/ Sergejs Kruks / Recenzija

Punktiņš uz lapas

Gotlandes iemītnieks Dāvids Holmerts 1944.–1945. gadā fotografēja lietuviešu, latviešu un igauņu bēgļus, kas ar laivām ieradušies viņa salā. Tikai pēc 70 gadiem šīs bildes nonāk pie skatītājiem – Latvijas Universitāte izdevusi albumu Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās.

Protams, Tuvo austrumu bēgļi piešķir pavisam citu kontekstu jaunās grāmatas lasītājiem. Mūsdienu bēgļus Latvijas mediji rāda kā nediferencētu masu, kas draud pārpludināt Muceniekus – mūsu “gotlandi”. Cilvēka ēna uz albuma vāka sasaucas ar šīm bailēm. Lasot pirmās lappuses, gan atklājas, ka tas ir fragments no kādas fotogrāfijas, un tā ir paša fotogrāfa Holmerta ēna.

Albuma vāka simbolisms faktiski ir kamertonis vizuālā satura interpretācijai: skatītāju aicina no konkrētā uz abstrakto. Izvērtējot katru bildi, redzams, ka Holmerts nav izvirzījis uzdevumu veidot reportāžu. Ir visai daudz konkrētu detaļu, taču trūkst vizuālās laiktelpas, kontekstuālā ietvara, kas detaļas integrētu geštaltā. Tāpēc no fotogrāfijām nevar izveidot informatīvo stāstu sociālās antropoloģijas garā, kas ļautu skatītājam pētīt notikumu ar fotokameras starpniecību. Albuma autori tomēr iet informācijas komunikācijas ceļu, izvēloties par bilžu šķirošanas kritēriju (paradigmu) attēloto saturu. Naktsmiers, atpūta, ēdināšana, medicīniskā aprūpe utt. – šie temati secīgi nomaina cits citu. Tomēr, tā kā fotogrāfijas ir vienveidīgas, šādi sakārtotas, tās neveido sintagmu jeb stāstu, bet vizuālās informācijas atkārtošanās viena tematiskā bloka lappusēs nogurdina. Fotogrāfija ir reducēta līdz vienkāršākajai funkcijai atveidot realitāti: lūk, šeit dala maizi, bet šeit mazgā traukus. Žanrs un kadrējums kā alternatīvās paradigmas mazinātu dublēšanās iespaidu. Pamīšus sakārtoti portrets, portrets fonā, žanriska aina, grupas portrets, tuvais, vidējais, tālais plāns radītu iespaidu par daudzveidību un tam būtu lielāks interpretācijas rosināšanas potenciāls.

Grāmatas atvērums
Grāmatas atvērums

Otra ar fotogrāfijas statusu saistītā problēma ir teksta un attēla attiecības. Izvilkumi no kādreizējo bēgļu intervijām stāsta par bēgļu gaitām kā pārvietošanos telpā: mājas–laivu piestātne–laiva jūrā–krasts. Pāris stāstos ir daži teikumi par Gotlandē pieredzēto, zviedru rūpēm, dzīves organizēšanu, bet ar to nepietiek, lai verbāli kompensētu trūkstošo fotoreportāžas kontekstu.

Imago vienmēr ir bijis līdzeklis pret aizmirstību, un interneta laikmetā gan jau ir iespējams noskaidrot vismaz dažus no Holmerta fotografētajiem cilvēkiem, bet albumā visi viņi ir palikuši anonīmi. Dokumentālā fotogrāfija personificē un konkretizē notikumu, ļaujot skatītājam pašam izdarīt vispārinājumus par attēlā redzamo cilvēku personisko pieredzi. Taču albums tiecas pēc vispārinājumiem, neizmantojot tās iespējas, ko Holmerta sagādātie realitātes nospiedumi sniedz vēsturiskās drāmas individualizācijai. Grāmatas dizainā konkrētā dzīve ir reducēta līdz punktiņam: albuma mākslinieks skaidro, ka noformējumā izmantotie punktiņu tūkstoši simbolizē visus bēgļus. Šāds lēciens no viena semiotiskā reģistra citā – no konkrētā ikoniskā foto uz abstraktu simbolu – netaisnīgi izturas pret dokumentālo fotogrāfiju, kuras runātprasmi albumā tomēr vajadzētu atklāt.