Noordelicht un satelīti
Katru gadu septembrī Noorderlicht (tulkojumā no nīderlandiešu valodas tas nozīmē Ziemeļblāzma) fotogrāfijas fonds organizē starptautisku fotofestivālu Groningenā Holandē. Šeit dažādi fotogrāfijas žanri sajaucas tematiskos stāstos par reliģiju, konfliktiem un globalizāciju – par pasauli, kura var šķist atšķirīga no mūsējās, bet kurā visu mūsu dzīves galu galā ir saistītas.
1980. gadā uz Groningenas studentu kultūras centra bāzes dibinātā Noorderlicht foto galerija īsā laikā kļuva par holandiešu dokumentālās fotogrāfijas jaunā viļņa pamatu. “Galerijas desmit gadu pastāvēšanas svinības spontāni kļuva par festivālu. Un Noorderlicht bija dzimis,” stāsta Vims Meliss (Wim Melis), festivāla kurators kopš 1995. gada.
“Es vēlos izzināt dokumentālās fotogrāfijas robežas. Svarīgākais ir stāsts, ko vēlos nodot skatītājam, bet stils un žanrs ir mazāk nozīmīgs. Arī fotogrāfa slavai nav liela loma, tāpēc Noorderlicht festivālā vienmēr var atrast jaunus talantus,” skaidro Vims. Uz jautājumu par fotogrāfa iespēju tikt pamanītam Vims atbild: “Pārliecinies, ka tev vienmēr ir, ko teikt. Es vēlos, lai saturs mani pārsteidz. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri var radīt labas fotogrāfijas. Bet vai daudzi var izstāstīt labu stāstu? Un vizuāls stāsts ir Noorderlicht būtība.”
Kopš dibināšanas festivāls ir bijis daudzpusīgs un inovatīvs, it īpaši dokumentālās fotogrāfijas žanrā. Noorderlicht bieži izceļ ne rietumu fotogrāfus, lai mazinātu šīs pasaules daļas dominanci mediju telpā. Sadarbības rezultātā tapušas Āfrikas, Arābu pasaules, Dienvidamerikas un Austrumeiropas izstāžu sērijas ar uzsvaru uz autoru, nevis kuratora ego. Gadiem ritot Noorderlicht ir paplašinājis darbības lauku pāri klasiskās dokumentālās fotogrāfijas robežām. Mākslas fotogrāfija un eksperimentālas formas arvien biežāk redzamas gan galerijā, gan festivālā. Tagad durvis ir atvērtas jebkuram fotogrāfam, kas var piedāvāt labu stāstu.
Tāpat Noorderlicht ir cieša saikne ar Ziemeļholandi, kas saistīta ar atbalstu jaunajai vietējo fotogrāfu paaudzei. Sešās satelīt-galerijās apskatāmi piecdesmit deviņi jauno fotogrāfu darbi, kas absolvējuši vai studē Minevras akadēmijā Gronigenā (Academie Minerva Groningen), Fotogrāfijas skolā (Fotografieschool), Nīderlandes Fotogrāfijas skolā (Nederlandse Fotovakschool) un Fotogrāfijas akadēmijā (FotoAcademie). Fotogrāfijas akadēmijai, kuras nodaļas atrodas Amsterdamā, Eindhovenā, Groningenā, Nijmegenā un Roterdamā, šogad aprit divdesmit pieci gadi. Tā ir vienīga foto skola, kas garantē: ja divu gadu laikā nekļūsi par fotogrāfu, skola atmaksās tavu mācību maksu.
Noorderlicht un Metropole
21. gadsimtā vairāk kā puse pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Urbanizācijas process ir atstājis lielu ietekmi uz pilsētām un lauku apvidiem. Sekojot 2010. gada tēmai – dzīve urbanizācijas laikmetā – Noorderlicht rāda modernās pilsētas daudzpusīgo seju. Metropoles sērijā apskatāmi deviņdesmit fotogrāfu darbi, kam raksturīgs gan dokumentālisms, gan balansēšana uz mākslas un dizaina robežas.
