/ Jānis Taurens / Recenzija

“G”

Zivju došanās augšup pa upi nārstojot un tvaikoņa svilpes toņa paaugstināšanās, tam tuvojoties, – vai šeit nav viens cēlonis?
(Leonīds Ļipavskis. < Noteiktais (īpašība, izmaiņu raksturs, pastāvība vai mainīgums)... >, 129)

Pēc neskaitāmu autoru visdažādākajiem darbiem, tai skaitā fotogrāfijām, kas kārtojas Venēcijas Arsenāla zālēs un atsevišķu valstu paviljonos Dārzos, uz salām un pašā pilsētā, patīkami pievērsties nelielai izstādei galerijā Noass. Dodos uz AB dambi ar apziņu par recenzijas rakstīšanu, bet, par laimi, sastapšanās ar Lauru Prikuli, vienu no ISSP Skolas dalībniecēm un absolventēm, izsit mani no metodoloģiskas refleksijas, kā rakstīt par šādu izstādi. Ja fotogrāfiju poētiski var dēvēt par sastingušu acumirkli, tad Lauras Prikules darbi ir procesuāli. Tāds ir arī viņas kopā ar Evu Vēveri vadītais Profiss – Poētiskā robotisma ofiss – Ganību dambī, kurā viesojos pāris dienas vēlāk, apsverot, par ko labāk salīgt – par “ideju smalcinātāju” vai “konceptu masieri” 1)Šie pienākumi nebūt nav manis izdomāti. . Lauras Prikules fotodarbs izstādē ir savdabīga refleksijas par Profisu, un tā galvenais elements ir nedaudz atsvešinātā – “poētiski robotiskā” – Lauras balss, kas klāsta savus darba pienākumus. Intonācija ir perfekta, tāpēc klausoties: “Es parasti strādāju rūpnīcās, un šis gads nav izņēmums, ..”, rodas izdomāta personāža tēls, kas apvieno atsevišķos mākslas darba elementus – arī kāda atzveltnes krēsla fotogrāfiju, kurā, apciemojot Profisu, ērti iesēžos. Šajā attēlā gan padomju laika biroju ēkas birokrātiski absurdā atmosfēra apzināti nav jūtama – tā pārnesta uz stāstu un balss intonāciju. (Rakstot iedomājos, ka Kafkas tēlu sistēmai piemīt ne tikai absurds, bet arī spēcīgs poētisks potenciāls – vēl viens poētiskā robotisma dialektikas piemērs.)

Lauras Prikules darbs ISSP Skolas izstādē
Lauras Prikules darbs ISSP Skolas izstādē

Nejaušs darba meklētājs, ienākot Profisā, varētu būt tikpat pārsteigts, kā cilvēks, kurš pastaigājas pa AB dambi un nolemj iegriezties fotogrāfijas skolas dalībnieku izstādē, bet, nokāpjot debarkadera betona kravas tilpnē, sastop nelielus atrastus objektus un sludinājumus no vecām avīzēm vai tumsā blāvi spīdošas iekārtas garas kāzu kleitas. Laura Juhansone-Daugule savu darbu tā arī nosaukusi Pazaudēts. Atrasts (tāds ir arī izstādes nosaukums) un īsajā aprakstā izstāsta pazaudētā robota sāpi: “Gar kāju tek skābe, kas sūcas no baterijām muguras lejas daļā un iesūcas zaļajās sūnās.” Acumirklis autores apziņā to ir savienojis ar kādu atrastu sludinājumu par atrastu mantu, bet nelielā fotogrāmata ir veidota tā, ka mantu attēlus un tekstus katrs, to šķirstot, var savienot pats. Lūk, sludinājuma piemērs: “Atrasti slimnieku papildu devas taloni. Pret sludinājuma maksu saņemami Gaujas ielā № 6–1.” Saistība starp kādu atrastu lietu un tekstu šeit ir tikpat (valdzinoši) neskaidra kā nārstojošas zivs ceļa un tvaikoņa svilpes toņa augstuma izmaiņu kopīgā kauzalitāte Daniila Harmsa drauga Leonīda Ļipavska absurdajā metafizikā, kas tapusi 30. gadu vidū. 2)“Absurda literatūra” šajā gadījumā gan ir tikai vispārēja klasifikācija, kas, iespējams, neko nepasaka par Ļipavska traktātos iemiesoto īpatnējo domāšanu. Savukārt kāzu kleitas, ja pareizi atceros, šuvusi Zandas Pučes vecmāmiņa, un darbā mēģināts saglabāt un no jauna izstāstīt – arī ar vecu fotogrāfiju un amatieru filmas palīdzību – kādas mājas stāstu, kas uzcelta bijušā Siguldas Rūpkombināta darbiniekiem Gāles ielā 15.

