/ Arno Marnics / Recenzija

Atbildes no ģimenes albuma

Līdz 15. maijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgas fotogrāfijas biennāles ietvaros skatāma Bangladešas fotogrāfa Protika Sarkera (Protick Sarker, 1986) darbu sērija Kas paliek. 2015. gadā tā ieguva prestižo Pasaules Preses balvu fotogrāfijā (World Press Photo). Autors saka, ka tas esot stāsts par gaidīšanu, kuru viņš nespēj izprast.

Laikā, kad praktiski viss tiek digitalizēts un ir pakļauts binārā koda sistēmai, distance starp dažādām pasaules vietām kļūst nosacīti tuvāka. Par to liecina arī Protika Sarkera izstāde. Pateicoties modernās sabiedrības tehnoloģiskajiem sasniegumiem, autoram ir bijusi iespēja apgūt fotogrāfiju dažādās valstīs. Globālo sakaru dēļ viņa darbs ir pamanīts un novērtēts, un tāpēc arī šī izstāde nonākusi Latvijā.

Neraugoties uz tehnoloģisko attīstību un tādu globālo parādību eksistenci kā tirgus, tīmeklis, banku sistēma, loģistika, neviena no tām nespēj cilvēkam izskaidrot eksistenciālos jautājumus. Tieši tādēļ jautājums par gaidīšanu, kuru ikdienā piedzīvo autora vecvecāki, ir tikpat globāls. Šis jautājums kā konflikts starp dažādām paaudzēm vai vismaz neizpratne patlaban apvij zemeslodi tāpat kā interneta tīkls. Un tas ir vienlīdz aktuāls gan Bangladešā, gan Baltijas jūras krastā.

Protiks Sarkers. No sērijas "What remains"
Protiks Sarkers. No sērijas “What remains”

Arī Latvijā ir redzēti stāsti, kuros autori ar fotogrāfijas starpniecību pēta vecāka gadagājuma cilvēku dzīvi, iepazīst sociālās saiknes pārrāvumu, ko radījusi saziņas tehnoloģisko risinājumu iespējamība un vienlaicīgi eksistenciālā izolētība. Šo izolācijas priekškaru Latvijā ir mēģinājusi pacelt Aija Bley darbā Vēlāk. Imants Gross ir mēģinājis izprast un vienlaicīgi risināt vecotēvu un savas identitātes jautājumus sērijā Bārta. Arī Ērika Boža darbā Otrais stāvs vērojams konflikts starp jauno un veco, kas izpaužas caur izteiktiem vizuālās kultūras stereotipiem pilsētas ainavā.

Protika Sarkera izstādē vērojamas dažas vizuālās valodas īpatnības. Fotomuzeja otrā stāva izstāžu telpa ir piepildīta ar gaismu. Tā nav metafora fotogrāfijai kā gaismas zīmējumam un arī autora izvēlētai attēlu gaišajai tonalitātei. Tā ir sajūta, nonākot telpā, – melanholiska, pat sakrāla. Uz to vedina it viss, sākot no gaišajām sienām, arkā novietotā galda, uz kura stāv Bībele, bet pāri visam dominē stāsts par autora vecvecāku gaidīšanu. Gaidīšana, kas neizbēgami noslēdzas ar durvīm. Valodu, kādā autors ir izvēlējies stāstīt skatītājam par savu vecvecāku dzīves ceļa norietu, caurauž pietāte un cieņa. Stāstīt par tik eksistenciālu jautājumu nav iespējams bez vizuālās kultūras stereotipiem. Arī šeit tie ir klātesoši zīmju līmenī, kas padara stāstu saprotamu dažādu kultūru pārstāvjiem, it kā atgriežoties Bābeles torņa celtniecības laikā, kad bija tikai viena valoda. Ikviens spēj saskatīt kopīgu mūžu nodzīvojušu cilvēku savstarpējo attieksmi dzīves nastas smagumu ceļa pēdējā posmā un brīdī, kad no abiem viens vēl paliek šaipus durvīm, bet otrs jau ir aiz tām. Arī pati gaisma tiek izmantota kā cilvēka dvēseles alegorija un eksistences stāvokļa pāreja no materiālās pasaules citā dimensijā. Šīs zīmes pieder profānajai pasaulei. Tā ir ikdiena, tādēļ saprotama daudziem, tomēr zīmju veidotais risinājums nav vulgārs, bet ar autora īpašo attieksmi.

Skats no izstādes
Skats no izstādes

Muzeja trešajā stāvā skatītāju sagaida videoinstalācija, kurā nepārprotami saskatāma vientuļa gaidīšana – gremdēšanās atmiņās par pagātni un cerības uz atkalapvienošanos. Kas veido mūsdienu atmiņas? Paļaušanās uz prāta spēju saglabāt tās tiek arvien vairāk aizvietotas ar dažādiem medijiem. Vizuālas liecības padara atmiņas leģitīmas un pierāda piedzīvotā patiesumu. Ģimenes albuma fotogrāfijas no laika, kad Protiks Sarkers vēl nebija piedzimis, vēstules un piezīmes – tas viss veido drumstalas un fragmentus no vecātēva aizvadītās dzīves. Ikvienas ģimenes albumā ir šādu stāstu fragmenti.

Protika Sakera stāsts nav par globalizāciju un tās ietekmi uz indivīdu. Tas ir eksistenciāls stāsts, jo arī saruna par globalizāciju kādreiz nonāks pagātnē. Iespējams, digitālo pasauli aizvietos kāds cits vēl modernāks risinājums, bet vienmēr būs aktuāls jautājums – kas paliek? Pēc tam, kad kaut kas nonāk vēsturē, aiziet pēc ilgstošas gaidīšanas. Arī par šo izstādi liecinās vizuāli un verbāli mediji, bet tas viss būs tikai atmiņas. Kas paliks pēc nodzīvotas dzīves, padarīta darba, pateikta vārda vai nodomātas domas? Vai atbildes uz šiem jautājumiem būs atrodamas nākotnes ģimenes albumos, kad ikviens nonāks gaidīšanas brīdī?