Kriss Mārkers. Bez nosaukuma # 102, 2008-2010
Kriss Mārkers (Chris Marker, 1921), franču kino režisors, fotogrāfs, dzejnieks, kritiķis, esejists, reizē ir viens no savdabīgākajiem kino autoriem un noslēpumaina personība. Dzīva leģenda, kaut gan viņa savrupās dabas dēļ daudzi Mārkera talanta cienītāji pat neapjauš, ka sirmais kungs ne tikai ir mūsu starpā, bet vēl joprojām aktīvi strādā un rada idejiski un vizuāli bagātus projektus. Viņš reti sniedz intervijas, neļauj sevi fotografēt un visbiežāk uzrunā publiku ar sava galerista, galanta amerikāņu kunga Pītera Blūma starpniecību. Un, protams, ar saviem darbiem. Šīs dzīves šķautnes dēļ Mārkeru neviļus gribas salīdzināt ar Ingmaru Bergmanu, kas arī dzīvoja savā realitātē, prom no fanu acīm, Faro salā. Taču Kriss Mārkers ir arī pilnīgi savādāks vienpatis. Viņš dedzīgi seko līdzi tehnoloģiju attīstībai, tās mēģina, iemīl un pielieto darbā. Šāds eksperiments ir pamats stāstam, kas 2011. gadā izdots arī grāmatas formātā – Pasažieri.
Kriss Mārkers. Bez nosaukuma # 188, 2008-2010
Anrī Kartjē Bresona vai Volkera Evansa pasaule, kad fotogrāfs dabiski varēja portretēt apkārt esošo realitāti un līdzcilvēkus, vairs neeksistē. Mūsdienās cilvēki sargā savu privātumu, baidās tikt iemūžināti, jo īpaši Francijā, kur fotogrāfs cilvēkus var uzņemt tikai saņemot speciālu atļauju. Ja tādas nav, jāfotografē pūlis, nevienu īpaši neizceļot, vai arī jālavās kā speciālajam aģentam, lai iegūtu dabiskus kadrus. Kriss Mārkers pārkāpj oficiālo Francijas aizliegumu fotografēt metro, un, apbruņojies ar spiegam piemērotu foto aparātu – iestrādātu rokas pulkstenī –, dodas ceļojumā pazemē. Darba tapšanas laikā gandrīz 90 gadus vecais Mārkers turpina eksperimentēt. Šī ir ne tikai pirmā Mārkera krāsainā sērija, viņš iet tālāk un papildus apstrādā fotogrāfijas datorā, paspilgtinot toņus, radot miglainu efektu vai kaut ko speciāli izdzēšot vai pievienojot. Viņš spēlējas, kā arī paspilgtina stāstu, kuru ir iztēlojies par portretēto pasažieri.
Kriss Mārkers. Bez nosaukuma # 153, 2008-2010
Interesanti, cik daudz Mārkeram svarīgu tēmu apvienojas šajā izvēlē. Vispirms, viņam allaž paticis ceļot un šobrīd, kad vecuma un veselības dēļ tas vairs nav iespējams, Mārkers ceļo savā mājvietā – Parīzē – ar metro palīdzību. Vēl, ar sev raksturīgo attēlu kārtošanas veidu, Mārkers veido naratīvu, rādot tik vienkāršo, pat triviālo ikdienu, kuru mēs sev apkārt vairs neievērojam. Turklāt viņš ir atradis veidu, kā dokumentēt cilvēku atklāti – Mārkers uzskata, ka tikai nezinot, ka cilvēks tiek fotografēts, var iegūt dabisku izpausmi. Metro ir savdabīga vieta; cilvēki to uztver tik dažādi. Vieni tajā pavadāmo laiku izmanto miegam, atpūtai, pārdomām, citi paēd, lasa vai padara mājās un birojā nepaveikto. Un novēro – ziņkārības, garlaicības vai spontānas intereses mudināti. Amerikā populārā interneta sludinājumu portālā Craigslist ir sadaļa, kur savu ziņu publicē cilvēki, kas gribēja, bet neiepazinās metro. Un tad tajā braukā vēl kāds novērotājs, kas iemūžina cilvēku, varētu pat teikt, trauslo stāvokli, kad visi ir vienādi – ieslogoti vagonā pazemē.
