Gada spilgtākais ārvalstu notikums fotogrāfijā

Iveta Vaivode, fotogrāfe:
Iespējams, visspilgtāko iespaidu šogad atstāja Tanjas Boukal darbi grupas izstādē Demonstrating minds – Disagreements in Contemporary Art, kas bija aplūkojama laikmetīgās mākslas muzejā KIASMA.

Laima Slava, izdevniecības Neputns vadītāja:
Par spilgtāko ārvalstīs galīgi neņemos spriest (Paris Photo, piemēram, noteikti kaut ko nozīmē), taču ļoti interesanta izstāde ir Orsē muzejā un Oranžērijā skatāmā Kam bail no sievietēm fotogrāfēm?, kas divās plašās ekspozīcijās rāda sieviešu fotogrāfu sniegumu no 1839. līdz 1945. gadam.

Ivars Grāvlejs, mākslinieks:
Mans selfijs ar Viljamu Kleinu Vīnē. Grāmata SCHOCK.

Katrīna Leiškalne, fonda Mākslai vajag telpu vadītāja:
Laikam jau jāmin Venēcijas biennāle – ļoti iespaidīgi bija Kutluga Atamana cilvēku portreti 10 000 ekrānos. Ļoti aizkustināja arī Kīta Kalhūna dokumentālās fotogrāfijas par Āfrikas amerikāņu kopienu. Tur bija vēl vairākas ļoti spēcīgas ekspozīcijas, kas mani gan saviļņoja, gan aizskāra, gan iespaidoja.

Arno Marnics, LKA LKK Radošās fotogrāfijas menedžmenta apakšprogrammas vadītājs:
Manuprāt, spilgtākais ārvalstu notikums fotogrāfijā atrodas ārpus pašas fotogrāfijas. Tā ir globāla pasaules transformācija – bēgļu krīze, Parīzes terorakts, sabiedrības lielāka šķelšanās liberālajos un konservatīvajos. Šīs sociālās transformācijas noteikti ietekmēs nākamo tematisko izvēli autorfotogrāfijā. Tomēr tas viss aizēno vēl globālākas pārmaiņas – tās, kas norāda uz iespējamo pāreju no ārējās realitātes attēlojuma dominantes vēstījumā uz iekšējās pasaules atspoguļojuma uzvaras gājienu nākamajos gados.

Kārlis Vērpe, filozofs:
Ārvalstīs tāds man nav noticis, jo lielāku uzmanību esmu pievērsis laikmetīgajai mākslai kopumā. Lielākais piedzīvojums – Viljama Kentridža izstāde.

Alnis Stakle, fotogrāfs:
Joprojām Arlas fotofestivāla izstādes un pasākumi.

Solvita Krese, Latvijas laikmetīgās mākslas centra vadītāja:
Akrama Zātari izstāde Unfolding Stokholmā, Moderna Museet. Lieliska un nopietna izstāde, kurā vēstures pētniecība, antropoloģija un mediju kritika savijas vienotā naratīvā. Savienojot arhīvos atrastās pagātnes liecības ar mūsdienu Libānas nospiedumiem fotogrāfijās, Zātari ne tik vien demonstrē konceptuāli interesantu mākslinieka stratēģiju, bet arī piedāvā vērtējošu un izzinošu skatienu uz savu zemi.

Inese Baranovska, DMDM vadītāja:
Šogad man bija iespēja piedalīties Photo Espana festivālā, kā arī būt par eksperti tā ietvaros organizētajā portfolio skatē. Varēju salīdzināt Madrides festivālu ar Arlas festivālu. Lielu pārsteigumu nav, varētu teikt, ka viss jau reiz bijis. Pārsteidzoši atklājumi un jauns skatījums rodas, kad kuratori uzrok nezināmus foto dokumentus, kas uzņemti bez mākslinieciskiem nolūkiem, no 19. gadsimta beigām vai 20. gadsimta sākuma. Tagad uz šīm arhīvu liecībām skatāmies pa visam no cita skatpunkta. Brīnišķīgu izstādi Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā izdevās novērtēt, pateicoties Alises Tīfentāles ieteikumam: Public Eye: 175 Years of Sharing Photography.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Kā vienu no atmiņā paliekošākajiem notikumiem gribu minēt ķīniešu fotogrāfa Rena Hanga (Ren Hang, 1987) izstādi Vīnē, Ostlicht galerijā. Viņš šobrīd ir viens no populārākajiem jaunajiem fotogrāfiem, kura darbi ir izstādīti gan Ķīnā, gan Eiropā, kā arī izdotas vairākas viņa grāmatas. Rena darbi ir ļoti provokatīvi, emocionāli. Tie stāsta par cilvēku attiecībām, vientulību un bailēm. Viņa varoņi ir kailas sievietes un vīrieši ainavā, ar ziediem un dzīvniekiem. Rena Hanga analogās fotogrāfijas atspoguļo cilvēku seksualitāti, arī homoseksualitāti, kas Ķīnā tiek uztverta kā mentāla saslimšana. Lai gan viņa fotogrāfijas ir ļoti tiešas un atkailinātas, cauri jaušas trauslums.

