Izdevniecība Neputns grāmatas formātā laidusi klajā Alises Tīfentāles maģistra darbu par Latvijas fotogrāfiju no 1960. līdz 1969. gadam. Grāmatā daudz uzmanības veltīts tam, lai aprakstītu ārzemju avotu ietekmi uz latviešu fotogrāfiju. Fotogrāfijas kā mākslas attīstība tiek traktēta, kā dažu attēla apstrādes prakšu un tehnisko paņēmienu aizgūšana, tādējādi paši fotogrāfi parādīti kā epigoni.
Alises Tīfentāles pieeja ir iekļaujama mākslas institucionālās teorijas ietvarā – mākslas darbam statusu piešķir starptautiska izstāde (lielākoties FIAP), bet mākslas valoda veidojas foto klubā. Taču institucionālisma politiskā interpretācija ir nekonsekventa. No vienas puses, Alise akcentē padomju mākslas institūciju uzraudzības un ierobežošanas funkciju, bet, no otras puses, lai radītu mākslu, fotogrāfi paši atsakās no brīvmākslinieka (amatiera) statusa, veidojot institūcijas un upurējot savu autonomiju izstāžu žūrijām. Diemžēl autore neiztirzā nosaukto institūciju izpratni par fotogrāfijas mākslu, aprobežojoties ar vispārējiem apzīmējumiem: foto klubā Rīga “izveidojās noteikti estētiskie kritēriji”, tas “veidoja sava laikmeta izpratni par fotogrāfiju kā mākslas darbu”.
Nevērīga ir attieksme pret teorētiķiem, kurus grāmatas autore citē, neatklājot kontekstu un neiztirzājot tēzes. Gribētos zināt Alises domas par citēto krievu kritiķu apgalvojumu, ka Latvijā izveidojusies (tikusi izveidota?) nacionālā fotogrāfijas skola. Kas tajā bijis nacionāls, vai un kā to ir ietekmējusi latviešu tēlotāja mākslas tradīcija? Grāmatā ir rakstīts par to, kas bijis ap fotogrāfiju, nevis par pašu fotogrāfiju, un tas ir lielākais trūkums. Autore izvairās no vizuālās valodas apraksta un analīzes. Žēl, ka šeit nav paskaidrotas un ilustrētas attēla veidošanas tehnikas, izstāžu un foto žurnālu koncepcijas. Tikai garāmejot pieminēta latviešu fotogrāfu tieksme pēc spilgta formāla iespaida, dekoratīva vai melanholiska tēla. Paliekot uzticīga pašmāju novadpētnieciskajai mākslas zinātnei, autore publicē neproporcionāli daudz pasta sūtījumu kvīšu, fotopapīra iesaiņojuma paraugu, fotoizstāžu logotipu un katalogu vāku. Kritiķu un fotogrāfu citātu un aforismu virkne aizņem gandrīz tik pat daudz lappušu kā autores oriģinālais teksts.
Iztrūkstot pētījuma metodei, nav saprotams, kāpēc grāmatā īpaši izceltie divpadsmit autori būtu jāuztver kā tādi, kas pārstāvētu šo laika posmu. Izstāžu sarakstos atrodam daudz vairāk vārdu, turklāt daži ir izstādījušies biežāk nekā dažs labs no grāmatā pieminētajiem fotogrāfiem. Nav zināmi fotogrāfiju atlases principi – vai tie reprezentē kādas tehnikas, vēstījuma koncepcijas, konkurējošos virzienus, autora daiļrades posmus? Vai publicēto fotogrāfiju skaits tiešām apliecina, ka Alsiņa un Dzividzinskas darbi ir līdzvērtīgi Bindes un Baloža pienesumam foto mākslā?
Citātu virkni noslēdz šāds: “Pēc pasākumiem 60. gadu vidū un beigās latviešu fotomākslā iestājās svārstību un nedrošības laiks”. Kas tie bija par pasākumiem? Kas izraisīja nedrošību? Šiem jautājumiem bija jākļūst par pētījuma atskaites punktu.
Grāmatas sākumā ir rakstīts, ka Alise grāmatu velta mammai Zantai Dzividzinskai. Tad nu nav brīnums, ka arī vēsture uztaisīta ap mammu, un Binde, Balodis, Kreicbergs – tie tā starp citu pielikti klāt. Kaut kā beigās sanāk, ka visiem vecmeistariem jākož pirkstos, ka nav savus bērnus vai mazbērnus par mākslas zinātniekiem izmācījuši, jo tad vietiņa kultūras kanonā būtu nodrošināta.
hmm
Es laikam nesaprotu nosaukumā lietotā saikļa KĀ jēgu.
Kaut kā manām ausīm tas izklausās pēc savulaik ciniķiem iecienītā ironizējuma “māksla un kinematogrāfs vispār“.
andris : A ko Zentiņa nepatīk , man patīk , savulaik man foto skolas kursa biedrene slavena latvju Kino režisora meita staipīja uz skolu PAKĀM fatera pirms VGIka darbus burtiski 1:1 kā Zentiņai , kad pirmo reiz ieraudzīju Zentiņas darbus gandrīz padomāju ka viens cilvēks
:) LAIKMETA SPOGULIS , īstenībā Mārai Brašmanei ir bezmaz tādi paši tik plašāks augstāks līmenis par citu “Tussiņu” kā jau pilsētas skuķim:) Man vienmēr patīkami Alisi palasīt , ieraugu lietas pilnīgi no cita skatu punkta nevis LĒŅINS – STAĻINS – PARTIJA bet “Biedrs Staļins iesaka biedram Ļeņinam sāk elektrifikāciju , industrializāciju utt. ” ,
Aņuks :
Iekrīt Gruzīnu naudas viltotājs , saviltojis 10 rubļu nuadas zīmes tādas rozīgi sarkanas ar lielu Ļeņina galvu . Naudai viss izcili papīrs orģināls vis nostrādāta izcili TIKAI Ļeņam galvā “Airadroms” tāda kepka ar platām malām , milicis pratina Gruzīnu nu vecīt nu kā tu tik stulbi iekriti šitik labi nostrādāts viltojums un “Airadroms” Ļeņinam uz galavas !! Grauzīns paskatās , norausta plecus un saka “Pie mums visi to valkā” .
Grāmata ir interesanta kā mēģinājums ieskicēt tā laika Latvijas foto attīstības procesus, bet fotogrāfs Bruno Alsiņš par to sacīja šādi – tā nav pilnīga, jo visa uzmanība veltīta vienam fotoklubam, kaut bija arī citi, ne mazāk spēcīgi, piemēram Liepājas foto klubs.
Izdevniecībai – mazie teksti lappušu malās bez vairojamās glāzes nav salasāmi un tādējādi droši sacenšas ar lielveikalu mikroskopiskajām preču etiķetēm latviešu valodā.
Pieļauju ka maketētāja 27″ datora ekrānā tie šķita milzīgi
Labs iemesls Liepājas Universitātes maģistrantiem veikt tik kvalitīvus pētijumus, lai rezultāts būtu grāmatas cienīgs. Šādu darbu trūkst. Ja vēl KM motīvētu procesu, būtu skaisti (protams valstiski svarīgāks KM ir darbs pie “profesionālās fotokameras” definīcijas precizēšanas, jo Dziesmu svētki tuvojās)!
Daļa no recenzenta pārmetumiem būtu jāatmet, jo grāmatas ierobežotais apjoms (Studijas bibliotēkas sērija) paģēr atteikties no sīkām detaļām, koncentrējoties uz būtiskāko. Domājams, ka liela daļa no pieminētajām nepilnībām nebūtu lasāmas Alises diplomdarbā, kur varēja gari un plaši izrakstīties par izvēlētajiem atlases kritērijiem u.tml.
Vispār… 60-tajos gados, sākumklasēs bij stundas ‘’Tīrrakstīšana’’ vai ‘’Glītrakstīšana’’(nezinu pareizi nosaukt) … No kādas grāmatas vajadzēja norakstīt tekstu burtnīcā skaistā rokrakstā…. 60-tajos – Glītrakstīšna, Tagad – maģistra darbs. Secinājums – mākslas zinātne komā