Kriss Mārkers. Bez nosaukuma # 7, 2008-2010
Vēl cita Mārkera tēma, kas raksturo šo darbu, ir apzināta izvēle portretēt pārsvarā sievietes. Kriss Mārkers neslēpj, ka viņu interesē sieviete – tik atšķirīgās no vīrieša dabas dēļ, skaistuma, apbrīnas vērta. 1982. gada filmā Sans Soleil teicējs vēsta: “Visās sievietēs ir iedēstīts nezūdamības grauds. Vīrieša uzdevums vienmēr ir bijis likt viņām to saprast pēc iespējas vēlāk.” Mārkers metro sastaptās sievietes salīdzina ar slavenās gleznās attēlotām modelēm, piemēram, Eduāra Manē Bārs Foliberžērā. Šī atklātā Mārkera sajūsma par sievietes skaistumu ir tik cilvēcīga un patiesa, ka padara viņa darbu vēl aizraujošāku. Tāpat atgādinājums, ka skaistums nav jāmeklē zelta rāmjos muzejā, bet tepat, mums apkārt.
Grāmatas formā šī sērija piedzīvo īpašu dzīvi – lai arī sakārtota zināmā secībā, kā filmas kadri, to var lasīt no jebkuras vietas, iedziļināties jebkurā lappusē, izdzīvot katru stāstu atsevišķi un izdomāt vienu kopējo. Kriss Mārkers ir radījis ģeniālu darbu, kas piefiksē intimitāti, atsvešinātību un patiesībā, nojaucot laika robežas, stāsta par cilvēces ceļojumu.
Paldies par rakstu. Cepuri nost Krisam Markeram par to ka viņam 90 gadu vecumā vēl joprojām interesē sievietes. Lasot rakstu radās dažas piezīmes par privātumu. Rakstā tiek minēts par laiku kad fotogrāfs dabiski varēja portretēt apkārt esošo realitāti un līdzcilvēkus. Ja būtu tā, tad kāpēc minētais Vokers Evans savus “pasažierus” fotografēja ar mētelī paslēptu 35mm kameru?
Vispār…Standatrts FK raksts par fotogrāfiju, tik garlaicīgs, ka nav vērts to analizēt… pie tam, tik tiešām pēc skaistuma nav jāiet uz muzēju jo ‘’māksla pieder tautai’’jo skaistums tepat, mums apkārt un Manē ir tepat un Bērziņš, un vispār kamdēļ arī apkārt skatīties ja internetā viss ir
Par to purvu sen skan slava, kur saldā sviedru smaka kā grants par krutāko lejāpavilkšanu al(r)ņa pēdās, kur vējš ir tik mainīgs kā domas gulbju ezerā (TURPINĀJUMS) kur rukā zāģe – koku skaidās
…un kur mazais napoleons Tugaļevs tik drš un drš…
Neesmu no “lielā” meistara šeit komentāros nevienu vērtīgu atziņu dzirdējis, kā vien uzbraucienus citiem. Kad tad napoleons pats nāks ārā ar kādu tekstu par fotogrāfiju?
Ar Leonīdu Tugaļevu vairāk vai mazāk viss ir skaidrs, nekas nav labs, izņemot, to ko pats meistars vai viņa skolnieki ir darījuši/radījusi. Bet kā ir ar mazburtiņa andri?? Viņš arī mums liels irsējs… un kur tad viņa mazie vai lielie darbi būtu apskatāmi?
Jā, lielajam Lablaikam arī varētu jautāt to pašu – kur ir viņa meistardarbi? A to regulāri lasām tikai viņa pamācības, bet segumu neredzam. Kāda izstādīte neplānojas? Ak, jā, guru nav laika, jo jāmāca bērniem filmiņa fotoaparātā ielikt.
Vēlējos piemetināt, ka Chris Marker ir ģeniāls vecis un projekts ir iespaidīgs. Nu pielieciet klāt kaut kāda Tugaļeva deformācijas un tie liksies kā amatierpulciņa murgi.
Bet mazburtiņa andri, tu kā žīds anekdotē kuram prasa – Kāpēc jūs ebreji uz jautājumu atbildat ar pretjautājumu? – un viņš atbild – a kurš jums to teica?
