Trīs banāni no Canon

Arnis Balčus

Tā ir pierasta lieta, ka fotogrāfam draugi un paziņas reizēm prasa padomu – “kādu digitālo kompaktkameru pirkt?”. Parasti man tādās reizēs nav ko atbildēt, jo “lēto galu” es nepārzinu, bet dārgākas kameras vairumā gadījumu nešķiet lietderīgi ieteikt cilvēkiem, kuru prasības pret aparātu ir tālu no manējām. Lai arī kameras var izvērtēt pēc objektīviem kritērijiem, pastāv virkne subjektīvu apstākļu, kas liek mums izšķirties par labu vienai vai otrai. Tāpēc jautājumu par kameras iegādi uzdošu pats sev – kādu digitālo kompaktkameru es iegādātos?

Man ir Canon G9, tādēļ uzdevums ir atrast ko labāku. Man nav iebildumu pret citiem zīmoliem, tomēr ir jānotiek kaut kam būtiskam, lai es mainītu zīmolu, kura tehniku lietoju jau vairāk kā 15 gadus. To attur ergonomika, pieradums un visbiežāk arī gadu laikā iegādātā tehnika, kas ir vairāk nekā kameras korpuss – objektīvi, zibzpuldzes u.c. Protams, ar ziepjutraukiem ir daudz vienkāršāk, un, piemēram, es ar lielāko interesi izmēģinātu retro stilā ieturēto Fujifilm FinePix X100 vai Leica X1, taču 300 Ls un vairāk par kompaktkameru nav mana cenu kategorija. Tātad, pirmais kritērijs ir kameras pieejamība cenas ziņā. Uz tām kamerām, kas maksā zem 100 Ls, es nemaz neskatos, jo uzskatu, ka par tik primitīviem aparātiem nav vērts nomest zemē naudu – tad labāk bildēt ar mobilo tālruni. Otrais kritērijs – lai kompaktkameru varu ielikt mēteļa vai žaketes kabatā, nedeformējot savu stāju. Tas ir būtiski, ja ir iecerēts ar kameru ķert mirkļus. Tas nozīmē, ka aparātam burtiski ir jābūt pa rokai – velkot to ārā no somas vai tīkliņa tiek zaudētas liekas sekundes un mirklis var būt jau garām. Trešais kritērijs – kameras izskats. Man ir alerģija pret platsmasas kamerām, kas nokrāsotas pelēcīgi sudrabotā krāsā. Galu galā, ja fotografējat bieži, tik pat bieži jums jautās, kas tā par kameru. Tas nenozīmē, ka kamerai ir obligāti jābūt skaistumkonkursu finālistei, bet vismaz tādai, no kuras nav jākaunas. Protams, ir tikai gandarījums, ja citi jūs apskauž un grib tādu pašu, taču visbiežāk tas vairs neattiecas uz kameru vien, bet fotogrāfijām, kādas jūs (un nevis kamera) spējat uzņemt. Ceturtais kritērijs ir gan kameras reakcijas ātrums, proti, laiks, ko kamera patērē no kameras ieslēgšanas brīža līdz attēla nofiksēšanai, kā arī pats slēdža ātrums (shutter lag), kas ziepjutraukiem attiecībā pret spoguļkamerām ir novēlots, proti, spiežot slēdzi, paiet sekundes milidaļas, kamēr tiek uzņemts kadrs. Lētajām kompaktkamerām slēdža reakcija reizēm ir tik lēna, ka starp slēdža nospiešanu un kadra uzņemšanu fotogrāfs var paspēt uztaisīt pīppauzi. Īsāk sakot, man mazā kompaktkamera ir kā kovbojam revolveris – jāspēj to ātri izraut no kabatas un momentāli “izšaut”. Tikai pēc tam es interesējos par kameras darba režīmiem, darba spējām slikti apgaismotos apstākļos utt., ko visu var izlasīt dažādās interneta lapās, kā piemēram Ddpreview.com, kas arī man ne vienu reizi vien ir palīdzējusi izvēlēties tehniku.

Vispirms es izstaigāju Rīgas elektropreču veikalus. To stendos dominē lūžņi līdz 100 Ls, kurus par brīnumu vēl nav izkonkurējuši mobilie tālruņi. Cilvēkam, kurš kamerā grib lietot vairāk par vienu pogu, atliek aparātu meklēt interneta veikalos. Pateicoties Google, manā redzeslokā nonāca divas Canon kameras, kas iznākušas pērnā gada nogalē – Canon G12 un Canon S95. Vairākos kameru apskatos tās ierindotas šā brīža top10 digitālo kompaktkameru vidū.

Pirmais iespaids par G12 nav pārāk pozitīvs. Uzskatu, ka, attīstoties tehnoloģijām, fotokamerām tāpat kā mobilajiem tālruņiem, ir jākļūst mazākām. Vai vismaz nākamajiem modeļiem – ne lielākiem par iepriekšējiem. G12 ir jūtami resnāks, smagāks par G9, taču ar mazāku LCD ekrānu. Pieļauju, ka cilvēki ar lielām plaukstām būs tikai priecīgi par šādu pavērsienu, taču man ir sajūta, ka tā vairs nav kompaktkamera. G12 ir tik piesātināta ar dažādām funkcijām, ka drīzāk konkurē ar Canon D sērijas spoguļkamerām. Lai arī testos ir rakstīts, ka G12 slēdža ātrums ir labāks par G9, praksē to nejūt.

S95 man iepatīkas no pirmā acu skatiena. Kamera ir tik viegla un maza, ka to nejūt žaketes kabatā. Tās izmēri ir tuvu mobilajam tālrunim. Tas ļauj arī fotografēt neuzkrītoši, kas darbam pilsētvidē ir ļoti būtiski. Dīvainā kārtā pierast pie tās ir vieglāk nekā G9, tikai diafragmas regulēšanu neizdodas atrast uzreiz – to, izrādās, regulē pie objektīva, gluži kā analogajām kamerām. Ja G12 daudzas funkciju pogas ir izvietotas kameras ārpusē, tad S95 biežāk jāspiež funkcijas pogu, lai LCD ekrānā izvēlētos vajadzīgos iestatījumus. Pieļauju, ka ziemā, kad salst pirksti, ar G12 strādāt ir vieglāk, kā arī tajās reizēs, kad ātri jāmaina ISO un ekpozīcijas kompensācijas. G9 augstākais ISO ir 1600, kamēr pārējām abām kamerām tas ir par vienu pakāpi augstāks – 3200. Fotografējot slikta apgaismojuma apstākļos pie ISO1600 trokšņu (noise) līmenis G12 un S95 ir jūtami mazāks par G9.

Google noder arī šajā reizē, lai salīdzinātu visas tās kameru funkcijas, kas ikdienā nemaz nav nepieciešamas. Oficiālajos testos, protams, G12 ir soli priekšā S95 un vismaz divus soļus G9. Zinu, ka G un S ir dažādas sērijas un tās it kā nav korekti salīdzināt, arī man izvēlēties “uzvarētāju” nav viegli. Kameras testēju jau 3 nedēļas. Esmu no tiem cilvēkiem, kam kamera ir līdzi tik pat kā vienmēr, tādēļ savu favorīti varu noteikt pēc tā, kuru kameru šajā laika periodā esmu izmantojis visbiežāk. Tā ir S95, jo, kā mēdz teikt, man patīk ceļot bez bagāžas.

Saistītie raksti

• Tamāra un Tatjana Šuškicas
• Meklējot Latvijas mākslas fotogrāfijas tirgu
• Džeina Hiltone