Ieva Raudsepa, fotogrāfe un žurnāliste:
Latifa Al Anī (Latif Al Ani) fotogrāfijas Venēcijas biennāles Irākas paviljonā. Al Anī darbos redzama Irāka pagājušā gadsimta 50. gados. Bagdāde viņa fotogrāfijās atgādina tālaika Rietumu lielpilsētas, kur redzamas dāmas, piemēram, noskatot krūšturi rūpīgi iekārtotā skatlogā vai iepērkoties pērļu veikalā, un skolnieces, kas baltās kleitiņās piedalās sporta nodarbībā. Kontrasts starp ideju par mūsdienu kara nomocīto Irāku un to, cik attīstīta un progresīva zeme tā bija pirms Sadama Huseina režīma, liekas pilnīgi neticams. Al Anī fotogrāfijas ir ne tikai laikmeta liecība, bet arī meistarīgi autordarbi. 84 gadus vecais fotogrāfs beidzot ticis arī novērtēts, un ne tikai Venēcijas biennālē. Nupat Al Anī saņēma Nīderlandes Prince Claus balvu.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Arlas fotofestivāls – gan satura, gan satikto cilvēku dēļ.

Jānis Taurens, filozofs:
Tā kā pēc formālisma “sabrukuma” 60. gados – aptuveni sakrīt ar manas piedzimšanas laiku – arī es mākslu vairs neaplūkoju tā vai cita medija terminos, tad varu runāt tikai par fotogrāfiju (fotogrāfijas notikumu) kā mākslas notikumu elementu. Vienīgais, ko šogad esmu redzējis pasaulē, ir Venēcijas biennāle. No attēlu gūzmas, kurā pavīdēja arī “tīras” fotogrāfijas, minēšu vienu. Kīta Kalhūna (Keith Calhoun) 1981. gada fotogrāfijā didaktisks naratīvs mūs burtiski “noķer” kā tieša ieslodzījuma vietas dokumentācija. Tajā redzams, kā cietumnieks, izstiepis rokas caur režģiem, spēlē šahu. Fotogrāfijas nosaukums – 23 Hour Lockdown – norāda uz to, ka cilvēki ir 23 stundas ieslēgti šaurajās cellēs, šahs varbūt kādam ir vienīgā iespēja paplašināt ieslodzījuma telpu; savukārt iekavās liktais nosaukuma turpinājums Angolas šaha spēles norāda uz varas manipulācijām ar šiem cilvēkiem.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK galvenais redaktors:
Aleka Sota (Alec Soth) retrospekcija Media Museum Londonā. Viņa ietekmi uz mūsdienu fotogrāfijas procesiem apliecina kaut vai tas, ka izstādē skatāmo sēriju vizuālā valoda dominē vairumā šodienas laikmetīgo fotogrāfu darbos.

Zane Onckule, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore:
Specifiska un ne obligāti skaļa un vērienīga, bet tāpēc vēl jo vairāk iedarbīga, bija Pjotra Uklanskaja personālizstāde Varšavas galerijā Foksal Gallery Foundation – tīra fotogrāfija, perfekti ierāmēta un telpas respektēta, organizācijas pārliecībai un mākslinieka darbībai atbilstoši komunicēta. Otrs – šīs pašas iestādes paspārnē esošā ietekmīgu poļu mākslinieka Edvarda Krašinksa kādreizējā studijas telpās iekārtotajā Avangarda Institūtā (burtiski: ar īpašu uzmanību renovēts balkons guļamrajona blokmājas augšējā stāvā) redzētā Tadeuša Polkes fotogrāfiju izstāde – ieskats arhīvā.