/ Arnis Balčus / Recenzija

Fotoamatieris 2013

To, ka patlaban Gaismas pilī norisinās konkursa izstāde Gada balva fotogrāfijā 2013, uzzināju pavisam nejauši. Organizatori nav izsūtījuši preses relīzes vai ielūgumus, portālos nevarēju atrast nevienu ziņu, pat konkursa šī gada mediju partneris Delfi, kura paspārnē martā tika rīkots šis pasākums, izstādes atklāšanas dienā neuzskatīja par vajadzīgu šo notikumu izcelt savās pirmajās lapās vismaz uz 15 minūtēm. Varam tikai minēt, vai tā ir organizatoru neprofesionalitāte vai arī apzināts lēmums maksimāli marginalizēt pasākumu ar tik pretenciozu nosaukumu. Bet varbūt kādi citi apstākļi, jo es nešaubos, ka Ilmārs Znotiņš, šo izstādi organizējot jau trešo gadu, apzinās mārketinga lielo nozīmi šāda mēroga pasākumu rīkošanā, bet izstādes norises vieta – jaunā bibliotēkas ēka – liecina, ka organizatoriem ir bijis svarīgi, lai vietai ir kulturāla atmosfēra un statuss.

Šāda tipa konkursi un izstādes ir spogulis milzīgajam attēlu daudzumam, kas diendienā virmo interneta medijos un sociālajos tīklos. Ja kritērijs ir – labākais no vizuālās miskastes mums apkārt, tad šī izstāde noteikti pilda savu funkciju – izcelt uzmanības vērto noteiktu žanru kategorijās. Kategorijas gan šim konkursam bija tikai trīs – Dabas skaistums, Notikumi un Cilvēks. Dabas skatu žanrs vienmēr bijis fotoentuziastu zelta ādere, taču šogad organizatori kategorijai pievienojuši vārdu “skaistums”. Šāda pozitīvisma kampaņa mudina fotogrāfus romantizēt vidi, kurā dzīvojam, bet devalvē viņu spējas būt kritiskiem. Protams, skaistums amatieriem ir galvenais un bieži vien vienīgais labas fotogrāfijas kritērijs, tāpēc šādam uzstādījumam ir pragmatisks motīvs – līdzko šādu konkursu mērķauditorija ir “visi, kuriem ir kamera”, tā organizatoriem ir vieglāk piesaistīt sponsorus un līdz ar to izkārt iekārojamāku burkānu (kā jau katru gadu – Nikon V1), kas vēl vairāk audzē dalībnieku skaitu. No šī izriet arī atbilde, kāpēc ir tik neizdevīgi organizēt fotokonkursus tikai mazajam profesionāļu lokam, lai gan Latvijā, līdzīgi kā kaimiņvalstīs, patiešām būtu nepieciešama vismaz sava Gada balva preses fotogrāfijā, kas celtu darba kvalitāti, amata prestižu un fotogrāfu motivāciju mirstošajā fotožurnālistikas žanrā.

Skats no izstādes Gaismas pils vestibilā
Skats no izstādes Gaismas pils vestibilā

Znotiņa konkursa izstādes kvalitāte balstās galvenokārt uz dažu preses fotogrāfu pleciem, jo īpaši kategorijā Notikumi. Taču šajā izstādē neatradīsit spēcīgus, situācijas raksturojošus kadrus no pērnā gada galvenajiem notikumiem – Dziesmu svētkiem un Maxima traģēdijas. Kristiana Putniņa godalgotais fotostāsts par jaunajiem bokseriem patiešām ir labākais, ko šajā kategorijā var atrast, lai arī tas izskatās pēc paviršas reportāžas, kurai trūkst plānu un motīvu dažādības, emocionālas tuvības ar varoņiem. Nav noslēpums, ka fotoamatieri visbiežāk fotogrāfiju izmanto, lai no realitātes distancētos, nevis reflektētu par to. Ne velti Notikumos bija teju trīsreiz mazāk iesniegtu darbu nekā Dabā (729 pret 1976).

Labākie darbi kategorijā Cilvēks atgādina padomju fotomākslinieku darbus no 60. un 70. gadiem – kontrastaini melnbalti tuvplāni ar grumbainām veču sejām, pozējošas meitenes pļavā un pie jūras, domīgas bērnu sejas, cilvēku atspulgi logos un peļķēs. Jābrīnās, cik gadu desmitiem ilgi nemainīgi var būt hobijfotogrāfu motīvi un estētika!

Labākie darbi kategorijā "Cilvēks". Ekrānšāviņš no Delfi
Labākie darbi kategorijā "Cilvēks". Ekrānšāviņš no Delfi

Vēl kāda piezīme par apbalvotajiem darbiem. Izstādē nav iespējams sazīmēt godalgotos darbus, jo pie darbu nosaukumiem nav norādīts, kuri autori ir ieguvuši galvenās balvas. Arī ziņa Delfos ļauj iepazīt laureātus vaigā, bet ne viņu darbus. Tikai pēc vairākkārtējas attēlu galeriju apskates internetā man izdevās izskaitļot, kuras fotogrāfijas uzvarējušas kategorijās Daba un Cilvēks.

Patiesībā vienīgā īstā šī konkursa problēma ir tā nosaukums. Šis ir vienīgais lielais pašmāju konkurss, un Gada balva signalizē, ka šeit patiešām varēs aplūkot labāko, kas gada laikā nofotografēts. Runa ir par tiem daudzajiem bibliotēkas apmeklētāju, kas šo izstādi uztvers kā Latvijas fotogrāfijas kvalitātes kanonu. Šie cilvēki nezina, ka konkursu ignorē vairums preses, mākslas un reklāmas fotogrāfu, ka tam drīzāk atbilstu nosaukums Fotoamatieris 2013. Bet tā jau varbūt ir to cilvēku problēma, kas konkursā nepiedalās.