Alnis Stakle. No sērijas "Nothing Personal"
Pavasarī Alnis Stakle (1975) ar sēriju Lost: Paris ieguva 1. vietu Sony World Photography Awards arhitektūras fotogrāfijas kategorijā, kas noteikti vērtējams kā viens no lielākajiem pēdējo gadu latviešu fotogrāfu sasniegumiem starptautiskajā arēnā. Šogad viņš saņēma arī pedagoģijas doktora grādu Daugavpils Universitātē, lai gan kā pasniedzējs strādā jau daudzus gadus. Kopš 1998. gada Alņa Stakles darbi bijuši izstādīti 18 personālizstādēs un vairāk nekā 50 grupu izstādēs, nozīmīgākās no tām mākslas centrā Modern Art Oxford un galerijā Photographer.ru. Šī gada FK gadagrāmatā iekļauta Stakles fotosērija Ilgas, kurā stāstīts par muižu netālu no Baltkrievijas robežas, kur vasarā mēdz uzturēties un veikt pētniecisko darbu Daugavpils Universitātes studentes.
joptv! atkal tā skaņa
klausījos atbildes, man tās patika, līdz brīdim, kad Alnis klāstīja, ka neatceras vidusskolas matemātiku.
Nu jā.
Te nu mēs esam.
Pašpietiekamība ir strupceļš.
Paldies, bija interesanti.
jauki! paldies.
bet vai intervijas nevajadzētu taisīt garākas? vismaz pēdējās pāris tādas paīsas sanākušas.
ar skaņu ar šoreiz, manuprāt, nav tik traki. uzslēgt skaļāk jau var gandrīz vienmēr.
Artur, kāda šeit tieša saistība ar matemātiku? kad es klausījos, man likās, ka intervija bija ar fotogrāfu par fotogrāfiju…
A ko , tiešām bij interesanti paklausīties stāstiņus , arī tāpat kā Arturam uzkrita pedagoga Stakles neizpratne par mācību procesa principiem ka MĀCA jau nevis tāpēc lai ATCERĒTOS bet gan tāpēc lai varētu iemācīt nākamos posmus soļus vai līmeņus kas bez PAMATA nav izprotami pilnībā. Es ar esmu aizmirsis 2/3 ko esmu reiz mācījies , to kas man tālākos posmos vairs nav nepieciešams vai novecojis . Tas attiecas gan uz videni gan daudzskaitlīgajām citām , tai skaitā Foto mācību iestādēm un meistariem. Taču man BIJA KO AIZMIRST , to kas vairs nav nepieciešams vai nesaista turpmakā darbā, toties vairumam mūsdienās NAV KO ATCERĒTIES nav iespēju realizēt pat to ko iespējams vēlētos vai gribētu pamēģināt , taču par šo iespēju eksistenci viņi nenojauš jo nav pašu pamatu un izglītība nesistemātiska , SKUMJI
Projektu sakarā , jā sievietes armija SUPER materiāls , plaša maz vizualizēta tēma dažu objektīvu iemeslu pēc. Esmu divu valstu armijas ko līdzīgu reiz mēģinājis , tepat un kādas austrumzemes aizsardzības spēku vienas no specvienību karotajām , OOOOOO kas par skuķiem un stāstiem ! DIEMŽĒL šīs tēmas tumšā puse to visu vētī kārtīga “M_cenzura” bez kuras akcepta pat tuvumā tur netiec , beigās aprubī 99% materiāla kas pēc viņu domām neatbilst reglamentam “Tēlam” atstājot prastu vienkāršu klišeju , bez kādiem puņķiem asarām , pieviltiem brūtgāniem , uzsistām acīm un maigo rociņu „pabružātajiem” sliktajiem 
. Ja kopumā teksts labais par autoru diezgan plaši vēstošs , labi džki parunājās. Intervētājs ar kaut kā atraktīvāks kā parasti . Poldīs.
Viesturam
Starp daudzām labām, saturīgām atbildēm Alnis pateica egoistiski subjektīvu viedokli – ka svarīgas ir tās zināšanas, kas cilvēkam ir būtiskas, un, ka matemātikas zināšanas izrādījās viņam nevajadzīgas.
Fotogrāfijas amatnieciskā puse ir prasme notvert gaismu, kas savukārt izpaužas saskaņā ar fizikas likumiem, kuri tiek aprakstīti matemātiskā formā. Protams, katrs fotogrāfs-amatieris drīkst izlemt, cik daudz zināt teoriju, bet no foto pasniedzējiem es gribētu sagaidīt godpilnu attieksmi pret optiskiem likumiem, krāsu spektriem u.c. eksaktām būšanām.