Pieņemsim ka es mācu ielikt filmiņu fotoaparātā utt. Vari izplatīt šo leģendu.
Tomēr gribētu redzēt konkrētus tavus darbus, uz ko tad esi spējīgs, savādāk ir tikai tukša muldēšana, anonīma ķengāšanās, izskatās, ka tu neesi spējīgs normāli diskutēt, bet tikai “atriet”.
Būsi tik drosmīgs un parādīsi savas fotogrāfijas?Iemet kādu linku? Manējās tak droši vien feisbukā redzēji.
Un tagad par tēmu. Raksts kā jau raksts, labs formāts interneta portālam, tieši tik daudz, lai radītu interesi par Krisu Mārkeru tam, kurš par viņu uzzin pirmo reizi un ka var kvalitatīvi fotografēt ar pulksteni. Paldies Elīnai par to!
Protams, protams… lai jau… nakāda vaina… tukša daiļaprakstīšana – nu un. Tā ir pieņemts, tā top ‘’mākslas zinātnieki’’. Atkārtoju – mākslas zinātnieks zin to kas bij, redz to kas ir un prot paredzēt to kas būs. Ko es uzzinu no šī raksta ? Ka fotogrāfē ar … un t.t., viņam 90. gadu, iejaucās ar datoru sižetā, interesē sievietes, metro. Es redzēju brīnišķīgu portretu kolekciju uzņemtu metro un redzēju situāciju bilžu kolekciju uzņemtu metro. Kur ir tā meistarība ? Kur ir tas Krissa Mārkera pienesums ar iejaukāsanos vai var būt tam interese visnotaļ spilktas personības ietvaros ? Cīk dziļi var iejaukties saglabājot dokumentālo metu ? Vai tomēr iejaukšanās nedrīkst modelēt dokumentu, bēt veidot pavisam un kardināli ko citu. Protams, fotogrāfija ir daudzveidīga un katra nozīmīga kustība tajā ieņem savu vietu tās kopējā virzienā, mainoties tehnoloģijām un sociālām vibrācijām.un vispāpējo idēju virzieniem.
Njā, Tugaļev, ja nebūtu mākslas zinātnieku un dzejnieku, kurš ta ar gudrajiem tekstiem piešķirtu jēgu jūsu idejiski tukšajiem darbiem? Man gan ir grūti aptvert, ka Tugaļevam pašam šķiet, ka ir krutāks par Chris Marker!!! Tā laikam ir patmīlības augstākā pakāpe. Būs interesanti paskatīties, kāds būs Tugaļeva pienesums, kad viņam būs 90.
PS: Lablaik, vienīgais, kur esmu redzējis tavas fotogrāfijas, ir foto.lv. Nu tā, diezgan garlaicīgas ainavas. Izstādes arī nekādas – tik kaut kādi plenēri laukos.
PS: andri, es pats zinu kur var manus darbus apskatīties, bet kur ir tavējie? Vai kādu bildīti vismaz internetā, par izdrukātu vai uzkopētu jau neiet runa.Tomēr nerādīsi? Varbūt nav vispār, jeb bail citiem rādīt??
Ko tad esi paveicis, tu andri?? Izskatās, ka pat garlaicīgu ainavu neesi spējīgs radīt. Jeb tu esi fotogrāfiju apbrīnotājs?
Paldies par rakstu. Man tomēr radās iespaids, ka Krisa gadījumā fotogrāfija ir tāds kā blakus produkts viņa – režisora daiļradei. Lai vai kādas spiegu kameras netiktu izmantotas un likumi pārkāpti, Bruce Davidson 1980. gadā fotografētā darbu sērija Subway, manuprāt, ir iespaidīgāka savā estētikā.
Mārtiņ, ar indivīdu, kuram galvā ir tikai viena doma – anonīmā veidā demonstrēt primitīvu agresivitāti, diskusija nav iespējama vispār, viņa mērķis ir apņirgt ikvienu, kurš pagadās pa ķērienam.
Atklātai sarunai šādi tipi ir par gļēvu un nespējīgi savus argumentus pamatot ar labi padarītu darbu.