Uldis Briedis. Foto - Arnis Balčus

Uldis Briedis. Foto - Arnis Balčus

Uldis Briedis (1940) ir pazīstams preses fotogrāfs, kura darbi ne vien publicēti daudzos preses izdevumos, bet arī izstādīti fotomākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Divdesmit gadus bijis laikraksta Diena (1991–2011) fotoreportieris, bet padomju laikā strādājis arī laikrakstā Padomju Jaunatne un Liepājas avīzēs Komunists (1976–1979) un Ļeņina Ceļš (1966–1974).

70. gados viņa dzīvoklis, kas, pateicoties no pirmskara pasta ratiem izgatavotajai gultai, ieguva nosaukumu Vāgūzis, kļuva arī par tālaika radošās inteliģences saieta vietu. Atmiņas par šo dēkaino laiku apkopotas grāmatā Vāgūzis (kopā ar Ēriku Hānbergu, 2004). Savukārt izdevniecība Neputns 2010. gadā laida klajā monogrāfiju Laika mednieks, kur 720 lappusēs var iepazīties ar vairāk nekā 40 gadu laikā tapušajiem portretiem, reportāžām un ainavām.

Lai arī Uldis Briedis jau sešus gadus ir pensijā, šīgada decembris viņam bijis notikumiem bagāts – Latio izdevis ikgadējo melnbaltās fotogrāfijas kalendāru ar viņa bildēm, tam par godu sarīkota arī izstāde vīna telpā Tinto, bet apgāds Lietusdārzs izdevis grāmatu Latviešus Sibīrijā meklējot, ko veido mūziķa un vēsturnieka Ingvara Leiša 1975. gada dienasgrāmata un Ulda Brieža uzņemtās fotogrāfijas no viņu kopīgā ceļojuma ar divriteņiem no Rīgas uz Vladivostoku. Sešus mēnešus un piecas dienas ilgajā ceļojumā viņi dažādos Sibīrijas ciematos apmeklēja Staļina represiju laikā izsūtītos latviešus.

Vai pēdējā laikā sanāk daudz domāt par pagātni?

Jā. Man jau daudzi arī prasa. Man tās intervijas tik daudz bijušas, ka bail atkārtoties. Laikam tie stāsti interesē daudzus… Egīls Zirnis man te nupat arī zvanīja – vai es par Preses namu nevaru kaut ko pastāstīt. Man jau dzīve ir bijusi interesanta visos laikos. Brīnos, kā esmu izbraucis sveikā cauri padomju laikiem, jo muti jau neturēju. Mēdzu runāt, ka man ar šo valsti [Padomju Sociālistisko Republiku Savienību – Aut.] nav nekādu darīšanu, es esmu dzimis citā valstī – neatkarīgā Latvijā –, 1940. gada martā, trīs mēnešus pirms krievu tanku ienākšanas. Es biju tiešais Latvijas pilsonis. Principā visu dzīvi uztveru kā vienu joku nevis kā citi, kas plēš matus un taisa baigās traģēdijas. Man bija interesanti tas, ka es ļoti daudzus esmu saticis no 30. gadu inteliģences, kas toreiz bija jauni cilvēki.

Pēdējā restaurācija, 1986. gada jūnijs, Valmiera.  Foto - Uldis Briedis

Pēdējā restaurācija, 1986. gada jūnijs, Valmiera. Foto – Uldis Briedis

Ja atskatās uz padomju laikiem, kas šķiet visinteresantākais?

Es nenožēloju, ka esmu dzīvojis tajā laikā. Manai paaudzei tā ir unikāla pieredze. Tā kā es vienmēr esmu runājis atklātu valodu, es nešķiroju jeb, kā saka tagad, nefiltrēju, ko runāju. Un līdz ar to bijušas visādas nepatikšanas. Viss beidzās ar to, ka mani izmeta no redakcijas [avīzes Ļeniņa Ceļš Liepājā] un, pateicoties tam, man nāca Ingvara piedāvājums doties ar riteņiem uz Sibīriju. Es kaut kādā mērā ticu liktenim, ka tas tevi iegroza pareizā vietā.

Kas bija pats grūtākais tajā ceļojumā?

Būtībā viss bija grūts. Mūsu princips bija, ka grūtības mums netraucē un īpaši par tām nedomājām, lai gan gāja visādi. Fiziskā slodze bija pamatīga. Ideoloģiskā puse bija vissmagākā, bet arī visinteresantākā. Grāmatā par to var palasīt. Mans draugs un kolēģis Andžils Remess [laikraksta Kurzemes Vārds bijušais redaktors] savulaik teica, ka 1975. gadā Latvijā bija trīs ievērojami notikumi – krievu “poļitruks” [politiskais audzinātājs Padomju armijas vienībā] gandrīz aizdzina krievu karakuģi no Rīgas ostas uz Zviedriju, Imants Kalniņš gribēja aizprecēties uz Ameriku un mūsu brauciens uz Vladivostoku.