Intervijas sākumā ir atklāts viss. Nejauši, pašam nemanot. Ir brūce, kura nu jau sāka strutot (par Gronski) Pa vidu – pasniedzējs (?) bez enerģijas un idejām. Beigās – bailīgs kļūt nepopulārs un cerība izvilkt kautko…taču, par ko sen jau vilciens nosvilpoja uz atvadām un ir tālu, tālu aizgājis. Iemesls – nespēja domāt patstāvīgi un neatkarīgi.
vēlētos piebilst, ka akadēmiskā līmenī fotogrāfijas teorijā apskata tādus jēdzienus kā semiotika, post-strukturālisms, fotogrāfiskie kodi, retorika, reālisms, modernisms, postmodernisms utt. u.tjp.
nevis kā lēcas objektīvā lauž gaismu…
bet interesanti :
dzimtās valodas pietrūkums mājas lapā -
radošās brīvības dzirkstelīte vai
sauss, matemātisks aprēķins
njaa, lenam ari man paliek skaidrs, kapec vienotu l-jas fotoasocioaciju, biedribu vai pat portalu nemuzham neuztaisit…
shitads bezjedzigs un absoluti ne pia ka progresiva nevedoshs komentaaru ruugtums un piekasishanas pat pie atseviskjiem vardiem vai valodas!!, kada autors izvelas paradit savu portfolio (un, jaa, Maari, gan jau ka tas ir saistits ar to, ka Alnis skatas pari rugtuma pilnas l-jas robezham), tiesham ne ar ko citu nav izskaidrojama ka ar pliku skaudiibu par Alnja panakumiem. skaudibu un nenoviidibu.
Alni, manuprat, Tu esi viens no specigakajiem l-jaa. turklat Tu esi ne tikai izcils fotografs, bet arkartigi gudrs un inteligjents cilveks, kas, skjjiet, ir retums starp latvju fotografiem. man patiesham sagada baudu Tavi darbi, paldies!
Reinim
Šādi sagatavo apskatniekus, vienalga foto vai mūzikas, vai glezniecības jomās, tos kuriem pašiem nav jārada fotogrāfija, kuri reflektē citu radīto.
Fotogrāfs vispirms ir amatnieks, un kādam šī amatniecība ir jāiemāca. Pēc tam var slāņot virsū citus akadēmiskos slāņus, visdažādākās intelektuālās pakāpēs atbilstoši jaunā censoņa uztveres spējām.
Ja nav amatniecības bāzes, tad t.s. fotogrāfs iet fotoaparatūras ražotāju inženieru ( nu jau arī programmētāju) pavadā, ir pogas spiedējs citu radītai tehnoloģiskai ierīcei, kameras automātikas iegūto rezultātu papildinot ar iegūtajām verbālajām zināšanām par kodiem, semiotikām utt. un tādā veidā tiek iesaiņots t.s. “foto projekts”. Citiem, kas ieguvuši izglītību tādā pat veidā, tas liekas baigi ok, un tad notiek kolektīva sevis maldināšana, ka apzināta izvairīšanās no eksaktām zinībām ir pareizais ceļš uz māxlas virsotnēm. Paradoksu, ka ikdienā ierasti lietotajos gadžetos ir sakoncentrēts milzīgs eksakto zināšanu skaits, šie gudrinieki nav pamanījuši, turpinot maldināt sevi, ka viņi ir noteicēji pār savām hipsteru rotaļļietām.
Patiesība ir rūgta – ir izveidota tehnoloģiju atkarīga paaudze, vadāma, kontrolējama un manipulējama pēc vajadzības.
19.gs beigu Kodak lozungs “Jūs spiežat pogu- mēs izdaram visu pārējo” liecina ka šāda atkarīga, vadāma paaudze nav nekāds jaunums. Šāda pieeja fotogrāfijai iet roku rokā no pašiem tās pirmsākumiem. Tas tiešām netraucēja uzņemt patiesi burvīgas fotogrāfijas, par ko var pārliecināties kaut vai MoMa (Modernās mākslas muzeja) mājaslapā. Joprojām gribas ticēt ka fotogrāfija ir vairāk par “redzēšanu”…tāpēc pasniedzējam studentā būtu jāattīsta tieši šīs -pasaules uztveres un redzēšanas kvalitātes(ar ko cik nopratu arī nodarbojas Alnis Stakle).
