Leonīds Tugaļevs. Foto - Ivars Grāvlejs
1970. un 1980. gados Leonīds Tugaļevs (1945) bija viens no redzamākajiem Latvijas “salonistiem” – viņa estētizētie, laboratorijā manipulētie portreti rotāja gan žurnālu lapas, gan izstādes, gan pelnīja viņam medaļas starptautiskajos fotosalonos. 1987. gadā Tugaļevs pārtrauca fotografēt, taču vietējā fotovidē atgriezās pirms vairākiem gadiem – izdeva grāmatu, iestājās Latvijas Mākslinieku savienībā, bet deformētajiem portretiem klāt nāca arī klasiska fotoreportāža.
Intervija ar Leonīdu Tugaļevu veidojās no trim tikšanās reizēm. Kad nosūtīju pirmās intervijas melnrakstu, Tugaļevs zvanīja un teica, ka šādi tā lieta neies un mums noteikti jātiekas vēlreiz. Satikāmies otrreiz, un notika intervijas “uzlabošana”. Pēc dažām dienām to pārlasot, sapratu, ka vēl ir palikuši neuzdoti jautājumi. Nosūtīju Tugaļevam e-pastu, un pēc vairāku dienu atbilžu gaidīšanas, nolēmu, ka būs vieglāk satikties – nu jau trešo reizi.
Dialogs ar Leonīdu Tugaļevu neveidojās viegli, viņam ir “viena patiesība” un neko citu viņš dzirdēt nevēlas. Viņam foto ir kā arods – māksla nofotografēt, kur vizuālajam risinājumam ir jābūt tieši un precīzi pēc viņa garšas. Citu alternatīvu nav.
Pirmais un visklasiskākais jautājums – kā tu sāki fotografēt?
Nezinu, mēģināju šito, mēģināju to. Fotogrāfija ir tāda noslēpumaina lieta. Nospraudu sev laika periodu – viens gads – un nolēmu, ja man nekas neizdosies, metīšu fotografēšanu pie malas.
Ko darīji pirms tam?
Gleznoju, rakstīju dzeju, tulkoju, lasīju – ko tikai nedarīju…
Vai gāji fotokursos?
Fotokursos negāju. Neko vairāk par pāris pogām uz fotoaparāta es nezinu – process ir intuitīvs. Kad satiku Jāni Gleizdu, kurš mani kā aiz deguna pa grīdu vazāja, viņam nepatika neviens no maniem darbiem. Rādīju bildes vienmēr cerībā, ka varbūt Gleizdam iepatiksies, jo viņš taču man bija kā dievs. Un tad beidzot atnesu viņam fotogrāfiju “Čempioni”, viņš uz mani paskatījās un teica: “Jā! Ja akla vista tā knābā, tad reizēm jau graudu arī kaut kur dabū”.
Leonīds Tugaļevs. Čempioni, 1972
Kā tu pārgāji no dokumentālās fotogrāfijas uz portretiem?
Man bija kāda bilde, kurā redzams regbijists un fonā – pelēkas debesis (foto “Cilvēka acumirklis” – I.G.), tad es savienoju šos divus elementus – portretus un pelēko fonu. Vispirms jau tas notika intuitīvi, pēc tam – ar nolūku. Kad fotogrāfijas bija gatavas, parādīju tās Imantam Ziedonim, un viņš tās izskaidroja tēlaini. Tev ir aparāts, tu paņem un nobildē tīras debesis bez neviena mākoņa. Attīsti filmiņu, nokopē. Ko tu tajā ieraudzīsi? Tur nav nekā! Tikai pelēks, graudains laukums – it kā nekas, bet kāds tajā visā ir dziļums! Ja nav nekā, tas tajā pat laikā nozīmē, ka ir viss. Manos portretos visam ir sava nozīme.
