/ Arnis Balčus / Blogs

Konceptuāli un dekoratīvi – Unseen Amsterdamā

Unseen ir jauns fotogrāfijas festivāls vai, precīzāk, gadatirgus, kas jau otro gadu notiek Amsterdamā. Pasākuma nosaukums ir Unseen jeb Neredzēts, jo akcentēti jauni un plašākai publikai nezināmi autori vai arī jau zināmu autoru mazāk pazīstami darbi. Tas nozīmē, ka gadatirgus dalībnieki – 53 galerijas – piedāvā galvenokārt pēdējos gados tapušu laikmetīgo fotogrāfiju.

Unseen organizētājs žurnāls Foam katru rudeni izdod speciālu numuru Talents. Konkursa kārtībā no 1600 pretendentiem izvēlēti 16 autoru portfolio. Šie portfolio bija izstādīti arī uz lieliem baneriem gadatirgus norises vietā. Bez īpašas iedziļināšanās visus šos jauno talantu portfolio varam nosaukt par konceptuālo fotogrāfiju, pielietojot šādus atslēgas vārdus: pašrefleksija, ezotērika, sapņi, eksistenciālisms, deformācijas, fantāzija, manipulācijas, kolāžas, netradicionāli žanru savienojumi (piemēram, daiļas ainavas un momentuzņēmumi) utt.

Neviens jau neliedz Foam propagandēt savu vīziju par labu fotogrāfiju, taču jāpiekrīt fotofestivālu mēbelei Mārtinam Pāram (Martin Parr), kurš kādā festivāla diskusijā ironizēja, ka Foam talantu konkurss veicina jauniešus interesēties vairāk par to, kā kļūt par lieliem māksliniekiem, nevis par to, kas notiek pasaulē. Foam talantu tēmas caurvij arī visu gadatirgū redzēto. Šeit tikpat kā neatrast tā saukto dokumentālo fotogrāfiju, jo to vienkārši ir grūti pārdot (kurš gan gribētu sociālas problēmas pie sienas?!). Jaunajiem censoņiem Unseen ir kā meistarklase, kur saprast, kādu fotogrāfiju ir izredzes pārdot. Bez iepriekš nosauktajiem vēl minēšu kaut ko no veiksmes formulas – vidēji lieli vai lieli izmēri, zili toņi, abstraktas kompozīcijas, debesis, kailu sieviešu muguras, mežu ainavas, izplūdušu detaļu tuvplāni. Paradoksāli, bet bieži konceptuālā fotogrāfija nemaz nav tālu no dekoratīva salonisma, draudot kļūt par mīlīgu mēbeli interjerā. Tomēr minēšu arī dažus iepriecinošus jaunatklājumus – Migels Rotšilds (Miguel Rothschild), Indre Serpitīte (Indre Serpytyte), Anuka Kruithofa (Anouk Kruithof) un autoru kolektīvs 233.

Gadatirgus ir apaudzēts ar dažādiem vērtīgiem pasākumiem – diskusijām, lasījumiem un lekcijām. Vienā no tām varēja uzzināt, kā holandiešu fotogrāfam Robam Hornstram veicas ar Soču projektu. 17. oktobrī Maskavā atvērs viņa izstādi, bet novembrī Aperture izdos projekta noslēdzošo grāmatu. Nupat feisbuku pāršalca ziņa, ka Hornstram atteikta Krievijas vīza, apdraudot izstādes norisi. Kādā citā Unseen diskusijā varēja paklausīties ekspertu Jorga Kolberga (Jorg Colberg), Deivida Kembela (David Campbell) un Penelopes Umbriko (Penelope Umbrico) viedokļus par fotogrāfiju milzīgo plūsmu. Kembela teiktais ne tikai ilustrēja šīs diskusijas bezmērķību, bet varētu arī nomierināt daudzus fotogrāfus: “Fotogrāfi satraucas, ka viss jau ir nofotografēts, un amatieri tiem traucē, jo ražo milzum daudz bilžu. Bet vai esat kādreiz dzirdējuši, ka literāti teiktu, ka vairs nerakstīs, jo visi vārdi jau ir uzrakstīti? Vai arī tāpēc, ka arī citi izmanto tos pašus vārdus?” Īsi sakot, nav vērts satraukties – fotogrāfiju nekad nevar būt par daudz. Bez tam ir radies fotogrāfijas virziens, kas strādā ar citu autoru uzņemtajiem attēliem, piemēram, Penelope Umbriko, Joahims Šmits un citi autori.

Vēl viena mūsdienu fotofestivālu un gadatirgu neatņemama sastāvdaļa ir grāmatu tirgus, kurā piedalās mazie izdevēji un veikali. Starp masveidā izdotām grāmatām te varēja atrast arī pašpublicētus izdevumus, arī divas latviešu autores Ingas Erdmanes grāmatiņas. Gadatirgus sakarā tika izveidots arī Unseen Dummy Award, kurā autoriem bija iespējams iesūtīt savu fotogrāmatu dizaina lelles. Uzvarējam tika iespēja grāmatu izdot lielākā tirāžā. Šogad konkursā vinnēja somiete Heiki Kaski (Heikki Kaski) ar grāmatu Tranquillity.

Preses relīze nākamajā dienā pēc gadatirgus noslēguma ziņo, ka šogad pasākums pulcinājis 24 tūkstošus apmeklētāju un bijuši labi pārdošanas apjomi. Jaunās superzvaigznes Kristīnas Demidelas (Christina De Middel) sērija SYFW (Snap Your Fingers and Whistle) esot pārdota par 25 000 EUR. Daudz pārdoti arī Pītera Puklus (Peter Puklus) un Toma Lovleisa (Tom Lovelace) darbi. Starp citu, spānietes Demidelas projekts Afronauts šobrīd skatāms Foam muzejā. Jau iepriekš rakstīju FK, ka viņas pašizdotā grāmata kļuvusi par vienu no dārgākajām izsoļu namos, cenai sasniedzot pat divus tūstošus ASV dolāru par vienu eksemplāru, kamēr pats projekts izstāžu formātā nebeidz apceļot pasaules galerijas un muzejus.

Ja atmetam biznesu, tad Unseen salīdzīnājumā ar Paris Photo ir daudz kompaktāks, jauneklīgāks, vieglāk aptverams un var kļūt par vietu, kur satiekas industrijas pārstāvji, fotogrāfijas mīļotāji. Tomēr Unseen pietrūka sava Off-Unseen jeb alternatīvās skates. No vienas puses, Unseen jau iecerēts kā platforma nenovērtētajiem, taču, no otras puses, tam netrūkst ambīciju kļūt par establišmentu. Ērvins Olafs, Tods Haido, Daido Morijama, Edvards Burtinskis – lai cik neredzēti būtu šo autoru darbi, šie vārdi ir kases gabali katrā foto tirgū. Iespējams, ka alternatīvais Unseen aiz strīpas palikušajiem ir tikai laika jautājums, jo nav šaubu, ka pieaugs galeriju dalības maksas un līdz ar to palielināsies spriedze, lai atpelnītu ieguldīto, un to var izdarīt, pārdodot drošas likmes, nevis reklamējot iesācējus.