Holandiešu fotogrāfs Martins Rūmerss (Martin Roemers) dokumentē to lielpilsētu ielu skatus, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz desmit miljonus. Pirmajā momentā uzmanību piesaista dinamika un mērogs. Vērojot fotogrāfiju no attāluma, viss izskatās izplūdis, jo cilvēku masas atrodas kustībā. Tomēr, pateicoties lielajam formātam, bildēs var saskatīt atsevišķu tēlu sejas vaibstus un attieksmi pret apkārt notiekošo. Augstais fotogrāfa skatupunkts, perspektīva, dinamika un kontrasts starp kustīgo un nekustīgo rada nepārprotamu iespaidu par metropoli kā vietu, kurā cilvēki dzīvo viens otram cieši blakus. Metropole ir Martina tapšanas stadijā esošā projekta nosaukums. 2011. gadā World Press Photo piešķīra projektam pirmo vietu ikdienas dzīves stāsta kategorijā. Manuprāt, fotogrāfija ar rikšu un taksometru ir īpaša. Attēlā perspektīvas ir salīdzinoši maz, taču dinamika no tā necieš. Garais ekspozīcijas laiks ļauj krustojumu šķērsojošam autobusam pārtapt par ugunīgu rēgu. Autobusa dzeltenie sāni rada biedējošu metaforu. Viens mirklis un pāris desmit centimetru attālumā stāvošie un nekustīgie tēli tiks aizrauti nebūtībā.
Vācu fotogrāfa Mihaela Najara (Michael Najjar) projekts Liquid City (Plūstošā pilsēta) ir tiešs pretstats Martina Roemēra Metropolei. Liquid City pamatkoncepcijā arhitektūra nav stīva, bet veidota no elastīgām formām, kas pastāvīgi mainās. Najars interpretē tagadnes lielpilsētu tendences, lai radītu savu priekšstatu par nākotnes pilsētu, kurā mājas pielāgojas lietotāju vajadzībām. Autors apgalvo, ka robeža starp arhitektūru un digitālo pasauli drīz izzudīs. Liquid City ir turpinājums Netropolis projektam, pie kura Najars strādāja no 2004. līdz 2006. gadam. Netropolis dokumentē Berlīni, Pekinu, Dubaiju, Honkongu, Londonu, Losandželosu, Mehiko, Ņujorku, Parīzi, Sanpaulu, Šanhaju un Tokiju. Tās ir lielformāta pilsētu ainavas, kas savienotas vienā melnbaltā hibrīd-fotogrāfijā. Najaram piedēvē digitālās pēcapstrādes pioniera titulu. Viņš bija viens no pirmajiem foto māksliniekiem, kurš izmantoja analogus izejmateriālus, lai digitālā pēcapstrādes procesā radītu jaunas vizuālas vērtības. Hibrīd-fotogrāfija ir autora izdomāts termins laikā, kad digitāla manipulācija ar attēlu sabiedrībā bija nepieņemama un šokējoša parādība.
Najars mums rāda visai nevainīgus un vizuāli estētiskus Tokijas debesskrāpjus. Bet tur nav nekā nejauša, nevienas liekas detaļas, autors visu ir aprēķinājis, veidojot darbus datorā. Viens mazs izliekums mājas fasādē provocē jautājumu: vai šajā fotogrāfija varētu būt fiksēts debesskrāpja atspīdums ūdenī? Bet nē. Tā ir meistarīga fikcija, kas uzbur ainu manā prātā: vai tiešām kādam dzīvokļa īpašniekam ir pietrūkusi vieta jaunām klavierēm un gudrā māja pielāgojas pieprasījumam un maina savu formu?
Iepriekšējo gadu Noorderlicht festivāla galvenā izstāžu zālē – 16. gadsimta katedrālē – dominēja tās interjers. Reliģiozie objekti, kam nebija nekāda sakara ar fotogrāfijām, zināmā mērā traucēja uztvert ekspozīcijas vienojošo tēmu. Šogad festivāla organizatori no svaiga saplākšņa uzbūvēja konstrukcijas – lielformāta kastes, kas izmērā līdzinājās avīžu kioskiem un pilnībā aizpildīja katedrāli. Vēsturiskajā interjerā burtiski izauga lielpilsētu kvartālu metafora. Konstrukciju sienas, veidojot taisnas un paralēlas ielas, nesaudzēja neko, kas pagadījās ceļā. Margas un masīvie lūgšanu krēsli ienira saplāksnī, lai pēc tam no tā atkal iznirtu.
Otras izstāžu zāles – vecās pasta ēkas – stikla siena šķērsoja saplākšņu kvartālu, un pie tās piekārtā lielformāta fotogrāfija tika burtiski pārgriezta uz pusēm. Varu tikai apbrīnot festivāla kuratoru drosmi paust savu viedokli visos iespējamos veidos. Ne velti Noorderlicht ir ierindots starp pieciem labākajiem foto festivāliem pasaulē.
Noorderlicht un Andris Kozlovskis
Fotogrāfs Andris Kozlovskis pēdējos piecus gadus strādā pie izstāžu cikla Sociālisma pasaule, dokumentējot valstis ar sociālistisku pagātni. Andris vēro, pēta un trāpīgi dokumentē pagātnes nospiedumus Kubas un Baltkrievijas iedzīvotāju pasaules uztverē, domāšanā un ikdienas gaitās.
Projekta savdabība un autora profesionālais briedums ir ticis novērtēts: piecdesmit sešas fotogrāfijas izstādītas Noorderlicht satelīt-galerijā Vendamas vēstures un kuģniecības muzejā Nīderlandē. Šī ir pirmā Andra personālizstāde ārpus Latvijas robežām un lieliska debija Noorderlicht festivāla ietvaros.
Fotogrāfiju īpatnā estētika, ko autors veiksmīgi risina ar īpašu tehnisku paņēmienu, ir viens no šī projekta trumpjiem. Strādājot pie Sociālisma pasaules, autors izmantojis pašrocīgi pārveidotu digitālo fotokameru, kas uztver infrasarkano starojumu – cilvēka acīm neredzamo gaismu. Tādējādi tehnika, ko fotogrāfi atklājuši tālajā 1910. gadā, ļauj melnādaino kubiešu sejas vaibstus ieraudzīt tikpat skaidri, kā ierasts skatīt baltādaino sejas melnbaltajās fotogrāfijās.
Fotogrāfijas izstādei Andris gatavojis pats. Tās nav melnbaltas, un nav arī krāsainas – tām piemīt selektīvi tonāls raksturs, kāds tas ir kolorētajiem attēliem. Fotogrāfijās dominē militārā tēma. Militārā tehnika un pūļa reakcija tiek parādīta tieši un nepārprotami. Daudznozīmīgākas ir Andra subjektīvās fotogrāfijas, kuras var interpretēt dažādi. Tikai zinātājs nojautīs, ka četri cilvēki vienādos ūdensnecaurlaidīgos kostīmos, kas parkā grābj zāli, ir pati sociālisma būtība – kolektīvais darbs. Iespējams, ka vairums rietumnieku nespēs saprast, kāpēc pieci vīri mūrē vienu sienu un ko apzīmē priekšplānā redzamais piemineklis. Autors uzskata, ka vislabāk šo sociālisma pasauli var izprast un dokumentēt cilvēks, kurš gan dzīvojis padomju iekārtā, gan pieredzējis pārmaiņas. Tāpat arī skatītājam, kura liktenis bijis saistīts ar kādreizējām sociālistiskajām valstīm, uztvere būs balstīta personiskajā pieredzē – tātad nepastarpināta un izprotoša.
Līdzīgi kā Andris Kozlovskis, arī fotogrāfs Ričards Moss (Richard Mosse) savā šogad uzsāktajā projektā par militāro konfliktu nomākto Kongo izmanto infrasarkano tehniku. Salīdzinot ar Andra darbiem Sociālisma pasaulē, Mosa fotogrāfijas krāsu ziņā ir piesātinātākas. Šāds efekts panākts pateicoties Kodak Aerochrome foto filmai, kas ASV armijas vajadzībām tika izstrādāta Aukstā kara laikā.
Andra Kozlovska fotogrāfiju cikla pirmā izstāde Neredzamā Kuba bija apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā 2007. gadā. Veenkoloniaal Museum līdz 6. novembrim ir apskatāma cikla otrā izstāde.