Neskaitāmas reizes komentāros izskanēja vārds amatniecība. Vēlos noprecizēt ko Jūs ar to domājat attiecībā uz fotogrāfiju ?…proti platinotīpijas izgatavošana uz paštaisīta papīra, vai datora pogu spaidīšana koriģējot krāsas fotošopā?
Vladisslav,
es ar amatniecību saprotu jebkura amata prasmes apgūšanu, neatkarīgi no jomas, analogās vai digitālās vides.
Vispārināti tas nozīmē – prast (zināt) kā izpildīt uzdevumu (paša iecerēto vai pasūtīto). Tas nozīmē pārzināt to instrumentu komplektu, kāds būs konkrētajā darbā jāizmanto.
Laba amatnieka gadījumā tas nozīmē zināt vēl vairāk par savu tiešo darāmo darbu, piemēram, ainavu fotogrāfam jāpazīst klimata un gaismas mijiedarbība, portretistam der zināt psiholoģiju utt.
Amatniecības prasmes ir pamati, uz kuriem pats tālāk var būvēt ideju.
Amatniecība nav pretstats mākslinieka darbam, tā ir profesionālisma pirmā pakāpe.
Vēlos piebilst ka amatniecisko un teorētisko prasmju pārzināšana vēl negarantē spīdoša rezultāta sasniegšanu…bet zināmu stabilitāti tas gan ievieš. Fotogrāfijai ļoti piestāv vārds nejaušība ( kā to iemācīt vai paredzēt?). Daudz svarīgāk liekas atrasties konkrētā vietā un laikā un nospiest īstajā brīdī slēdzi- nav slikti pārzināt savu fotoaparātu ,kur kas atrodas, bet par amatniecību to dēvēt ir grūti. Drīzāk tas ir pats par sevi saprotams, instrukciju izlasīt.
P.S
Tas attiecas gadījumā, kad fotogrāfija ir fotogrāfijas dēļ. Pasūtījumu izpildīšana, naudas pelnīšana u.t.t gan paredz profesionālismu. Bet te jāatzīmē ka fotogrāfijas vēsturi(mākslas vēsturi) neveido tikai profesionālas darbības rezultātā tapusi fotogrāfija. Un pasūtījuma darbi vēl jo vairāk.
Vladislav,
es nekad un nekur neesmu piedāvājis receptes spīdoša rezultāta sasniegšanai, jo tādas vienkārši nav (universālā veidā). Katram savs ceļš ejams.
Taisnība ir tajā, ka nejaušība un paredzēšana vairs neietilpst amata pamatu zināšanā. Tās prasmes nāk vēlāk, kad pats ir sapratis, ko tieši grib ieraudzīt. Tad arī to var “nejauši’ sagaidīt. Kad tas notiek, tad ir sasniegts gana augsts līmenis.
P.S.
Tēma, kas un kā veido foto vēsturi, ir pavisam cits topiks.
Vladislav,
Ar mākslu tai, goda vārds, sakara nav nekāda 
Tas ir mazs solītis vēl pirms amatniecības pamatu apgūšanas 
Kodak lozunga “jūs spiežat pogu, mēs darām visu pārējo” ir bik demagoģiska – tas bija lozungs, ar kura palīdzību Kodak bīdīja masveida fotogrāfiju, to, ko mūsdienas sauc par “seju salātos”
“Pārzināt, kur kas atrodas” tiešām nav amatniecība
Eh, bija domāts “Kodak lozunga piesaukšana”. Sorry
Es piekrītu daudziem argumentiem un noteikti nenoliedzu prasmju lietderību, tomēr apgalvojums, ka, piemēram, ‘šādi sagatavo tikai apskatniekus’ šķiet ļoti aplams. Teiksim postmodernisms vai konceptuālā māksla – vēsturiski šiem jēdzieniem ar ‘amata prasmēm’ nav bijis nekāds sakars… un vismaz man personīgi tieši kocepts un viss, kas notiek aiz vai apkārt attēlam ir šķitis daudz nozīmīgāks nekā redzamais. Negribētu piekrist, ka amatniecība ir pamats, jo tieši bez tās idejiskās puses manā skatījumā fotogrāfijām nav vērtības. Un tad jau skaidri iezīmējas virzieni – fotogrāfija kā amats, fotogrāfija kā māksla, konceptuālisms, laikmetīgums utt. (: Domāju, ka Alnim lieliski padodas prasmes piekabināt spēcīgām idejām, nevis otrādi.
