Foto - Arnis Balčus
Šie man bija jau ceturtie Uzvaras svētki. Man ir labi atmiņā palikuši pirmie – 2008. gadā. Toreiz arī es biju latviešu mediju iebiedēts, jo man nemitīgi tika stāstīts, ka tas ir krievu urlu tusiņš, kurā pensionāri šmigo, bet jaunie dod pa muti latviešiem, un es nespēju pierunāt nevienu latviešu draugu doties man līdzi. Patiesībā vislielākais pasākuma bieds pēdējos gados ir bijuši policisti, kuriem, acīmredzot, vienmēr ticis dots uzdevums rīkoties kā burta kalpiem un Uzvaras dienas apmeklētājiem šajā pasākumā maitāt gaisu. Arī es katru gadu “palīdzēju” policijai “kačāt” statistiku šajā dienā, saņemot “aizrādījumus” gan par zālītē atstātu riteni, gan ceļa šķērsošanu neatļautā vietā, gan par pīpēšanu uz parka celiņa, gan par alkohola lietošanu publiskā pasākumā. Šis bija pirmais gads, kad policija izturējās relaksētāk un uz šāda veida “noziegumiem” pievēra acis. Tomēr latviešu mediji katru gadu gaida statistiku, ko ielikt rakstu līdos, tādēļ policija piekopa interesantu taktiku, kā pie šādas statistikas tikt – lielās ģimenes un vīru kompānijas, kas parkā piknikoja, neaiztikt, bet izvēlēties vieglus mērķus – bezpajumtniekus, pusaudžus. Tā redzēju, kā divi latviešu policisti sastādīja protokolu kādam bezpajumtniekam par alkohola lietošanu publiskā pasākumā. Ļoti iespējams, ka pusatvērto alus pudeli viņš jau bija atradis iesāktu. Vēl kāda aktīva latviešu policiste (lasi – komuniste) apstaigāja teju visus zālītē sēdošus bariņus, burtiski kratīja pirkstu, draudēja sastādīt protokolu un lasīja morāli par pīpēšanu un dzeršanu. Interesanti, vai Jāņos viņa dara tāpat?
Pasākuma laikā novēroju vēl kādu incidentu. Kāds kungs ar t-kreklu “cccp” izvilka plakātu, kurā tika kritizēta Putina-Medvedeva politika. Vairākas tantes bija šokā un aicināja dažus, kas fiksēja šo faktu ar fotokameru, to nedarīt. Zibenīgi bija klāt arī apsargs, kurš izsauca policiju. Savukārt jaunie policisti izsauca priekšnieku, un arī apsargs savējo. Policija konfiscēja plakātu un tā turētāju evakuēja no pasākuma. Piesteidzās arī vīrs melnā uzvalkā un austiņām, kurš bija vai nu drošībnieks vai arī apsardzes priekšnieks. Padotais viņam jautāja – vai es pareizi izdarīju? Priekšnieks atbildēja – viss ok. Skaidrs, šī nav vieta, kur kritizēt Krievijas politiku. Uzvaras svētki jau sen vairs nav tikai par uzvaru, tas ir socializēšanās rituāls, kurā apliecināt piederību krievu identitātei. Lielai daļai tas arī nozīmē uzturēt saiti ar Krieviju – publikā netrūka Krievijas simbolikas krekliņu un karogu veidā.
Man šis pasākums šķiet kā krievu Dziesmu svētki, kur caur dziesmām var stiprināt kolektīvo identitāti. Aizkustinošs ir rituāls, kurā bērni un jaunieši mēģina publikā sazīmēt (pēc ordeņiem) kara veterānus un pasniedz tiem ziedus un novēl “Sprazdņikom!”. Kāda no kara veterānēm pretī bērniem dāvāja konfektes. Mani šķiet arī sirsnīgi vērot, kā jaunas meitenes izdancā pensionārus vai parkā izretinātās grupiņas, kas dzied kara dziesmas. Lai arī man ir grūtības identificēties ar kopienu, kurai ir adresēts šis pasākums, man ir vēlme būt daļai no kaut kā tik vērienīga un pozitīva.
Ljoti miiliigi
Ipashi patika tantes zilajos terpos ar onkuliiti pa vidu.
Tiešām labs fotostāsts.
Jācer, ka mēs piedzīvosim kara beigas. Savādāk tie karojošie ļoti traucē pārējiem, kas grib dzīvot draudzīgi.
Protams, jābūt pietiekami infantilam, lai visu mālētu tikai baltās un melnās krāsās. Taču, ja ziņas, par Latvijas karoga krāsu lentīšu noraušanu no garāmgājējiem ir patiesas, kāt nebiju, skaidrs, ka cilvēki tur dodas ne tikai pieminēt kritušos un meklēt kopības sajūtu, bet arīdzan paust savu nepatiku ar šīs valsts pastāvēšanu, kurā nu viņiem ir sanācis dzīvot. Nu, ar tādu, kāda nu mums tā valsts ir.
Par PSRS simboliku publiskos pasākumos man šķiet vispār nav jāizsakās.
Kas attiecas ar vēlmi būt daļai no kaut kā tik vērienīga un pozitīva – var jau būt, ka arī mani vecvecāki dotos līdz pat Berlīnei cīnīties ar nacismu, un vakar būtu iemesls atminēties kaut vai par kritušajiem, bet tā nu sanāca, ka tanī laikā mani vecvecāki atradās Sibīrijā, un tādas iespējas viņiem gluži vienkārši nebija. Tad nu ej un šķiro tādos svētkos, kurš onkulīts ar medāļiem cīnījās ar vāciešiem, un kurš tavus radiniekus pirms tam vagonos sēdināja.
Es domāju, Daini, ka neviens neiegūs no tās šķirošanas. Arī man radi no abām pusēm tika sūtīti uz Sibīriju un krita Ziemassvētku kaujā, bet visi, kas atgriezās no Sibīrijas neturēja ļaunu prātu uz tiem krieviem, kas dzīvo Latvijā. Pats dumjākais, ko darīt ir prasīt kolektīvo atbildību- sak, jūsējie mūsējos izsūtīja, tāpēc mēs jebkuram no jums dosim pa seju. Ja bargi sāk šķirot labos no sliktajiem, tad agri vai vēlu nonāksi pie tā, ka arī paši latvieši ieguldīja savu artavu izsūtīšanā. Un tad vairs nebūs nacionālisms, bet gan visu karš pret visiem.
Kas bijis- bijis. Žēl, ka pazudis karotājos bruņinieciskums pēc kaujas paspiest roku un padalīties stāstos ar otru neskatoties uz to, no kuras ierakumu puses viņš ir. Ja ir noziegumi, tad par tiem var prasīt atbildību no cilvēkiem, nevis no tautas, jo rīkojas cilvēks, nevis tauta vai režīms.
Bija kāds pamats manis rakstītajā kaut ko izlasīt starp rindiņām?
Ja eksistē indivīdi, kas manu miesu labprāt redzētu pūstam, jo viņiem nepatīk mana tautība, ienākumu apjoms vai reliģiskā pārliecība, es nemeklēšu ar viņiem iespēju sadzert sīvo. Manuprāt pietiekams kompromiss ir neinteresēties, neiejaukties man nesaistošā pasākumā, nevis doties sniegt Jūdas skūpstus kaut kādas iedomātas kopības vārdā. Ko līdzīgu es sagaidītu arī no otras puses. Citādi tā glupi sanāk, ka vienas puses mirušie ir nicināmi, citi ieceļami par mocekļiem. Mirušie ir un paliek mirušie, un lai tos piemin tie, kas par tiem glabā atmiņas.
Bruņnieciskumu lūgtum vispār nepieminēt tik nesenu notikumu kontekstā. Tas nekad nav piederējis masām.
Masām nekad nekas nav piederējis. Bruņinieks ir indivīds, tāpēc arī to vajag prasīt no katra cilvēka paša. Un sīvo mest arī es nevienu neaicinu, drīzāk uzvesties tā, lai būtu cilvēka vārdu cienīgs nest.
P.S. Var jau arī būt, ka kaut ko esmu ielasījis Tavā tekstā.
Līdzīgi bija arī man Jelgavā. Ja ir vēlme, tad var šeit apskatīties bildes.
Ļoti laba reportāža
Paldies par reportazu!
Es gan nevēlos būs daļa no padomiskā murga un imperiālistiskā šovinisma Uzvaras parkā. Man pietiek jau ar to, ko savos pirmajos padsmit gados esmu baudījusi, dzīvojot LPSR.
Kritušos un vēsturisko traģēdiju var pieminēt cienīgi – godinot visus karavīrus un nosodot lielvaras, kas cilvēkus dzina iznīcībā tikai tāpēc, ka gribēja sadalīt pasauli. Un te nu lai atceramies, ka arī Staļins, ne tikai Hitlers viens pats, sagrāba (okupēja) teritorijas, arī Latviju. Un es nekad sevi neasociēšu ar 9. maiju un nepriecāšos par Denj Pobedi, jo tā ir Latvijas otrreizējā okupācijas diena.
Un tieši tas man šajā 9. maija ikgadējā dzerstiņā derdzas visvairāk – sanāk cilvēki, kas nozombēti padomju laikā un kas turpina zombēt savus bērnus un mazbērnus, un šovinistiski bļaustās, ka uzvarējuši fašismu un atbrīvojuši Latviju. Bļaustās tā, it kā PSRS viena pati būtu karojusi pret fašismu. Nu un par Latvijas atbrīvošanu vispār jautājumu nav – okupācija nevienos laikos nav uzskatāma par atbrīvošanu.
Es labu laiku mēģināju sev iestāstīt, ka 9. maijs šāds izvēršas tāpēc, ka Latvija nav spējusi integrēt daļu savu iedzīvotāju. Bet tagad es tomēr sāku sliekties uz domu, ka “integrācija” būtu iespējama tikai tad, ja Latvija padevīgi visiem iebraucējiem piešķirtu pilsonību, samierinātos ar to, ka krievu valodai ir valsts valodas statuss un, protams, to, kas notika 1940. gada 17. jūnijā, nekādā gadījumā nesauktu par okupāciju.
tiešām – pasākums ir vizuāli skaists”, ideja arī un tādā garā.
tomēr, kas galīgi nav smuki, ir šovinisms kādā uzaug lielākā daļa Latvijas krievvalodīgās daļa. kas, protams, ir arī blakusefekts šādas ievirzes ”kolektīvās identitātes” stiprināšanas un apliecināšanas pasākumos.
”vot, parādījām tiem latišiem, ka tā un šitā” vēsturiskās patiesības, škautnes, blā.
protams, par neiecietību un skatīšanos no augšas ir jārunā arī latviešu gadījumā (ko var vēlēties, ja pat ‘čangaļi’ ir tāda kā subkategorija ?).
tāpēc skumjas un prieks vai traģikomisms ir abās (monētas) pusēs, kas, diemžēl, nu ne par ko nevēlas un arī nevēlēsies sadzīvot savā starpā draudzīgi. runā jau par it kā milzīgo plaisu starp mentalitātēm (kur visādas valdības, mediju propagandas un citi bubuļi būtībā stāv visnotaļ attālu), kas arī ir daļēji taisnība, bet, bet. compassion..
Kā var būt svētki notikums, kas puseiropai atnesa nebrīvi uz 50 gadiem? Kā var to svinēt ar tīru sirdsapziņu?
Koks ar diviem galiem. Nav jau žēl, ja kādi večuki tur atceras savas jaunībsdienas un kara takas. Nav arī žēl, ja Rīgas dome šiem uzsauc kādu koncertu un citas atrakcijas.
Man personīgi “uzvaras” diena nekādas pozitīvās emocijas neizraisa – mūsu tautai viņa maksāja okupāciju 50 gadu garumā. Un jo nepatīkamāk, ka šos pasākumus izmanto dažādi jefiņi, kas kurina starpnacionālo naidu.
Tāpat arī Arnis nedaudz kļūdās valstī, ar kuru vairums klātesošo sevi mēģina asociēt – tā ir nevis Krievija, bet gan CCCP. Un tas vairs nav ne labi, ne smuki.
luk ar ko ari fotografiem janodarbojas– un nevis jamastrube laikmetigas makslas telpa—- bet par komentariem- nu kur tada liekuliba — un neviens sasutuma vards par bin laden nogalinasanu bez tiesas un arprata prieka trakojosiem asv jauniesiem- nu gluzi ka viduslaikos kad uz sarta kecerus baznica dedzinaja
Pagājušogad arī biju parciņā apskatīties 8./9. maija pasākumus. Manuprāt, diskusija, kuram ar kuru draudzēties un kāpēc, šeit ir lieka – sastapu parkā ļoti dažādus cilvēkus, no atšķirīgiem sociālajiem slāņiem un aprindām, ar dažādiem ienākumiem un ļoti dažādiem paradumiem, kā arī motivāciju. Man šis fenomens šķiet interesants, tāds, ko vajag pētīt – jo tam, ka šie cilvēki sastopas 8. vai 9. maijā tieši šajā parkā, taču kāds ir pamatojums vai pat vairāki – nākt uz šo vietu noteiktā brīdī, kopā ar citiem? Viens, varbūt visskaidrākais nosacījums, protams, ir kopīgā informatīvā telpa, kas ir ļoti atkarīga un saistīta ar Krievijas TV, bet tas ir tas, kas redzams un virspusē. Tā vien šķiet, ka te kopiena, kas sastāv no ļoti atšķirīgām grupām, ir devusies kopīgas identitātes meklējumos. Arī mazliet pabildēju, sociālas dokumentācijas nolūkiem:
08.05.2010 – http://bit.ly/kS28ML
09.05.2010 – http://bit.ly/kTye9q