Tīna Remiz. 6. tramvajs, Rīga, 2011
Tīna Remiz (1988) ir Londonā dzīvojoša latviešu fotogrāfe. Viņas sērija “The Place Where I Am Not” (Vieta, kur manis nav) par dižķibeles sekām Latvijā ir tikusi publicēta jau vairākos Rietumu fotoizdevumos, bet nupat projekts ieguvis galveno balvu konkursā Document 2011. Sērija tapusi trīs braucienu laikā uz Latviju pērn un šogad, un tajā mēs varam redzēt Tīnas draugus, radiniekus, vienkāršus garāmgājējus, bezdarbniekus un simtlatnieku darba programmas dalībniekus. Visi šie cilvēki tieši vai netieši ir saistīti ar Tīnas atmiņām par dzimtajām mājām un atspoguļo mūs aptverošo sociālo vidi.
Kā tu nokļuvi Anglijā un ko tu tur šobrīd dari?
Kā jau daudzi Latvijas iedzīvotāji, es aizbraucu uz Angliju uzreiz pēc vidusskolas un iestājos universitātē Bristolē. Latviju atstāju 2008. gada rudenī, dažus mēnešu pirms krīzes, un tam ir liela nozīme manos darbos. Nebūdama visai apmierināta ar izglītības līmeni, es atvadījos no universitātes un pilsētas, un pēc diviem gadiem aizbraucu meklēt laimi Anglijas galvaspilsētā, kur šobrīd dzīvoju un strādāju par fotogrāfi un žurnālisti.
Kā radās ideja par fotoprojektu “Vieta, kur manis nav” un kāpēc tev sķita svarīgi runāt par sociālām problēmām, ko raisīja ekonomiskā krīze?
Pēdējo gadu laikā esmu bijusi gan Ķīnā, gan Irākā, taču vienmēr bija tā sajūta, ka viss jau ir pateikts un vienmēr ir cilvēki, kas par šo vietu zina vairāk, paliek ilgāk, rok dziļāk… Es vienmēr esmu bijusi pret tā saucamo “izpletņu žurnālistiku” un gribēju veidot fotoesejas, nevis pirmo iespaidu albumus. Tad atcerējos, ka ir tāda valsts, kur daudz kas ir noticis, bet par maz kas ir pateikts (vismaz ne Rietumu masu medijos), un nolēmu braukt mājās, fotografēt krīzi. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, citas tēmas šķita daudz svarīgākas un personiskākas. Darbs izauga ļoti organiski, bez liekām pūlēm un bažām par to ko, kur un kā fotografēt, jo tā nebija kaut kāda valsts, nejauši cilvēki un izmaiņas – tā bija daļa no manas dzīves.
Kā, tavuprāt, Latvija ir mainījusies šo gadu laikā kopš tu aizbrauci?
Sarežģīts jautājums, uz kuru, es ceru, esmu atbildējusi ar savām fotogrāfijām. Strādājot pie šī projekta, visgrūtāk bija noteikt un atdalīt, kuras izmaiņas ir saistītas ar ekonomisko situāciju un kuras ir vienkārši laika pēdas, cik daudz mainījusies vieta un cilvēki un cik daudz esmu mainījusies es
pati.
Vai tu vari nosaukt autorus, kuru darbi tevi iedvesmojuši visvairāk?
Tas ir atkarīgs no projekta. Pēdējo gadu laikā es skatos uz to autoru darbiem, kas strādā Austrumeiropā un Krievijā, bet neseko stereotipiem, veidojot daudzpusīgus darbus. Jau ilgu laiku mani iespaido Jonas Bendiksens, Džordžs Džordžio, Donalds Vēbers, Tomas Dezo. Noteikti Aleksandrs Gronskis un Iveta Vaivode. Pēdējā laikā es arvien vairāk skatos uz sieviešu fotogrāfu darbiem, iespaidojoties no Olīvijas Artūras, Lizes Sefrati, Danas Popas, Anastasijas Teilores-Lindes, Monas Saimonas un citām. Noteikti jāpiemin arī Ze Čenu (Zhe Chen) – 22 gadīga ķīniešu fotogrāfe, kas tikko saņēma prestižo Inge Morath balvu par viņas satriecošo foto eseju “Bees”. Un viņa ir manā vecumā!
Kāds būs tavs nākamais projekts?
Šo projektu tik tikko pabeidzu un šobrīd izvēlos nākamo tēmu. Tas ir tikpat patīkami, kā plānot atvaļinājumu vai pasūtīt vakariņas restorānā. Un arī tikpat sarežģīti. “Vieta, kur manis nav” nupat saņēma prestižu Document 2011 balvu, kas dos man iespēju izveidot nākamo projektu sadarbībā ar labdarības organizāciju “War on Want”, kas cīnās pret nabadzību trešās pasaules valstīs.
Bildes normālas,neredzu ekonomiskās krīzes sekas.Tā pie mums izskatās pirms,pēc un bez krīzes.Visu nosaka autora uzstādītie kritēriji.
”Bildes normālas neredzu” –
)) 
)) 
))
Mjā SKUMJI , bildes ir tipisks lai neteiktu šablonisks “Skats uz Austrumeiropu ” , visai ikdienišķā pierastā “Vērotāja” stila , šādi bilduki desmitiem un simtiem tūkstošu skaitā vairums Rietumeiropas “Jauno tūristu” pieber savos Flickr utt. kontus pēc katra Austrumeiropas apmeklējuma. Man grūti spriest kā tur ir īstenībā , varbūt vienkārši mums atkal tiek piedāvāta “Specifiska atlase” no redakcijas puses , bet bildes pilnīgi ne ar ko natšķiršanās no jebkura cita jaunieša tūrista skatījuma pilnīgi vienalga kur “Uz austrumiem” no savas dzīvesvietas. Ne smakas no kādas krīzes vai kāda atainojum vienkārši “Austrumeiropas vide un cilvēki” , pašā krīzes sākumā kāds izbijis Latviešu publicists un dzīves mākslinieks Aivars saklausījies runas par “Pozitīvismu” izlēma tasīt savu anti krīzes kampaņu , tādā aprakstošā stilā ko te Sergejevas jaunkundze nosauca kaut kā apmēram “Padomju pirmrindnieku stilu” kas viņai riebjoties , problēma tā ka RIETUMU un AUSTRUMU pasaules vizuālā uztvere atškirās pa 180* , vairums to ikdienas vērotāju ka snāk no RIETUMU puses vienkārši “Neizprotoši vēro” neko daudz nefiksējot nespringstot un nesparotot tā “Nu gaumīgi” variantā , kur pretī Austrumeiropieši katrā vietā saskata “Drūmo likteni slikteni SĀPI” , tāpēc šis konkrētās bildinās ir smukas mīļas un ritmiskas NEKAS vairāk , savukārt to ko par Krizi iedomājas vietējie ir ” Cīņas vēstījums” , starp citu minēto Aivara “Sāpi” varēja skatīt pēdējā “Viegli būt jaunam” sērijā . Nu nezinu manuprāt man neko neizsakošas “Asimilējušās aizbraucējas” ainiņas.
Bildēm nav ne vainas,tās tapušas ar 20gadnieka skatijumu uz pasauli,tie ir pirmie soļi ,meklējumi …
Tās ekonomiskās krīzes sekas ir ikdiena,tā dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju,skumji bet fakts.
No rīta apskatiju bildes ,man sāpēja kad Latviju tā rāda lielajā pasaulē.
jā, šīs fotogrāfijas ir tīri labi skatāmas. padrūmas gan. taču, pirms izdarīt secinājumus, labāk gan apskatīties visu sēriju: http://www.tinaremiz.co.uk/the_place_where_i_am_not
grūti spriest – var jau būt, ka tieši šādi šobrīd mūs redz cilvēks, kas šeit dzīvo nevis ikdienā, bet atbrauc ciemos. un jāatzīst, ka arī pašam kaut kur aizbraucot, bieži pirmais, kas “duras” acīs ir ne tas pats skaistākais…
kādā no nākamajām autores foto sērijām būtu interesanti redzēt viņas skatījumu par labo un pozitīvo, ko viņa saredz iegriežoties Latvijā nākamreiz!
Daiļrunīgi, ka vārds simtlatnieks netulkojas. Fotogrāfijas kopumā sasitošas, šķiet, balansē uz robežas starp dokumentalitāti un … jā, vienkārši perosnisku skatījumu uz lietām.
T.i., saistošas.
Piekrītu Rihardam Puriņam. Tādas nebildes var sataisīt jebkurā valstī, ieskaitot UK. Atsaukšanās uz mazo fotografētāja vecumu nav nopietna. Savāda izvēle.
Man patīk, kā Tīna savu dokumentālo stāstījumu padara personisku caur sīkām detaļām, taču nevar nesajust arī distances sajūtu – tā nav nostalģija, bet vērojums no attāluma (atbilstoši nosaukumam) Iespaids paliek skumjš. Cilvēki ar aizvērtām acīm šeit ir kā metafora pasīvam izmisumam, nevis nākotnes sapņiem.
Salīdzināšanai piedāvāju cita fotogrāfa skatījumu uz krīzi Latvijā no malas. Itāļu fotogrāfs Roberto Boccaccino par jaunu cilvēku sapņiem http://www.robertoboccaccino.it/index.php?/features/ritdiena/
Manuprāt, daudz pozitīvāks skatījums, bet tas nav kā pārmetums Tīnai.
Piekrītot Līvai, varu teikt, ka arī mani uzrunāja sīkās detaļas un fotogrāfijās redzamā gaisma. Taču bildes ir samērā vienveidīgas, arī diezgan distancētas. Ja tās tika veidotas kā krīzes atspoguļojums, tad vienīgais, kas no fotogrāfijām patiesi “atsaucas”, krīzes nogurušie/apātiskie braucēji sabiedriskajā transportā, kas, protams, ir tiesa, jā. Tomēr tad jāakcentē Deinata teiktais – vai tad šādu cilvēku/situāciju nebija pirms ekonomiskās krīzes? Protams, ka cilvēku apātiskums un nogurums ir tas, kas parāda, kāda ir sabiedrība patlaban, jā, tā patiešām tāda ir, daudz vairāk, nekā agrāk, bet pārējais, – kur tad paliek pārējais? Ar Latvijas iemūžināšanu tagad vispār ir jābūt vērīgam, jo gandrīz viss, ko žanrā var uzņemt, būs klišeja. Uzņemt to, cik esam “atpalikuši” no Rietumeiropas – klišeja, uzņemt izzūdošo postpadomju un rietumu apstākļu un kultūru sajaukumu – arī tas, šķiet, jau pārgājis un ir diezgan liela klišeja, savukārt, atrast jauno, to nākotnes Latvijas skatījumu, atkost mūsu jaunos cilvēkus un viņu sapņus, mūsu jauno, mainīgo vidi, mūsu identitāti šodien – tas ir grūts uzdevums, un, protams, stipri atkarīgs arī no tā, kāds būs fotogrāfa skatījums, arī viņa dzīvas pieredzes prizma. Personīgi mana izvēle ir atainot pozitīvo, jo es esmu nenormāli noguris no “klasiskās pieejas” – nogurušu cilvēku portretiem, postpadomju telpas atainošanas, visādu tādu klišeju aizstāvēšanas un nepārtrauktas tērēšanas. Ja pat labi uzņemtas bildes rada šaubas, tad problēma ir satura izvēlē. Šeit es runāju par visu ansambli, ne tikai par atsevišķiem uzņēmumiem.
Līvas dotā saite uz itāļu fotogrāfu, par alternatīvu risinājumu krīzes atainošanas idejai – manuprāt, arī viņa skatījums ir gana vienveidīgs. Tādā ziņā, ka bildes jau atkal ir pārspīlēti depresīvas, vienveidīgas, “sakrāsotas” un, atskaitot dažas interesantas metaforas (telpaugs šaurā gaitenī), tur nekā īsti nav.
Nevaru izteikties par kvalitāti- bet neticu, ka Tīna tādas bildes publicētu, ja nebūtu aizbēgusi no Latvijas, ja nebūtu tik jauna, ja viņai patiesi sāpētu tas, kas te notiek. ” 2008. gadā uzreiz pēc vidusskolas” – tad viss skaidrs. Es neesmu kopš 2008. gada sēdējusi pelnus uz galvas kaisot- es esmu svinējusi svētkus, pirkusi dāvanas, skrējusi maratonu, skatījusies” staro Rīga”, mani aizvaino, ka šādi mūs redz pasaulē, ceru, ka tā mūs redz tikai tie, kas Latviju pametuši un grib pierādīt, ka vīnogas ir skābākas nekā tās patiesi ir.
Tomam Zariņam – nu beidzot lasu gados jauna cilvēka vārdus, apnika taču ari man klausīties 20-gadigu večuku ņaudas, pie tam vel riebīgā balsī, ciest.
Gunta – sveiciens Tev !
Jāpievienojas viedoklim, rietumos dzīvojošo tipisks skats uz Austrumeiropu, pa lielam tā UK iztēlojas Poliju( lielai daļai britu Polija ir visa Austrumeiropa). Kas mainītos, ja autore fotogrāfiju sērijā nepieminētu krīzi? Uzstādījums fotogrāfēt dižķibeli vai krīzi un rakt dziļāk, nav izdevies.
Bet jebkurā gadījumā, veiksmi turpmāk!
Veiksmi autorei satura izkopšanā – noteikti, jo vizuāli bildes ir patīkamas, ar jauku telpas izjūtu.
Labi, ja kāds spēj ar attēliem par LV iekļūt kaut kur rietumu galerijas, konkursos, utt., bet man šķiet, ka ar krīzi šiem attēliem ir ļoti pastarpināta saikne. Es pat teiktu, ka viss ir ļoti pozitīvi, krāsaini un silti. Sieva pēc darba dienas atpūšas uz vīra pleca (abi pieklājīgi saģerbti ādās), kārtīgs veikala skatlogs, sētnieki formās un ar skaistām lapstām, kaut kāds teletūbijs, stikla pakešu logs… Šeit ir attēlota normāla proletariāta dzīves vide. Laiks arī izvēlēts pareizs – ziema, rudens, lai nerastos skatītājiem pārlieku gaišas domas. Mēģinājums ir, bet vai par LV un krīzi!?
Ja apskatīt, piemēram, Magnum mājas lapu un starp visām kļūdainajām indeksācijām (Jūrmala – Soči) apskatīt LV attēlus atklāsies kaut kas ļoti līdzīgs – braucēji tramvajos, pludmale, veikala vitrīnas. Retorisks jautājums – vai tiešām ar to skaļo un tukšo ambīcīju (krīze LV) nerodas vēlme iziet no LMA un tramvaja komforta zonas arī uz kādu pansionātu, bērnu patversmi, palīgskolu, cietumu, izgāztuvi, utt.
vaji- vargi- nekadi- krize ir fotografei – tam bilditem nav nekadas nozimes ar tadam pilni draugos visi albumi—- fotografe palikusi personiga teritorija—-
piekritu loti daudz ieprieks teiktajam. man ari pirmais,kad redzeju bildes, likas jocigi, kur tik te drums? tik skumji? nu nēēē, es vienmēr redzu krāsainu, pat dzīvespriecīgu šo it kā drūmo un pelēko Latviju. cilvēki uz ielas pat sākuši smaidīt, par ko agrāk tā neteica! nu, vienkarsi skaistas bildiites, kaa jau mums visiem iesaaceejiem:)
Pilnīgi piekrītu Tomam un pārējiem par klišejām. Es domāju, ka ļoti izplatīta problēma ir, ka fotogrāfi jau iepriekš zina, ko grib pateikt. Tā vietā, lai pētītu, ietu dziļāk un paši taptu pārsteigti par saviem atklājumiem.