Jā, jā, čukča nav lasītājs, čukča ir rakstnieks
Absolūti aplama ir doma, ka var kādu “lielu mākslu” radīt nepārvaldot izteiksmes līdzekļus. Bet totāls diletantisms, vai pareizāk – nemākulība, mūsdienās ir modē. Jo totālāks nemākulis, jo lielāks mākslinieks 
Ir acīmredzams, ka domstarpības tiek uzradītas mākslīgi, lai izceltu kādu sev tīkamu aspektu. Parādi kaut vienu frāzi, kur es būtu apgalvojis, ka attēliem nav jāsatur idejiskais aspekts .
Otrkārt, es uzskatu, ka virzienu iezīmēšana ir apskatnieku radītas kategorijas savas ērtības labā. Ja atzīst, ka darbu autors ir primārs, bet radītie darbi ir autora radošās darbības sekas, tad būtiskākais ir spēt saskatīt autora veikumā kopējo rokrakstu, neatkarīgi no konkrētā darba saturiskās ievirzes. Tad lūk, pirmais kopējais slānis, neatkarīgi no žanra, būs tieši amatnieciskais līmenis, kādā spēj strādāt autors.
Laikam jāuzsver, ka pirmā – amatnieciskā slāņa eksistence nenozīmē pārējo slāņu neesamību.
Labs piemērs ir Valts Kleins – jebkurš viņa veikums – reklāmas, konceptuālā lauciņā vai vienkāršā ainavā ir ļoti augstā profesionālās amatniecības līmenī.
P.S.
Lai skatītājs spēju uztvert, “kas notiek aiz vai apkārt attēlam“, ir 2 iespējas – būt prasmīgam radošam autoram, kuram paklausa ik viens izmantotais darbarīks, vai arī ņemt palīgā runāšanu, iestāstīšanu, svešvārdus, citātus, utt. lai paskaidrotu ārpus redzamā attēla mītošo ideju.
Fotogrāfam tehnika ir jāpārvalda tieši tik daudz, cik tas ir nepieciešams viņa radošo ieceru paveikšanai. Un tik daudz visi arī prot un māk.
Tikko fotogrāfs iemācīsies jaunu tehnisku paņēmienu, tā viņa radošais horizonts paplašināsies un viņš jau varēs iztēloties citus, sarežģītākus projektus utt. Mainīsies fotogrāfa stils, pieeja un, iespējams, kādam no skatītājiem vairs nepatiks “jaunais” un visi pārmetīs un prasīs, kur tad palika mākslinieka “vecais rokraksts”. Neko nevar zināt.
Visu apgūt un iemācīties nav neviena spēkos. Katrs to dara atbilstoši savām vēlmēm, iespējām un ambīcijām, kā rezultātā rodas fotogrāfa rokraksts, kur pats fotogrāfs nosaka to vai tas laika gaitā attīstīsies vai arī nē.
Tehnofīli vs radošie prāti un mākslinieki… Mūžīgais kašķis.
Vēlreiz visiem kašķa meklētājiem -
Pasaule nav melnbalta un nav sastopami tīri tehnofili vai tīri mākslinieki.
Katrā no mums ir gan viens gan otrs, gan vēl daudzas un dažādas šķautnes, t.sk. spēt skaidri izteikties rakstiskā vai verbālā veidā.
Es cepos par to, ka pārāk daudz rodas tādu indivīdu, kas nesaskata paradoksu – jo ‘gudrākas’ ierīces (eksakti tehnoloģiski augstākā līmenī) ir iespējams lietot, jo ar lielāku agresivitāti šie tehnoloģiju lietotāji vēršas pret amata ābeces zinātāju viedokļiem.
Frāze “Tikko fotogrāfs iemācīsies jaunu tehnisku paņēmienu” nozīmē pašmācību. Šeit tomēr ir intervija ar fotogrāfijas pasniedzēju, kuram stāvoklis uzliek pienākumu.
Pienākumu cienīt bāzes zināšanas pat tad, ja pašam tās neliekas būtiskas.
O, jā, Kleina darbi Cēsīs bija labs piemērs tam, ka ne katrs labs profesionāls fotogrāfs var būt arī labs mākslinieks.
Artūr, nekādā ziņā nemeklēju kašķi, bet priecājos par konstruktīvu, kritisku piegājienu diskusijā – kaut nu te tā biežāk notiktu… (: