Intervija ar Natašu Karuanu

Nataša Karuana (1983) ir Rīgas fotogrāfijas biennāles izstādes Restart dalībniece no Londonas. Karuanas darbi lielākoties saistās ar mīlestību, neuzticību un sieviešu un vīriešu attiecībām. Šīs intereses varētu šķist triviālas, taču mākslinieces neatlaidīgā pieķeršanās darba procesam nepaļaujas tikai uz stereotipiem, bet ir pielīdzināma antropoloģiskam pētījumam. Karuanas darbi ir abstrahēti no emocijām un klišejiskiem priekšstatiem, tajos grūti nolasāma robeža starp aukstu, norobežotu vērojumu un intīmu, dziļi personīgu līdzpārdzīvojumu.

Rīgas Mākslas telpā skatāmas mākslinieces fotogrāfijas no cikla At First Sight, kurās viņa cenšas veidot liecības par mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Ar Natašu Karuanu tiekamies dienu pēc izstādes atklāšanas.

Pastāsti, lūdzu, par savu fotogrāfiju sēriju At First Sight!

Visi mani darbi ir cieši saistīti ar mīlestību un cilvēku savstarpējām attiecībām. Šis fotogrāfiju cikls ir turpinājums tam, ko iepriekš esmu centusies attēlot savos darbos. Patiesībā šis darbs tapa vairāku sakritību rezultātā. Pirmkārt, es piedzīvoju mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Iegāju kādā bārā un ieraudzīju vīrieti, ar kuru man radās acu kontakts, un es izjutu tādu kā elektrisku strāvu savā ķermenī. Tā kā iepriekš savos darbos centos paust šaubu pilno attieksmi pret mūsdienu mīlestības komercializāciju un idealizāciju, es tobrīd nevēlējos noticēt, ka pati pēkšņi kļūstu par tās vergu. Tobrīd manas sajūtas bija neprātīgas, un pusgada laikā es apprecēju vīrieti no tā bāra. Viņš mani bildināja, un sešu nedēļu laikā bijām oficiāli precējušies. Mana māte mani mudināja iegādāties kāzu kleitu, aiziet uz solāriju un sagatavoties svinībām, bet vienā brīdī man tas viss apriebās, tādēļ aizgāju uz nacionālo bibliotēku un centos noskaidrot, kas tieši ar mani notiek. Pēc kāzām aizbraucu uz Franciju, lai veltītu laiku darbam vienatnē, meklējot atbildes uz jautājumiem par mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Iztaujāju vietējos iedzīvotājus, lai uzzinātu, vai viņi ko tādu arī ir piedzīvojuši. Sarunājos arī ar zinātniekiem, kuri veica pētījumus par šo jautājumu. Darbs tapa laikā, kad uzturējos rezidencē Nisefora Njepsa muzejā. Njepss, kurš izgudroja fotogrāfiju, strādāja tajā pašā vietā, kur uzturējos, – tas man likās ļoti iedvesmojoši. Proti, es meklēju atbildes uz tik monumentālu jautājumu tajā pašā vietā, kur viņš centās atklāt fotogrāfijas noslēpumus.

Vai tu uzskati, ka esi atradusi kādas, piemēram, zinātniski pamatotas atbildes uz saviem jautājumiem?

Vairāki zinātniski eksperimenti attiecībā uz mīlestību ir ļoti interesanti. Pirmais eksperiments, par kuru uzzināju, tika veikts 1974. gadā. Kopš tā laika mīlestība nav tikusi plaši iztirzāta kā zinātnisku pētījumu objekts. Zināms, ka sajūtas, kuras uzskatāmas par iemīlēšanos vai mīlestību, rodas dažādu ķīmisku reakciju rezultātā. Kādā agrīnā eksperimentā izvirzīts apgalvojums, ka iemīlēšanās ir daudz iespējamāka, ja atrodies stresa stāvoklī vai esi noraizējies, nekā tad, ja esi mierīgs. Mani mīlestības tēma ļoti interesē tāpēc, ka tā ir atvērta tik dažādām un plašām interpretācijām un vēl ir daudz uzdodamu jautājumu. Ja, teiksim, atbildes varētu nopirkt pudelītē un visur izsmidzināt, tad gan mani šī tēma neinteresētu.

Vai tu sliecies piekrist, piemēram, psihoanalītiķu izvirzītām teorijām attiecībā uz mīlestību?

Es psihoanalītiķus ņemu vērā un pat piekrītu viņu apgalvojumiem līdz noteiktai robežai. Šī tēma ir tik nenoteikta, ka ir gandrīz vai neiespējami precīzi norādīt uz atbildēm vai paļauties uz noteiktām teorijām.

Vai tu vienmēr izvēlies savu personīgo pieredzi kā atskaites punktu?

Visi mani projekti prasa ļoti garu un ietilpīgu darba procesu. Pētnieciskais process vienmēr ir kaut kādā mērā autobiogrāfisks. Es cenšos pārnest savu personīgo naratīvu mākslā un padarīt to universālu, vienā brīdī attālinoties no saviem darbiem.

Ko dara tie cilvēki, kas redzami tavās fotogrāfijās? Šķiet, viņi ir sastinguši vai nofotografēti kustībā.

