Ēriks Lusito. Padomju armijas mācību bāze, Latvija
Franču fotogrāfs Ēriks Lusito (Eric Lusito, 1976) pērn Kauņas fotofestivālā ieguva Fotozvaigznes titulu, bet šogad viņa projekts “Padomju impērijas pēdas” (Traces of the Soviet Empire) iekļauts festivāla programmā un līdz 11. septembrim skatāms Kauņas fotogalerijā. Lusito 6 gadu garumā apceļoja bijušā Austrumbloka valstis un Mongoliju, fotografējot pamestus padomju armijas militāros objektus. Rezultāts pieejams arī grāmatas formātā, ko papildina objektos atrastie diapozitīvi, instrukciju, aģitplakātu reprodukcijas un militārās propagandas skaidrojumi. Zīmīgi, ka izstāde Kauņā sakrīt ar Padomju impērijas sabrukuma divdesmitgadi.
Kā radās šī projekta ideja?
2002. gadā es nolēmu viens pats ar automašīnu apceļot Austrumeiropu un jūlijā nonācu mazā Čehijas pilsētiņā – Novijičinā. Tur es sadraudzējos ar jaunu ģeogrāfijas profesoru Radeku un mēs daudz runājām par to, kāda bija dzīve komunisma laikā. Viņš mani uzaicināja apmeklēt kādu pamestu padomju armijas bāzi. Tas bija aizraujošs skats, kas rosināja iztēli. Es sāku saprast Sarkanās armijas spēku un draudus, ko tā iemiesoja. Radeks man izstāstīja par citām militārajām bāzēm un es nolēmu apbraukāt bijušās padomju teritorijas, meklējot PSRS ambīciju un varas paliekas.
Kā tu atradi vietas, kur fotografēt?
Visnoderīgākie informācijas avoti bija vietējie iedzīvotāji un izbijušie militāristi. Man vajadzēja prast runāt krieviski, tādēļ 2006. gadā es pusgadu pavadīju Sanktpēterburgā. Nonākot objektos, es uzmanīgi vēroju apkārtni, piemēram, padomju militārie ceļi ir būvēti tā, lai izturētu smago tehniku. Un visbeidzot, nepieciešams rūpīgi izstaigāt apvidu, kas, protams, atkarīgs, no tā, vai objektu apsargā vai nē.
Pastāsti par fotografēšanu Latvijā.
Es mīlu Latviju, tā ir skaista zeme ar pirmatnēju piekrasti un mežiem. Man ir brīnišķīgas atmiņas par tur pavadīto laiku, piemēram, Jāņu svinēšanu. Skrundas radara bāze man šķita ļoti interesanta. Šo teritoriju apsargā policija. Ar Latvijas vēstniecības Parīzē atbalstu saņēmu atļauju fotografēšanai, par ko esmu ārkārtīgi pateicīgs jūsu valsts izpildorgāniem.
Tavs projekts šķiet nostalģisks. Kā to uzver skatītāji Rietumos un Austrumos?
Tavs komentārs ir interesants, jo man tas nešķiet nostalģisks, bet drīzāk neitrāls kā arheologam. Viens no aspektiem bija dokumentēt modernās civilizācijas izzušanu. Otrs aspekts ir skatītāja reakcija, jo katram ir savs priekšstats par to, kas bija Padomju Savienība. Protams, attieksme pret maniem darbiem var būt ļoti atšķirīga amerikānim, latvietim vai krievam, tāpēc man ir ļoti interesanti parādīt šos darbus Lietuvā.
Pie kāda projekta tu strādā patlaban?
Šobrīd strādāju pie ilgtermiņa projekta par to, kā jūtas cilvēki mūsdienās, un tam izmantošu karavīrus. Tikai tagad to uzsāku un plānoju pie tā strādāt vairākus gadus.
Bildēt pamestos padomju militāros objektus ārzemniekiem vienmēr šķitīs interesanti, jo citur pasaulē nav bijusi tāda ģeopolitiska situācija, kad sabrūk tik milzīga militāra impērija.
Tomēr šim subjektīvajam interesantumam nevajadzētu sajaukt 2 dažādas lietas – militāro doktrīnu izpausmes no vienkārši pamestu ēka izdemolēšanas.
Šādi skati ir/bija redzami ļoti lielā skaitā Liepājā, Karostā. Diemžēl realitāte ir tāda, ka līdz krievu armijas aiziešanai 1994. gadā šādu izdemolētu skatu nebija, bija, protams priedes nokrāsotas ‘pod berjozu’ un citāds t.s. armijas dizains, bet ēkas uzturētas nosacītā kārtībā. Pēc armijas aiziešanas vietējie pusgada laikā izplēsa vecajām cara laika ēkām logus, durvis, grīdas. Pēc tam sāka lauzt ķieģeļus laukā no sienām.
Bet ideoloģiskie krāsojumi uz sienām ir daudziem radošiem jauniešiem ir bijis vienīgais prieciņš, jo tā bija reāla iespēja nenodarboties ar militāra rakstura nodarbībām – šaušanām utt. bet gan jaukt krāsas, gatavot šablonus, t.i. strādāt parastu noformētāja darbu.
Tas kas ir redzams šodien, ir liecība, ka vietējām pašvaldībām ir ļoti lielas problēmas atrast jaunu pielietojumu agrākajām militārās nozīmes ēkām.