Leonīds Tugaļevs. Cilvēka acumirklis, 1972
Cik lielā mērā gala rezultāts tika iegūts bildēšanas procesā un cik daudz darba bija ieguldīts fotolaboratorijā (maskošana, attīstīšanas specifika)?
Pirmajos portretos (foto “Liktenis” – I.G.) gandrīz izbalināju visu sievietes seju. Bet jo tālāk, jo mazāk.
Tad principā portretu darbs sastāvēja no bildēšanas procesa – psiholoģiska mirkļa, un pēc tam tu turpināji procesu laboratorijā?
Jā. Bet redzi, tā neviens netaisīja. Tā bija tonālā deformācija, kas vēlāk fotogrāfijas literatūrā tika nosaukta par “trīs toņu stilu”.
Leonīds Tugaļevs. Liktenis, 1976
Vai ar filmu attīstīšanas procesu arī manipulēji?
Nē. Attīstīju kā parastu filmu. Bet pie bilžu kopēšanas izmantoju punkta gaismu, pēc tam ar asinszāli pabalināju.
Pēc kāda principa tu izvēlējies modeļus?
Daži bija pasūtījumi laikrakstam “Literatūra un Māksla”, citus uzaicināju.
Cik ilgi uzņēmi fotogrāfijas šādā veidā?
Līdz 1987. gadam – tad es pārtraucu fotografēt. 2002. gadā izdevu grāmatu “FotoGrāfs” un toreiz domāju, ka tas arī ir viss, kas man bijis sakāms. Fotografēt atsāku 2005. gadā, kad atklāju, ka vēlreiz jāiziet tas pats process, kas pirmoreiz, kad līdz īstajām bildēm nonācu tikai pēc gada – atkal viss, kā no sākuma. Uztaisi bildi, priecājies, tad ieskaties un – johaidī, tāds štrunts sanācis! Gleizds atkal mani vazātu pa grīdu aiz deguna. Ja agrāk pagāja gads, tad šoreiz šis periods bija aptuveni mēnesi garš.
Leonīds Tugaļevs. Tatjana, Dubulti, 2010
2005. gadā, kad atsāki bildēt, izmantoji digitālo vai filmu kameru?
Mazliet filmu – ļoti īsu periodu, pēc tam sieva uzdāvināja digitālo.
Vai uz krāsu?
Uz krāsu arī, pēc tam vēl fotošopu izmēģināju. Prieka pēc!
Tagad tu arī turpini bildēt portretus. Cik daudz izmanto fotošopu?
Es pārtraucu taisīt portretus tā saucamajā “trīstoņu stilā”, jo man noslēpumu vairs nav. Kādreiz tas bildēšanas process bija ilgs – divas, trīs stundas, bet tagad es aizbraucu uz Gruziju un nolēmu nofotografēt kādu gruzīnu mākslinieku tādā pašā manierē, un tas man aizņēma 15 minūtes. Rezultāts ir tas pats, un mani vairs tas neinteresē.
Kas tagad interesē?
Mani interesē viss! Tagad esmu atradis citu deformāciju. Uzņemu portretus pie galda, kurus mēģinu deformēt, lai pasvītrotu raksturu. Šajā gadījumā tā ir nevis tonālā, bet formas deformācija. Neko līdzīgu redzējis neesmu, iespējams, tam arī kādreiz piešķirs kādu definīciju.
Tu saki, ka “nekas ir viss” un otrādi, ar to domādams vienkāršību, nesamākslotību un mirkļa esenci. Ja jau viss ir tik perfekti sanācis bildēšanas brīdi, kamdēļ pēc tam vajadzīgs taisīt deformācijas?
Tā ir forma. Tagad es vairs neko sevišķi nebalinu. Piemēram, uzņemot Māras Ķimeles fotogrāfiju, es izdomāju, kas viņa ir. Iztēlojos, ka viņa ir Holandes pasaku stāstītāja ar tādiem matiem, no viņas nāk starojums, tāpēc frizūru pārveidoju – tur ir tā deformācija, bet pati būtība – viņas seja – paliek bez izmaiņām.
Kapēc vairākām reportāžas bildēm ir uzkrītoši satumšinātas debesis?
Es?! Tur ir tikai viena bilde, bet pēc tam es atstāju, kā ir, jo nolēmu, ka pārāk samākslots.
Bet es redzēju daudzas bildes ar satumšinātām debesīm!
Tas nav dramatismam, vienkārši vizuāli. Tonāla kompozīcija. Nedaudz pietumšinu, tas nav nekāds sevišķs grēks.
Leonīds Tugaļevs. Māra Ķimele, 2006
Kā ir ar dokumentālo, teiksim, reportāžas žanru?
Man nekad nav nācies bildēt kādu apjomīgu reportāžu. Aizeju uz izstādes atklāšanu vai, piemēram, mākslinieku gājienu, kādas piecas bildes uztaisu. Reiz mani uzaicināja braukt uz Gruziju. Man bija septiņas dienas, biju ieplānojis no turienes atvest sešdesmit bildes. Lai gan trīs dienas noslimoju, tomēr plānu izpildīju – desmit bildes dienā uztaisīju un kopā četrdesmit bildes no turienes atvedu. Mēs bijām četri fotogrāfi, un tas bija liels pārbaudījums, jo tur pirms mums bija desmit Magnum fotogrāfi pabildējuši. Magnum tas bija valdības pasūtījums. Vēlāk paskatījos, kas viņiem sanācis. Godīgi sakot, domāju, ka viņiem būtu ko pamācīties no manas Gruzijas. Viņu darbs bija fragmentārs un atsvešināts, turpretim es nolēmu izveidot to kā vienu kolekciju ar nosaukumu “Gruzija – 100 km/st.”
Leonīds Tugaļevs. Gruzija
Vai tu arī pasniedz fotogrāfiju?
Es pasniedzu dokumentālo fotogrāfiju. Stāstu studentiem par to, kā es uzņemu bildes, kā es saprotu dokumentālo fotogrāfiju un kādam jābūt fotogrāfam, kādām īpašībām viņam jāpiemīt, kā jāiet uz bildēšanu – arī kā psiholoģiski gatavoties. Bet par tehniku gan nē, to es uzreiz studentiem pasaku, ka no fotoaparatūras es saprotu maz.
Kā tu varētu salīdzināt latviešu fotogrāfiju 1980. un 1990. gados un pēdējā desmitgadē? Kurā mirklī juti lūzumu vai izmaiņas?
Tagad ir tehniskās iespējas, bet ideju trūkst. Man radies iespaids, ka tas ir tehnikas ražotāju pasūtījums – jūtams atbalsts fotogrāfijai, kuru uzņemt prastu jebkurš. Ja rāda kaut kādus kolosālus sasniegumus, tad atbirst visi, un domā – ko tad es pirkšu aparatūru, ja es nevaru tādu bildi uztaisīt. Bet viņi rāda tādu līmeni, kurš ir pieejams jebkuram, un līdz ar to iespējams pārdot aparatūru. Astoņdesmitajos gados es aizsūtīju portretu kolekciju uz Spāniju. Pēc izstādes atskaitē tika rakstīts tā: organizējam izstādi, lai no daudzām valstīm, no daudziem jauniem autoriem saņemtu daudz jaunus darbus, un tiešām mēs saņēmām no ļoti daudzām valstīm, daudz autoru, daudz jaunu darbu – visu mēs saņēmām, bet mēs nesaņēmām jaunas idejas, izņemot… Un tad viņi nosauca vienu fotogrāfu no Latvijas!
Runājot par fotogrāfiju Latvijā, tur bija dažas pārbaudes, un vienu no tām ir veicis Mārcis Bendiks. Viņa organizētajā pasākumā Rīga tika sadalīta kvartālos, katrs fotogrāfs izlozēja bildēšanas vietu, viņam iedeva trīs filmiņas un vienu nedēļu. Piedalījās ap simts fotogrāfu.
Vēl līdzīgs pasākums bija “Viena diena Latvijā”, bet kur tagad šie fotogrāfi ir palikuši? Kur ir bildes no atmodas laikiem, kur ir bildes no barikādēm? Piemēram, tādas kā Jozefam Koudelkam no Prāgas pavasara. Man ir tāds iespaids, ka tas ir mīts. Un kas notiek tagad?
Vai runa ir par Rietumiem?
Jā. Aprakstot situāciju tēlaini, varētu teikt, ka šeit mutē bāž Rietumos izspļautās košļenes. Esmu pavērojis, kādas bildes tur tiek uzņemtas, uz ko tie skatās. Bieži vērojams, ka bildes vērtība atkarīga no tai pierakstītā, pati kvalitāte vairs nav tik svarīga. Uzraksta, ka ir krīze, ka tas ir no KGB… Bet cik ilgi to var izmantot? Un izrādās, ka tā paliek par preci. Protams, nevis jauna ideja kā prece, piemēram, “Remantadīns” vai “Aerodium”.
Krīze, KGB… tu domā to, kas parādās presē vai blogos?
Es runāju par Foto Kvartālu.
Kuriem fotogrāfiem Latvijas kontekstā ir kvalitatīvas bildes?
No jaunajiem ir interesanti pavērot Romānu Dritsu. Man radies iespaids, ka viņš zina tādas pogas uz fotoaparāta, kuras es pagaidām nemāku atrast. Divdesmitgadnieku Romānu man nav kauns nosaukt par savu šī brīža skolotāju, tā kā agrāk par savu skolotāju uzskatīju Geizdu. Kā arī otrs divdesmitgadnieks Romāns Strogonovs, kurš ilgi mani vazāja aiz deguna pa grīdu, kamēr iemācījos kārtīgi sagatavot failu printēšanai. Nesen Uldim Briedim iznāca grāmata… Gvido Kajons, es gan neredzu, ko viņš pašlaik dara, bet viņš ir patstāvīgi domājošs cilvēks. Reiz bija runa par “A grupu”, ka viņi tur ir tādi cīnītāji par dokumentālo fotogrāfiju. Man bija strīds ar Andreju Grantu, kad viņš teica, ka ir baigais cīnītājs. Tad es viņam pavaicāju – tad parādi ko tu esi sasniedzis ar savu dokumentālo fotogrāfiju? Kur ir?
Vai ir kāda sērija, vai sērijas turpinājums pie kuras tu tagad strādā?
Kopā ar sešiem divdesmitgadniekiem tiks gatavota izstāde. Ir paredzēts izmantot septiņas bildes no katra autora, kas ir tapušas gada laikā. Fotogrāfu komanda ir starptautiska. Šis projekts man liek uzturēt gan domāšanas, gan fotografēšanas formu.
Kā redzat, FK labprāt dod vārdu arī mūsu nežēlīgākajiem kritiķiem. Tā kā Tugaļevs vislaik nonāk pretrunās, nav viegli saprast viņa pozīciju. No intervijas spēju izlobīt, kas tad, Tugaļevaprāt, ir tā īstā māksla – tā ir spēja fotogrāfam atrast unikālus tehniskus paņēmienus, ar kuriem atšķirties no citiem. Tādēļ nebrīnos, ka viņam ir cemme uz digitālo laikmetu – ja senāk manipulēt ar attēlu prata tikai retais, jo tam vajadzēja zināšanas un pieredzi, tad tagad fotošops šādiem arodniekiem ir laupījis maizes darbu. Tāpat es nojaušu, ka ar “ideju” Tugaļevs saprot nevis saturu, bet gan “formu”. Atļaušos tikai atzīmēt, ka, lai arī šai “domāšanai” Latvijā netrūkst piekritēju, tā ir ļoti šaura un vecmodīga izpratne par fotogrāfiju kā mākslas praksi.
Man arī ir pāris jautājumi Tugaļevam:
1) Jūs kritizējat FK par to, ka izmantojam tekstu, lai pievienotu fotogrāfijām vērtību, taču kāpēc jūs pats saviem darbiem liekat tik uzbāzīgus nosaukumus? Kaut kā divkosīgi sanāk…
2) Kāpēc jums sķiet, ka caur automašīnas logu fotografēta Gruzija ir mazāk atsvešināta un fragmentāra par Magnum fotogrāfu paveikto? Varbūt jūsu bildes var apskatīt kādā lapā internetā, lai jūsu iedomībai būtu segums?
Arni, uz izstādēm jaiet:D Un tas, ka Ivars izvēlējas tikai vienu bildi, un ta pati ir fotografēta caur auto logu, nenozīmē, ka visas bildes ir fotografētas caur auto logu :d
Un arī idejas viņam ir interesantas ….
Un, starpcitu, vai esi redzējis tās deformācijas, ko Leonīds taisa? Ak jā, Tu jau uz izstādem neej :d Un acīmredzot arī “Baļļuku” neesi redzējis :d Un pats interesantākais, ka Leonīdam ir 66 gadi, bet viņš droši iekļaujas digitālajā laikmetā, ka snav raksturīgs daudziem viņa vienaudžiem
Pievienošos Arno Marnica k-gam – Arni, uz izstādēm ir jāiet, nevis “kādu lapu internetā”. Kā reiz šī gada februārī/martā Jūrmalas pilsētas muzejā bija skatāma fotomākslinieka Leonīda Tugaļeva personālizstāde “FotoGrāfs”. Visa cita starpā tur bija aplūkojami arī darbi no kolekcijas “Gruzija – 100 km/st”.
Cienu Tugaļevu gan kā mākslinieku, gan kā cilvēku ar savu viedokli un asu mēli. Lai veicas turpmākajā radošajā darbā!
Jebkurās mākslās primārais ir mākslinieka domāšana, sekundāra ir amatnieciskā puse.
Tugaļeva lielākais nopelns ir paša radīti jauni paņēmieni gan domāšanā, gan tehnikā. Tas, ka vēlāk citi iemācās taisīt Meistaram pakaļ, nemazina jaunatklājēja talantu.
Otrkārt – lai saprastu, ko L.T. domājis ar “…paņem un nobildē tīras debesis bez neviena mākoņa. Attīsti filmiņu, nokopē. Ko tu tajā ieraudzīsi? Tur nav nekā! Tikai pelēks, graudains laukums – it kā nekas, bet kāds tajā visā ir dziļums!” tas pašam ir jāizdara. Un nevis pavirši, lai skaitītos, bet gan vispirms ieraugot to “dziļumu” debesīs un tad mēģinot šo sajūtu iznest cauri tehniskajam procesam līdz beidzot bildē tas ir iekšā. Starp citu, digitālais šajā aspektā nevar turēt līdzi filmai. Bet varbūt, ka tā ir tikai man.
Nebiju redzējis Ķimeles bildi. Lai gan Leonīds stāsta ko citu, es tajā bildē redzu Raganu, kas diezgan daudziem teatrāļiem ir sen zināms….
Tā ir augstas raudzes mākslas pazīme, ja rodas daudzdimensionāla asociatīvā plūsma…
Manuprāt lieki ir piedēvēt jaunatklājēja talantus un mulsināt tautu. Paskataties google Andre Kertesz distortions.
Citāts no intervijas .. “Aprakstot situāciju tēlaini, varētu teikt, ka šeit mutē bāž Rietumos izspļautās košļenes. Esmu pavērojis, kādas bildes tur tiek uzņemtas, uz ko tie skatās. Bieži vērojams, ka bildes vērtība atkarīga no tai pierakstītā, pati kvalitāte vairs nav tik svarīga”
Pilnīgi precīzi! Akla visas no rietumiem nākošās foto “mākslas” slavināšana ir ļoti raksturīga šī brīža Latvijas foto dzīvei, un arī FK te nav nekāds izņēmums.
Leonīds Tugaļevs ir foto MEISTARS, turklāt ar savu “seju”. Paldies par interviju!
Kategoriskais imperatīvs,kuru lietojam savstarpējā komunikācijā,liecina tikai par zemu pašnovērtējumu un bažām,ka kāds to varētu atklāt.Spēka pielietojums argumentācijā nevar tikt cienīts un uzklausīts kā viedoklis nevienā no šeit apspriežamajām tēmām.Latvijas fotogrāfi jau 30 gadus labprātāk “karo” viens ar otru,nevis kopīgiem spēkiem attīsta jaunus meklējumus un radošus risinājumus fotogrāfijā.Paradokss slēpjas apstāklī,ka esam dziļu mazvērtības kompleksu nomocīti.To maskējam ar bravūru,kategoriskiem spriedumiem un nožēlojami virspusējām zināšanām fotogrāfijā.
Esmu liecinieks šim procesam jau daudzu gadu garumā un ticiet man,šī ir Latvijas fotogrāfijas pati nepievilcīgākā puse,ja ne pati muļķīgākā.Nespēja savstarpēji komunicēt radošā līmenī tiek sublimēta sadzīviskā diskusijā,kas aizrauj ne vairāk,kā spontāns kautiņš tirgū.Man ļoti žēl,ka šis process pamazām transformē arī Fotokvartālu.FK pamazām nolaižas līdz pūļa “vajadzību” līmenim un sāk to apkalpot,pametot novārtā ideālus,kuru dēļ tas tika radīts.
Iespējams,ka es kļūdos,būtu ļoti priecīgs,ja tā un atvainojos ikvienam,kurš saskata dziļāku jēgu notiekošajā procesā.
Šīs manas pārdomas izraisīja intervija un tai sekojošie komentāri,kā vienots veselums, pēc kura var mēģināt noteikt diagnozi visai parādībai kopumā.Tai,kuru saucam par Latvijas fotogrāfiju.
>Vl. Ch
runa ir par tīro toņu fotogrāfiju 70.-80. gados, kad iespējams, jūs vēl nemaz nebijāt projekta stadijā.
Gūglētāju paaudze nespēj iebraukt, ko nozīmē dzīvot informācijas vakuumā un nodarboties ar radošām lietām. Ir tā, ka idejas dzīvo ‘gaisā’ un tie, kuriem ir pieejas paroles, var pie idejām piekļūt pirmie. Ar to var atšķirt Meistaru – pieejas paroles par velti nevienam nedod.
A good man, well formed, can never be wronged by a bad man. Only those who are overly concerned by their own agenda react to criticism. (šķiet, Daphne Guinness)
attiecas uz visām pusēm. pa labi un kreisi. intervijā jūtu aizvainojumu, mēģinājumu aizstāvēt savu viedokli ar autoritātes palīdzību. varbūt ja es klusi un ar pārdomām raudzītos bildes, nevis domātu par to virtuvi un ‘personību’, eh…
Valtam Kleinam gan kudos.
Klein, ideāli nekur nav pamesti. Šajā intervijā Tugaļevs pats sevi kompromitē un mēs redzam, ka aiz formas un iedomības slēpjas kompleksiem nomākts cilvēks. Es teiktu: “pēc 5 minūtēm Mihailovskis”. Ja Tugaļevs būtu patiesi liels Meistars, viņam nevajadzētu vislaik lielīt sevi un aplikt tos, kas ar fotogrāfiju sasnieguši ko vairāk nekā viņš pats. Viņš tad vairāk koncentrētos uz savu daiļradi un viņu mazāk uztrauktu tas, ko dara citi.