Lauras Juhansones-Daugules darbs izstādē
Lauras Juhansones-Daugules darbs izstādē

Ielu nosaukumu secība – Ganību dambis, Gaujas iela, Gāles (bijusī Suvorova) iela –, kas veidojas manā rakstā, nav nejauša. Tā norāda uz dokumentālu un personīgu naratīvu, fikcionālu vai īstu arhivēšanu, kur fotogrāfija ir līdzvērtīgs, bet ne pārāks par citiem arhivēšanas instruments. (Nejaušības pēc arhīva sadaļa debarkadera kravas tilpnēs ir apzīmējama ar “G”.) Ailītei “G” tuvākais – atvērta kofera instalācijas veidā – ir galerijas otrajā stāvā aplūkojamais Anetes Skujas darbs Māsas. Stāsts par noslēgto (“kā aizslēgts koferis”) un promesošo māsu ir dokumentāls, izdomāts tā senatnīgajā materialitātē varbūt ir vienīgi koferis vai vēl kāda detaļa.

Anetes Skujas ekspozīcija izstādē
Anetes Skujas ekspozīcija izstādē

Personīgi, personīgās vēstures vai personīgi izdomāti stāsti ir izplatīta tendence Latvijas mākslā, un tā, iespējams, iekļaujas plašākā pasaules mākslas tendencē, ko Hels Fosters pirms aptuveni desmit gadiem nosaucis par arhīva impulsu (archival impulse). Vārds “arhīvs” gan vedina domāt par objektīviem datiem, bet tā latviskā izruna mākslas valodā acīmredzot to padara tuvāku ikreizējam runas subjektam. Šajā gadījumā var teikt, ka aplūkotie četru autoru darbi (tieši puse no visas izstādes) ir strādājuši atbrīvoti, fotogrāfiju saprotot nevis kā tehnisku, bet fotogrāfiskas domāšanas mediju. 3)Fotogrāfiskas domāšanas raksturojumam būtu nepieciešams atsevišķs raksts – pagaidām atstāju vietu lasītāju intelektuālajai iztēlei. Galvenais jautājums gan būtu ne tikai par to, kā atrisināti dažādie izteiksmes līdzekļi naratīva (vai mininaratīvu Juhansones-Daugules gadījumā) veidošanā, bet ciktāl skatītājam paveras ceļš uz mākslā esošās mīklas objektīvu atminējumu (uz patiesību Adorno izpratnē). 4)Atbilde prasītu padziļinātu refleksiju par katru darbu.

Ingus Bajārs. No grāmatas maketa "Rīgas apkaimes"
Ingus Bajārs. No grāmatas maketa “Rīgas apkaimes”

Pavirši skatoties, pārējo četru autoru darbi šķiet tuvāki fotogrāfijai nekā noteiktam medijam, taču arī šeit darbu nozīmei ir svarīgs konteksts ārpus kadra rāmja un tā fiksēšanas mirkļa. Arņa Vītola Dabiskajai parādībai tā ir dzīvnieku skulptūru veidošana no mežā savāktiem atkritumiem, Elīnai Bukai – cilvēka ievietošana eksistenciālos vai vienkārši sliktos laika apstākļos, bet Ingus Bajārs savos mikrorajonu attēlos pat spējis (gribēti/negribēti?) iekļaut atsauci uz slaveno Antonioni filmu Blowup (1966). 5)Latviski pieņemtais tulkojums “Fotopalielinājums” ir pārāk garš un lempīgs, ja salīdzina ar kadra uzņemšanas acumirkli. Visvairāk no rakstā ieskicētās izstādes koncepcijas krīt ārā Aivara Ivbuļa darbs – cilvēks ar akcijas izpārdošanas iepirkuma maisiņiem kā patērniecības kritika ir truisms, un digitāla manipulācija ar attēlu tam neko jaunu nepievieno. Lai šī pēdējā piezīme ir kā tvaikoņa svilpes augšējos toņos izgaistošā skaņa. Taču neapgūtās fotogrāfiskās domāšanas telpas robežas – atšķirībā no zivju nārsta galamērķa vai skaņas dzirdamības sliekšņa – ir vēl, šķiet, gana tālu.

   [ + ]

1. Šie pienākumi nebūt nav manis izdomāti.
2. “Absurda literatūra” šajā gadījumā gan ir tikai vispārēja klasifikācija, kas, iespējams, neko nepasaka par Ļipavska traktātos iemiesoto īpatnējo domāšanu.
3. Fotogrāfiskas domāšanas raksturojumam būtu nepieciešams atsevišķs raksts – pagaidām atstāju vietu lasītāju intelektuālajai iztēlei.
4. Atbilde prasītu padziļinātu refleksiju par katru darbu.
5. Latviski pieņemtais tulkojums “Fotopalielinājums” ir pārāk garš un lempīgs, ja salīdzina ar kadra uzņemšanas acumirkli.