal, Girlfriends in Majestice, That sock and that shoe, un iespējams arī vēl kāda arī ir tās, kas visu kopējo iespaidu pabojā, jo tā, manuprāt, nav tikai snapshot estētikas lietošana, bet absolūti vienkārši, banāli snapshoti, kas ir tik vien kā māsu atmiņas pagarinājums, kas viņām pašām izsaka daudz daudz vairāk nekā skatītājam, jo kaut kā “ar iekšām” jūtu to paņirgāšanos, piemēram, par to stulbo jaku. :) visvairāk patika There is no band and yet we hear a band, bet vēljoprojām to vēlos saukt par performanci. interesanti būtu pavērot šo māsu izpildītās performances, bet citā estētikā, varbūt tad noticētu.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  98. Arturs Pērkons

    >Nils
    There is no band and yet we hear a band labi raksturo to, ko minēja Ilze: “…man ļoti patīk tas inscinētais nopietnības moments, kas patiesībā ir viens liels JOkE, realizēts caur snapshot.. Tā is vārda un attēla spēle…”

    Tik pat labi vārda “band” vietā varēja rakstīt circus, poet, singer, magician, acrobat, politic, writer, clown, utt.
    Pilnīgi nekas nenorāda uz to, ka uz skatuves jebkad kaut kas ir noticis.
    Diemžēl šī bilde nav pat momentuzņēmums – tas ir kadrēts kadrs – ar krēsla nolikšanu tā, lai varētu eksponēt kājas uz skatuves.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  99. Virzība uz amatierismu, man šķiet, ir kļuvusi vispieņemta, aber ideja, ka māksliniekam jāmāk zīmēt, mūziķim – nospēlēt melodiju, fotogrāfam – fotogrāfēt, dziedātājam – dziedāt, tas viss nāk no pagājušā gadsimta sākuma paradigmas, kura jau aiziet pagātnē, tikai mēs to tā neesam piefiksējuši. Veidojas jaunas prasības, jauni spēles noteikumi, kurus daži paspējuši saprast, bet citi nē. Tā kā nav ko cepties, mēģinot piemērot arhaiskus kritērijus XXI gs. meinstrīmam. :)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  100. māsu fotogrāfijas skatītāju šokē,neatstāj vienaldzīgu to pierāda daudzie komentāri,viņas kritizē par nebaudāmu amatierismu,kadrs tāds nekāds…
    man radās sajūta kad tā ir dzeja,foto dzeja,var patikt vai nepatikt bet skatoties rodas dažādas emocijas, jautājumi,pat gribās lamāties…..tas kā lasot dzeju un neko nesaprast.

    Thumb up 0 Thumb down 0

  101. Nu, nē, Laima, kā reizi viss ir līdz nelabumam saprotams – māsas nemāk fotografēt. Un par to arī diskusija izraisījās – vai tas vispār ir saucams par fotogrāfiju :)

    Thumb up 0 Thumb down 0

  102. man domas sakrīt ar Nils Vilnis komentāru,lai tās nav fotogŗāfijas bet māsām sanācis skatītājos izraisīt diskusijas par to kad viņas nemāk fotografēt .

    Thumb up 0 Thumb down 0

  103. hmmm, redziet, Laima, manuprat ikvienam no mums personigaja kolekcija metajas kaut kadas smiekligas un pusizdevushas bildes no ikdienas dzives un notikumiem majas. ari poetiskas (kad kameras prieksha netisham patrapijies pirksts, vai pat tris, un viss netisham tads aizenojies, tad pavisam poetiskas, hehe), ari big JOKE, ari performances (kad nu kads no miljajiem izdoma kadra prieksha pataisit sejas, un ta talak un ta joprojam)..
    varbut mums visiem pietrukt ambiciju salikt shis bildes “seerijaas”, apvit ar iespaidigiem vardiem (tas patiesham strada) un izradit ka laikmetigas makslas paraugu.. bet varbut tadam “serijam” nebutu vieta starp to, ko mes devetu par fotomakslu. bet varbut, ja jau mes patiesham sho seriju tik ljoti apspriezham, shadas provokacijas ir ljoti noderigas, lai attiritu graudus no pelavam. vai ari saprastu, ka gan pelavas, gan graudi ir laba lieta, savadak ka vienu no otra atskjirt?

    Thumb up 0 Thumb down 0

  104. es tikai iedomajos, cik masam vajadzetu but pateicigam un sajusminatam, ka nu jau vinju uzvardus un dailjradi parzin gluzhi vai visi foto interesenti Latvijas (un pat arpus Latvijas) meerogaa. vinjam atliek vien sagatavot izstadi un atvest to uz Rigu, un cilveku piepludums butu garantets :)))

    Thumb up 0 Thumb down 0

Komentēt, izmantojot: