/ Iveta Vaivode / Portfolio

Klodīne Dorī

Ar Parīzē dzīvojošās fotogrāfes Klodīnes Dorī (Claudine Doury, 1959) darbiem pirmo reizi sastapos Maskavā, kur kādas galerijas grāmatu plauktos atklāju brīnišķīgu un reizē nepretenciozu stāstu par ikdienas norisēm bērnu nometnē “Arteks”. Neslēpšu, ka viens no maniem bērnības sapņiem bija kādreiz nokļūt šajā padomju bērnu Olimpā. Tiesa, sapnis gan tā arī palika nerealizēts, kamēr Dorī grāmata kļuva par nostaļģisku atgādinājumu bezrūpības un “viss vēl priekšā” izjūtai.

Pie “Arteka” sērijas Dorī strādāja 10 gadus, paralēli atrodot arvien vairāk stāstu bijušās Padomju Savienības teritorijā. Sākotnēji viņa izzināja Sibīrijas vienkāršo cilvēku kultūru un ikdienu, vēlāk pievērsās Centrālās Āzijas (Uzbekistānas, Kazahstānas, Kirgīzijas un Siņdzjanas Uiguru autonomā rajona Ķīnā) apceļošanai, kas pārtapa albumā ar nosaukumu “Lulanas Skaistule” (Loulan Beauty). Dorī fotogrāfijām nenoliedzami piemīt dokumentalitāte, tomēr ar kinematogrāfiskajiem kadriem Dorī aicina skatītāju kļūt par viņas sapņa līdzzinātājiem, tā arī nekad neatklājot, kur sākas fikcija un kur – realitāte.

Pirms pievēršanās fotogrāfijai, Dorī strādāja par attēlu redaktori fotoaģentūrās Gamma un Libération Parīzē, Contact Ņujorkā. Viņas fotodarbi ir apbalvoti ar Oskara Barnaka balvu, Pasaules preses foto balvu Dabas un Vides attēlu kategorijā, Njepsa balvu. Viņa strādā vairākos žurnālos un ir izdevusi trīs grāmatas – 1999. gadā “Sibīrijas tautas” (Peuples de Sibérie), 2004. gadā “Arteks, kāda vasara Krimā” (Artek, un été en Crimée) un 2007. gadā “Lulanas skaistule” (Loulan Beauty).

Klodīne Dorī ir arī viena no sešiem pasniedzējiem, kas šogad vadīs meistardarbīcu Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP) Kuldīgā. Meistardarbnīcas tēma “Radošā dokumentālā fotogrāfija: realitātes izmantošana fikcijas radīšanai” būs veltīta izdomātu stāstu veidošanai reālā vidē.

Tavus darbus uztver dokumentālās fotogrāfijas kontekstā. Tomēr šie stāsti bieži vien šķiet stāstām vairāk par tevi, nekā par cilvēkiem, kas tajos attēloti. Ko īsti tev nozīmē termins “dokumentālā fotogrāfija”?

Tas tiesa, manas fotogrāfijas ir attiecināmas uz mani pašu tikpat lielā mērā, cik uz personām, kuras es fotografēju. Džons Sarkovskis (John Szarkowski) iedala fotogrāfus divās kategorijās – “spoguļos” un “logos”. Es noteikti esmu “spogulis”. Roberta Franka (Robert Frank) pirmais izdevējs Roberts Delpīrs (Robert Delpire) ir teicis, ka Franks neattēlo realitāti, bet gan pats sevi. Es dēvēju sevi par dokumentālā žanrā strādājošu fotogrāfi, jo mani attēli ir balstīti realitātē, bet vienlaikus mani fascinē iespēja pievienot šai realitātei fikciju. Man patīk balansēt uz dokumentālās un inscenētās fotogrāfijas robežas.

Tavos darbos dominē divas tēmas – aizraušanās ar citādo, citām kultūrām un valstīm un pusaudžu stāvokļa izzināšana. Vai šīs divas tēmas ir savstarpēji saistītas?

Pusaudžu pārejas stāvokļi un citādais man ir savstarpēji saistītas tēmas. Pusaudžu gadi ir pāreja uz citādo. Pusaudzis ir tas, kas palīdz bērnam nonākt otrā pusē – kļūt pieaugušam. Savā ziņā pusaudzis kalpo arī kā vienojošais elements starp mani un citiem. Es patiesi nejūtos kā pieaugušais un es loloju šo prāta stāvokli, kad viss vēl ir iespējams, kad jaunības enerģija ir pašā pilnbriedā un svarīgākās vērtības joprojām ir mīlestība, taisnīgums un atvērtība pasaulei.

Ar katru fotosēriju tu kļūsti arvien personiskāka – jo īpaši jaunākajā sērijā, kur tiek izzināta tavas meitas pubertāte. Kas pamudināja uzsākt šo sēriju?

Jau kādu laiku es strādāju pie projekta, kas dokumentē meiteņu rituālus Amerikā (Sweet Sixteen – dzimšanas dienu ballītes), Kubā (Quinceaneras) un Eiropā. Skatoties uz savu 13 gadīgo meitu, sapratu, ka man ir svarīgi koncetrēt visu uzmanību uz viņu. Katru dienu manu acu priekšā notika šī transformācija no bērna caur pusaudzi uz pieaugušo. Saprast un dokumentēt šo procesu man kļuva par dzīves nepieciešamību.

Pretstatā iepriekš atspoguļotajiem pusaudžu rituāliem un ballītēm, mani interesēja daudz intīmākas izjūtas, noskaņojums un spēles, ko es atpazinu arī pati sevī. Iespējams, es vēlējos atrast un parādīt tās izjūtas un emocijas, ko pieredzēju pati un kas joprojām ir daļa no manis.

Kā radās tava interese par Centrālāziju? Kā tu atradi tās vietas un cilvēkus, ko redzam fotogrāfijās?

Mana interese par Centrālo Āziju sākās ar pirmajiem ceļojumiem uz Krieviju. Tas ir saistīts ar toreiz man tik noslēpumaino un nezināmo pasauli: Padomju Savienību, visām tās dīvainībām un neizzināmajām teritorijām, piemēram, Orientālo Padomiju. Liela loma bija arī Centrālās Āzijas kino atklāsmē. Es domāju Sergeju Dvorcevoju un viņa filmu “Lielceļš”, kā arī Aktanu Abdikaļikovu – kirgīzu režisoru ar viņa triloģiju par bērnību “Beškempirs”.

Runājot par cilvēkiem manos stāstos, vispirms es satiku Lolu. Tas bija Taškentas viesnīcā Uzbekistānā, kur es tobrīd bildēju pasūtījumu žurnālam. Lola tur strādāja un viņa mani uzaicināja atgriezties un kādu laiku padzīvot kopā ar viņas ģimeni Ferganas ielejā. Kazahstānā es gribēju satikt skolotāju, kura veda savus skolniekus skatīties Arāla jūru. Jūru, kas reiz robežojās ar viņu pašu ciematu, taču tā bija tiktāl izžuvusi, ka neviens no skolēniem pat nenojauta, ka tā reiz bijusi tik tuvu. Uz Kirgīziju es devos kino dēļ. Man ļoti tuvas ir Aktana Abdikaļikova filmas. Es sekoju viņa filmu uzņemšanas vietām un nokļuvu Isikula ezera krastos.

Kāpēc tu piekriti šogad vadīt meistardarbnīcu Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā?

Es uzskatu, ka tā ir viena no labākajām meistardarbnīcām pasaulē gan koncepcijas, gan formāta ziņā. Dalībniekus atlasa pēc viņu portfolio, turklāt nodarbības un dzīvošana notiek vienā vietā. Tas ir ļoti svarīgi, jo izveidojas vairāki komunikācijas līmeņi starp dalībniekiem un pasniedzējiem. Es ceru, ka varēšu dalīties savā pieredzē ar studentiem un iemācīt to, ko esmu iemācījusies pati. Un es ceru sajust šīs vides unikalitāti un iemācīties ko jaunu, būdama daļa no radošās enerģijas, ko uzbursim deviņu dienu laikā.

www.claudinedoury.com