Tukuma Ziņas par fotožurnālistiku
Fotogrāfs Arnis Balčus ir izdevis laikrakstu Tukuma Ziņas, kurā ilustrējis publikācijas, kas bija atrodamas Neatkarīgo Tukuma Ziņu 2. aprīļa numurā. Izdevuma vēstījums gan ir plašāks – tās ir versijas par Latvijas preses foto īstenību. Jau divreiz rīkotais Dienas konkurss ir licis pievērst vairāk uzmanības fotogrāfu liktenim redakcijās, arī šajā vortālā daži autori ir sprieduši par attēlu nedienām mūsu presē. Balčus Tukuma Ziņas ir divtik interesants projekts – preses fotogrāfiskā attēla problēmu viņš iztirzā vizuālajā valodā. Fotogrāfijas izceļ divus argumentus.
Ilustrējamo publikāciju atlases paņēmiens rosina domāt par rakstošā žurnālista un fotogrāfa sadarbības modeļiem. Ja mēs uztversim šo fotomākslinieka darbu teksta kategorijās, tad jāsecina, ka, dodot priekšroku sludinājumu ilustrēšanai, Arnis ignorē laikraksta primāro sociālo funkciju – kopienas publiskās sfēras darbību. Savukārt spriežot attēla kategorijās, neproporcionāli liels sludinājumu skaits apliecina, ka novērojamas cilvēku darbības ar taustāmu rezultātu risinās lielākoties indivīdu privātajā dzīvē, pērkot un pārdodot mantas un pakalpojumus. Tikmēr tie raksti, kam saskaņā ar publiskās sfēras definīciju būtu jāmudina indivīdi uz pilsonisku rīcību, ir grūti vizualizējami. Pavērojiet, cik ziņu tekstos ir darītāju un darbības vārdu! “Ekonomikas attīstība”, “jautājuma virzīšana saskaņošanai un apstiprināšanai”, “finansējuma piešķiršana kultūras procesu veicināšanai laikmetīgās mākslas nozarē”… TV ziņās šādos gadījumos redzam papīrnaudas skaitīšanas mašīnu, tirgus plauktus, garāmgājējus tālplānā, uzrakstu pie ēkas sienas “LR Finanšu ministrija”. Ko fotogrāfam iesākt ar šādām ziņām, ja jau rakstošie žurnālisti dzīvi reducē preses konferencēs un normatīvos aktos? Gaismas jūtīgā filmiņa paliek vienaldzīga pret “pārdomām”, “viedokļiem” un “iekšējiem pārdzīvojumiem”. Fotogrāfiju sērija Tukuma Ziņas atgādina, ka “procesi” un “viedokļi” ir konkrētu darītāju radīti; fotogrāfs var tvert tos kā laikā izvērsto rīcību un tās rezultātu. Sludinājumu autoriem ir konkrēts mērķis, tāpēc viņi domā un raksta rīcības un rezultātu kategorijās; publiskās politikas subjektu mērķi ir izplūduši, viņu tēlojumos procesi ir neredzamu spēku vadīti; cilvēki tajos nepiedalās un līdz ar to neatbild par iznākumu.
Otrais arguments attiecas uz fotožurnālistikas formu. Savulaik daudzu laikrakstu redakcijas likvidēja fotogrāfu štata vietas, jo ar digitālo ziepjutrauku attēlu varot iegūt jebkurš, nerunājot jau par žurnālistu, kurš labāk izprotot “procesus”, par kuriem pats raksta. Lieki atgādināt, ka publiskās komunikācijas stilistiski estētiskie kritēriji atšķiras no ikdienišķas fotoaparāta klikšķināšanas tāpat kā ziņa no kāzu apsveikuma kartiņas. Lai cik nepretenciozu sižetu Balčus būtu izvēlējies, fotogrāfijas estētiskās īpašības avīzes sleju padara krāšņāku, acij tīkamāku; savukārt attēlotais subjekts vai objekts bez pases foto raksturīgās apliecināšanas – lūk, šī ir tā kundze un šis ir tas nams – nes arī papildus informāciju, ļaujot saredzēt personību, jēgu un laikmeta garu.
