Fotomuzejā atklās grupas Concrete Collective izstādi
Ceturtdien, 30. jūnijā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklās grupas Concrete Collective foto izstādi Parādi man aizmirstās vietas. Concrete collective ir starptautiska piecu mākslinieču apvienība, kuras dalībnieces – Hristina Vazu (Grieķija), Lara Kjarabellīni (Itālija), Uta Beiere (Vācija), Marija Moshu (Grieķija) un Gunta Podiņa (Latvija) – pārstāv dokumentālo fotogrāfiju. Izstādē Parādi man aizmirstās vietas apkopotas piecas fotogrāfiju sērijas, kurās autores meklē un atklāj laikā iesaldētu vietu stāstus un vēsturi. Izstāde izaicina skatītāju pārdomāt esošos uzskatus par apkārtējo pasauli un tās fotogrāfisko dokumentāciju un atklāt jaunas pieejas redzamajam. Fragmenti, detaļas, dekonstrukcijas, iedvesmojoša iztēle un stāstu veidošana pavada pašu redzēšanas aktu.
Viens no izstādē iekļautajiem projektiem, grupas Concrete Collective kopdarbs Ierastais PATĪK (LIKE) interneta laikmetā, piedāvā pārdomas par privāto fotogrāfiju interneta kontekstā. Personīgu fotogrāfiju publicēšana sociālajos medijos ir kļuvusi par ierastu aktivitāti ikdienas dzīvē. Tas izaicina atmiņu veidošanu nākotnē – fotogrāfijas kā jauna patēriņa prece rada neskaidrības starp mūsu moderno dzīvi un dalību reālajā pasaulē. Fotogrāfu grupas Concrete Collective dalībnieces ieguvušas maģistra grādu Londonas Mākslas universitātes Komunikācijas koledžā. Viņu projekti galvenokārt saistīti ar ikdienas dzīvi, kuru ietekmē personīgā pieredze, un pētnieciskā interese tādos tematos, kā identitāte, atmiņa, piederība, bērnība, antropoloģija, kulturālā un sociālā dzīve. Fotogrāfu grupa ir izstādījusi projektus Vācijā, Gruzijā un Lielbritānijā.
Hristinas Vazu fotogrāfiju sērija Grieķijas krīzes aizkulisēs (2009-2012) ir personisks skatījums uz notikumiem laikā, kas tiek saistīts ar Grieķijas ekonomisko krīzi. Ekonomiskā krīze stipri iespaidoja fotogrāfes kā nesen ievēlēta Grieķijas deputāta sievas, divu bērnu mātes un Grieķijas pilsones dzīvi, tāpēc viņa nolēma veikt momentuzņēmumus no savas ikdienas. Hristina Vazu ir Grieķu – Vācu izcelsmes fotogrāfe, kura specializējusies sociālajā reportāžā un dokumentālajā fotogrāfijā. Šobrīd fotogrāfe strādā un dzīvo Atēnās.
Darbu sērijā Atmiņu ainavas Gunta Podiņa stāsta par vietām un ainavām cilvēku dzīvēs, kuras katrs pieredz individuāli. “Mēs tās atceramies caur savu attieksmi, pieredzi, cilvēkiem, kurus esam satikuši, un radām savas interpretācijas. Daļa no mums pašiem tiek uzglabāta atmiņās, kas veido saikni starp pagātni un tagadni, starp dažādām vietām un mums. Šīs atmiņas ir neredzamas, kamēr netiek parādītas fotogrāfijās”, stāsta autore. Gunta Podiņa ir dokumentālās fotogrāfijas pārstāve no Latvijas, kura šobrīd dzīvo un strādā Zviedrijā. Viņa ir specializējusies kultūras antropoloģijas jautājumos.
Lara Kjarabellīni stāsta par savu projektu Ja haoss atmodina neprātu: “Kad politiskie līderi sēž pie galda, risinot miera sarunas, un pēc tam paraksta vienošanos, laikrakstu virsraksti vēsta, ka karš ir beidzies. Pirms divdesmit gadiem Deitonā miera līgums iezīmēja Bosnijas un Hercegovinas kara beigas, taču diemžēl apstiprināja arī tā iemeslu. Šobrīd Bosnija un Hercegovina atrodas nedroša aukstā miera stāvoklī. Ikdienas dzīve ir baiļu šķautņu kaleidoskops – bailes no strīdiem, bailes no atmiņām, bailes no pašām bailēm. Tas kavē Bosnijas attīstību, nākotnes perspektīvā padarot to gandrīz nekustīgu.” Lara Kjarabellīni ir itāļu fotogrāfe, kura šobrīd strādā Triestē (Itālijā) un Riodežaneiro (Brazīlijā). Viņa savos vizuālās mākslas darbos izmanto kolektīvās atmiņas un identitātes reprezentāciju.
Projektā Tas pats gaiss Uta Beiere atveido konceptuālu Tbilisi pilsētas (Gruzija) 2014. gada portretu. Vairāk nekā divdesmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, Tbilisi un tās iedzīvotāji atrodas pastāvīgā pagaidu stāvoklī, kas līdzinās krīzei. Lielākās sabiedrības daļas ikdiena ir aizņemta ar iztikas nodrošināšanu un pārmaiņu gaidīšanu. Uta Beiere ir dokumentālās fotogrāfijas pārstāve no Vācijas, kura vairākus gadus strādā Tbilisi. Viņas profesionālā darbība ir saistīta ar apkārtējās vides un piederības, kā arī materiālās pasaules objektu un lietu pētniecību un reprezentāciju fotogrāfijās.
Marija Moshu fotogrāfiju sērijā Kad izaugšu, vēlos kļūt par princesi atveido pusaudzes, kuras dzīvo institūcijās. “Attēlos redzamas jaunas un skaistas meitenes, kuras dzīvo institūcijās, taču tāpat kā visi pusaudži dodas uz skolu, raud par savu pirmo mīlestību, labprāt pucējas, smejas un izvēlas draugus. Viņas tiek portretētas tā, it kā nebūtu nekā, kas būtu atšķirīgs no viņu vecuma meitenēm, kas nedzīvo iestādēs. Viņu dzīves ceļi varbūt it atšķirīgi, taču mērķis ir viens – sociāla pieņemšana,” stāsta autore. Marija Moshu ir fotogrāfe no Grieķijas, kura dzīvo un strādā Burgundijā, Francijā. Savos darbos autore galvenokārt pievēršas problēmjautājumiem, kuri saistīti ar bērniem. 2010. gadā Marija Moshu uzsāka ilgtermiņa projektu par bērnu un jauniešu ikdienas dzīvi Grieķijas institūcijās. Viņa ir ieguvusi maģistra grādu fotožurnālistikā un dokumentālajā fotogrāfijā Londonas Komunikācijas skolā (London School of Communication) un vada projektus, kas saistīti ar fotogrāfiju un integrāciju.