Jā! Es strādāju ar aptuveni trīsdesmit cilvēkiem šī projekta sakarā, jautājot viņiem par viņu pieredzi ar mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Tad es viņus intervēju un uzņēmu viņu portretus. Šīs fotogrāfijas ir tādi kā šīs sajūtas inscenējumi. Dažiem cilvēkiem šīs sajūtas patiešām izpaudās kā negaidīta elektrības strāva ķermenī. Citus savukārt pārņēma miera sajūta. Tā kā centos uztvert šo sajūtu dažādību. Visas fotogrāfijas tika uzņemtas vismaz trīs vai četras reizes. Apgaismojumam šajās fotogrāfijās arī ir liela nozīme – visi dalībnieki tika fotografēti agri no rīta, it kā viņi nupat būtu pamodušies, nezinot, kādi notikumi viņus sagaida.

Vai tu savā darba procesā sliecies racionāli aprēķināt darba gaitu vai drīzāk to visu romantizē?

Es domāju, ka esmu ļoti neromantisks cilvēks! Man patīk apstrīdēt romantisku attieksmi pret dzīvi, jo tā mani kaitina. Mani darbi vienmēr ir apstrīdējuši mīlestības un attiecību klišejas, bet At First Sight, visticamāk, ir mans visromantiskākais darbs.

Tavi iepriekšējie darbi ir arī skāruši neuzticību sieviešu un vīriešu attiecībās. Vai neuzticība ir cieši saistīta ar mīlestību tavos darbos?

Jā, abas šīs lietas ir cieši saistītas manos darbos. Par neuzticību runājot, es uzskatu, ka tā sakņojas cilvēka domās. Attiecībās cilvēks varētu būt sašutis par to, ka viņa vai viņas dzīvesbiedrs sarakstās ar kādu citu cilvēku. Lielākoties visus, protams, pārņem dusmas, uzzinot, ka cilvēks, ar kuru esi attiecībās, ir, piemēram, pārgulējis ar kādu citu cilvēku. Taču šī robeža starp mīlestību, uzticību un neuzticību ir arī ļoti neskaidra, jo to nav iespējams noteikt, pirms tā nav pārkāpta. Tādēļ nav skaidrs, kur tieši sākas neuzticība.

Tātad tev fotogrāfija ir pateicīgs medijs, ar kura palīdzību tu centies notvert šīs lielā mērā abstraktās emocijas?

Lietas fotografēt ir ļoti interesanti! Mūsdienās ir iespējams notvert un iekadrēt, un retušēt visādus priecīgus mirkļus mūsu dzīvēs. Pirms izstādīju fotogrāfiju ciklu At First Sight, es sarīkoju nelielu pasākumu un katram dalībniekam uzdāvināju viņa portreta kopiju. Vairāki dalībnieki, ieraugot sevi fotogrāfijās, pēkšņi sāka raudāt, tādēļ jutu, ka tās pārnesa kaut kādas emocijas, kas citādi varētu palikt nepamanītas. Cieša sadarbība ar saviem subjektiem man šķita svarīga, iekļaujot viņus darba procesā līdz pašām beigām, nevis vienkārši izmantojot viņu visnotaļ intīmās emocijas sava darba labā. To pašu gan nevarētu teikt par saviem iepriekšējiem darbiem. Piemēram, darbā The Married Man es tieši gribēju atstāt savus subjektus anonīmus.

Visi tavi darbi lielā mērā iekļaujas diezgan specifiskā interešu lokā. Kuri fotogrāfi un mākslinieki ir tevi iedvesmojuši?

Es Londonā bieži apmeklēju teātra izrādes. Ir viens dramaturgs, vārdā Toms Stopards, kura darbi skar gan mīlestības, gan psihoanalīzes tēmu. Pēdējā laikā esmu pievērsusies britu fotogrāfes Hannas Stārkijas darbiem, kuros vienmēr darbojas sievietes. Es ļoti cienu fotogrāfu Antuānu Dagatu. Viņš sevi vienmēr piespiež darīt teju vai dramatiskas lietas savā darba procesā. Viņš, piemēram, ir pārgulējis ar prostitūtu, lai pēc tam padarītu viņu par savu fotogrāfiju modeli. Esmu līdzīgās domās par krievu fotogrāfu Borisu Mihailovu, kurš mēdz savus modeļus piedzirdīt, lai sanāktu efektīgāks kadrs.

Tavs atskaites punkts fotogrāfijas ainai ir Londona. Ko tu vari pateikt par mūsdienu britu fotogrāfijas scēnu?

Es domāju, ka britu fotogrāfi joprojām interesējās par tādu kā fotogrāfiju par fotogrāfiju. Tādu konceptuālu fotogrāfiju. Es gan domāju, ka drīz vien atkal uzplauks interese par dokumentālo fotogrāfiju. Pašreiz Londonā norisinās iespaidīga dokumentālās fotogrāfijas izstāde, kuru kūrējis Mārtins Pārs. Cilvēki, sastājušies milzīgās rindās, gaida, lai varētu iekļūt izstādē. Es pati esmu mācījusies dokumentālo fotogrāfiju – nozīmīga skolotāja manā dzīvē bija Anna Foksa, viena no ievērojamākajām britu fotogrāfēm, kas strādāja ar krāsu foto. Dokumentālā fotogrāfija, manuprāt, ir gan objektīva dokumenta izveidošana, gan stāsta stāstīšana. Man liekas, mani darbi joprojām ir par šīm lietām.