Kāpēc Tugaļevam ir tik daudz piekritēju? Galveno iemeslu es redzu šādu: Tugaļevs un viņam līdzīgie pamatā veido šā brīža Latvijas fotogrāfijas izglītības sistēmu, proti, izbijušie padomju laiku fotomākslinieki mēģina piepelnīt klāt kādu latiņu savai pensijai vai bezdarbnieku pabalstam, rīkojot fotokursus pa labi un pa kreisi. Viegla peļņa, tā teikt. Tur jauniem cilvēkiem izčakarē smadzenes, ieliek rāmī un liek noskaņoties pret buržuāzistisko valstu kaitīgo ieteikmi uz Latvijas “ģeniālās” fotomākslas tradīcijām, kas jāsaudzē kā jēla ola. Īsi sakot, tur kā ar mietu ieborē, ka īstā māksla ir tikai tā fotogrāfija, kas padomju gadu fotomākslas ziedu laikos dominēja Latvijā. Rezultātu šiem procesiem redzam gan pasaulē, kur no Latvijas nopietnā starptautiskā arēnā pazib tikai retais, kā arī FK, kur saturā dominē “Rietumu kožļenes”, jo vietējās nemaz mums neražo.
PS: John Doe – laikam jau vērtību skala katram sava. Es tomēr sliecos teikt, ka “kaut kādai lapai ” (Magnum) ir lielāks svars par “kaut kādu provinces muzeju” (Jūrmalas).
Man nav nekas pret šādām un jebkādām fotogrāfijām un pret Leonīdu vēl jo vairāk (galu galā katrs dara kā grib), es esmu tikai par zināšanām. Ja man apgalvo ka “es esmu pirmais “, kas tā dara, tad man nekas cits neatliek kā iebilst-taisnības vārdā.
Viens iebildums : ‘’Padomju laikos populārs fotomākslinieks, viens no kaislīgākajiem FK un konceptuālās fotogrāfijas opozicionāriem – Leonīds Tugaļevs. ‘’ Lasīt – FK (Balčus līmeņa ) un konceptuālās fotogrāfijas ( Balčus definīcijā ) opozicionārs – Leonīds Tugaļevs.
Arni Balčus, man jau šķiet, ka Jūsu komentāri, pie šī raksta, nekādi neiet kopā ar žurnāla redaktora statusu, un vairāk atgādina mazvērtības kompleksa mākta fotoneprašas mēģinājumu stiprināt savu pašnovērtējumu
Un tā “vārda došana” vairāk izskatās pēc izrēķināšanās publiskā telpā.
Žēl, ka Jūs esat neizdevies redaktors.
Vienīgie, kuru fotogrāfijas paliks par ievērojamākajām un novērtējamākajām liecībām Latvijā būs tieši vecmeistari!
Jo tas, kas notiek šobrīd ir pilnīgs vājprāts. Tiek uzņemti bezgalīgi daudz neasu un bezjēdzīgu attēlu.. Kuri tāpat pēc pāris gadiem aizies nebūtībā.
Ja Jums, Arni, nav pieņemams Tugaļeva skatījums un viedoklis par fotogrāfiju, tad kāpēc ir jāievieto šī intervija? Vai ja intervija ir ievietota, tad vismaz savu viedokli kā kompetents “žurnāla” redaktors paturiet pie sevis. Taču visprātīgāk jau būtu bijis, ja pats intervētu Tugaļevu un savus jautājumus uzdotu aci pret aci, nevis tik bezpersoniskā veidā kā to darāt šeit.
Ar cieņu.
Leonīds tas ir KLASSE gan toreiz gan TAGA atšķirībā no prastiem subkultūras atkritumiem kurus ja vispār atcerēsies kāds tad tik pēc piekakātiem portfeļiem un histēriskām izdarībām. Visu cieņu Tugaļevam kurš pirms 30 gadiem bija TOPā un mūsdienās viens no zināmākajiem cienītākajiem un avangardistiskajiem Latvijas fotogrāfiem gan Latvijā gan ārpus tās. Zināms tieši ar oriģināliem atpazīstamiem FOTO nevis kā daži oponenti ar stulbam izdarībām , idiotiskam izpausmēm no sērijas “Varu vel pretīgāk un stulbāk” . Tugaļevs populārs un cienīts arī mūsdienās , kas pozitīvi tieši starp jauniešiem kuri nopietni nodarbojas un mācās par foto , tieši FOTO kā radošās izpausmes veidu un specifisku attela tehnoloģiju tik viņam raksturīgu rokrakstu. Protams pa primitīviem subkultūru adeptiem kas foto uzskata par „Kičīgu stilīgu lietiņu” kas jāpiekopj tik tāpēc lai būtu „Modē” Tugaļevs ir par sarežģītu un gudru , bet priekš tiem mumss ir portfeļos ķezitaji @ draugi kam līdzināties , ja ne ko uzbildē spēs tad vismaz „Vauuu tadus sraču uztaisīju” visiem mutes būs vaļā! Visu cieņu Leonīdam , man prieks ka varu no viņa joprojām pamācīties RADOŠU DOMAŠANU , tā bija gan pirms 30 gadiem gan mūsdienās.
Katra jauna diena ir kā bulta,kuru raidām mērķī.Ne katrs mērķis ir bultas cienīgs.Atviegloti uzelpojam.Bultas skaistuma dēļ.Jo tā atrod sevī drosmi,ignorēt mērķa nozīmības iedomību.Lai Jums visiem veicas! Namastē.
http://www.youtube.com/user/cubert01?v=gidumziw4JE&feature=pyv&ad=5785878203&kw=funny%20video
Pilnībā pievienojos Jēkaba Kleina pirmajam komentāram. Skaudra patiesība par Latvijas fotogrāfiju. Kā par vecmeistaru, tā par Balčus pozīciju. Visi pārlieku radikāli, visi redz tikai savu taisnību. Arī šeit, portālā, kam būtu jāskolo un jāsaliedē, redzam teju ar personīgu nepatiku saistītu jautājumu kārtošanu. Sāksim ar to, ka tas nav korekti.
Man ar’ patīk tas, kas LT:
http://www.romandrits.com/photographs/webcam-portraits/
Tom, man nav nekas pret Tugaļevu kā autoru, bet iestājos pret to, ka šis virziens, ko viņš un viņa domubiedri pārstāv, konsekventi tiek uzspiests citiem kā vienīgais pareizais.
A ko lai dara, ka cilvēkiem vēljoprojām patīk bildes kurām nav nepieciešama “lietošanas instrukcija”? Visu cieņu L. Tugaļevam!
nu ko, gaidu interviju ar dritsu
http://www.ustream.tv/recorded/3761739
Runā, ka “strīdos dzimst patiesība”…
Auglīgos strīdos – par lietas būtību, bet še viss reducējas uz “tu man nepatīc, i vyss…”.
Neauglīgi.
No redaktora puses prasās nopietnāku argumentāciju par “nu tie vecie padomju klasiķi mums visas avenes šodien sa…š”,
bet vienīgā argumentācija šeit būtu attēls, darbs (bez “lietošanas instrukcijas”, skaidrojuma).
Kleinam un Puriņam, katram savā, varu vienīgi piekrist.
Jautājums – kāpēc mālus mākam sadzīt vienīgi netīros dubļos, bet nespējam neko jēdzīgu izveidot no šī materiāla?
Par Gruzijas bildēm…
Ar ko Martin Parr
darbi šķiet ievērojami salīdzinot tos ar Tugaļeva veikumu?
http://www.intelligent.lv/ru/tugalev/15432_30165.html
http://www.youtube.com/watch?v=xyYNOPClJJg