Viss bija izdomāts perfekti – ka mēs publicēsimies žurnālā Zvaigzne uz trešā vāka. Divi turpinājumi jau bija, bet tad nāca visi skandāli un arī nedraugi. Bija tādi, kas uz mums skatījās ar skaudību un nenovīdību – kā tad tu tā vari braukt, vai tad tev jāstrādā nav? Un tad arī viens otrs teica – kad tad es reiz kļūšu nopietns, sakrāšu naudu un nopirkšu auto. Es atbildēju, ka par to naudu varu 10 gadus ar taksi braukāt, bet tu krādams, dabūsi kuņģa čūlu un sabojāsi sev veselību. Trešo turpinājumu Zvaigznē jau noņēma no drukas, pustirāža, 60 tūkstoši eksemplāru, jau bija nodrukāti, apturēja un drukāja par jaunu. Veselu nedēļu pie Krasnojarskas mūs filmēja no Telefilmas, Gunārs Biezis [žurnāla Zvaigzne atbildīgais sekretārs] uzrakstīja scenāriju, un to bija jārāda televīzijā. Biezis neparedzēja, ka to vajadzēja kaut kā šifrēt, bet filmas nosaukums bija Maratons uz velosipēda. Sapratu, ka kāds Liepājā pacēla skandālu un, pusstundu pirms gāja gaisā, to noņēma nost. Un beigās arī [Latvijas komunistiskās] partijas kongresā Voss [Augusts, LPSR LKP Centrālkomitejas pirmais sekretārs no 1966. līdz 1984. gadam] savā referātā minēja, ka divi avantūristi devušies apšaubāmā ceļojumā uz Krieviju, savus piedzīvojumus publicējot buržuāzistiskās preses līmenī. Tas bija punkts uz i. Nebija tā, ka [padomju laikos] visu laiku ir slavas dziesmas par sasniegumiem, ekonomisko attīstību, komunisma celtniecību, bija kādam procentam jābūt arī kritikas, lai būtu ticami. Bet tu nevarēji aizrauties. Un pēc tā gadījuma redaktore Komunistā bija spiesta mani atlaist no darba štatā, bet mēs sarunājām, ka turpinu strādāt kā ārštatnieks ar svešu vārdu. Mans vectēvs bija Matīss, bet mājas, kurās dzimu, – Pērkoņi, tā es veselu gadu kļuvu par Matīsu Pērkonu. Lai būtu oficiāli, iestājos darbā muzejā, bet strādāju avīzē.

Ulda Brieža grāmatas "Laika mednieks" atvērums

Ulda Brieža grāmatas “Laika mednieks” atvērums

Vai padomju laikos fotogrāfs varēja labi nopelnīt?

Salīdzinoši varēja. Ja tu gribēji, bija visādas haltūras. [Ēriks] Hānbergs rakstīja jubilejas grāmatiņas par kolhoziem, tā saucamos prospektus. Braucu līdzi, safotografēju, pieklājīgi samaksāja. Tur varēja būt kādi 600 rubļi, tā bija liela nauda tajā laikā. Kad es strādāju Padomju Jaunatnē, tad savas bildes jau iztirgoju, braucot liftā. Toreiz nebija tādas konkurences, varēja drukāties dažādās vietās. Kad nāca algas dienas, katra grāmatvedība izrakstīja neskaitāmas kvītis, un tad kā ar tādām kārtīm bija jāiet uz kasi pēc naudas. Kopā salasījās normāli.

Atskatoties uz savām fotogrāfijām – vai ir kādas īpaši tuvas?

Gandarījumu man sagādāja iespēja ar saviem bijušajiem kolēģiem izbraukt jūrā, bildēt jūru, vētru, zvejniekus. Man bijušas daudz lietas, ceļojumi, kas bija interesanti, bet es nešķiroju un arī īpaši pēc kaut kā nelauzos. Bildēju to, ko vajadzēja.

It kā daba man ir tuva, bet tad iznāk daudzreiz kost pirkstos, ka neiznāk tam laika. Un viena kaislība man ir ironiskas bildes no politiķiem un sadzīves, tādas ir sakrājušās. Viena otra savulaik nodrukāta Dienā, atsevišķā stūrītī bija rubrika Skats. Bieži gan bijis tā, ka dažādos hepeningos un dzerstiņos man bijis slinkums ņemt rokā fotoaparātu, jo tikai priecājos par konkrēto mirkli un negribu to izjaukt. Atceros, ka vienreiz Ziedonis stāstīja, ka ejot pa ielu, iešāvies prātā foršs dzejolītis, bet pierakstīt slinkums un tad viņš tā vienkārši nopriecājies – ak, cik skaists dzejolītis aizpeldēja!

Viens piemērs, ka tu nevari iejaukties. Atceros, reiz ar kaimiņu, kurš 30. gados bija profesionāls vijolnieks, iedzeram, klausāmies klasisko mūziku. Viņam bija fenomenāla atmiņa, un reizēm, klausoties mūziku, viņš mēdza stāstīt komponistu biogrāfijas. Ārā bija baigais putenis, viss balts un gandrīz neko neredz. Un vienā brīdī viņam saku – noliekam atskaņotāju uz loga, lai tauta arī dzird. Mums bija logi pirmajā augstajā stāvā, attaisām vaļā abas rūtis, aizkari plīvo, pagriežam skaļāk. Un tālumā nāk tāds cilvēku pūlis. Netālu bija krievu baznīca un viņiem bija beidzies dievkalpojums. Esmu ievērojis, ka cilvēki pēc dievkalpojuma nesteidzas un iet tajā īpašajā noskaņojumā. Viņi lēni nāk, izdzird to mūziku, apstājas un kā pēc komandas pagriežas pret logu un skatās augšup kā uz Dievu. Viņi apsnieg un noklausās līdz galam. Beidzās pēdējās taktis, un visi kā pēc komandas pagriezās un devās tālāk. Un es nodomāju, johaidī, kas par bildi sanāktu, bet man negribas izbojāt mirkli. Vienreizēji.

Krievu okupācijas armijas atstātie "šedervi" Bolderājā, 1992. gada decembris. Foto - Uldis Briedis

Krievu okupācijas armijas atstātie “šedervi” Bolderājā, 1992. gada decembris. Foto – Uldis Briedis

Vai tu mēdz skatīties mūsdienu preses fotogrāfijas? Kāds veidojas priekšstats, un kas ir tās fundamentālās izmaiņas, salīdzinot ar senākiem laikiem?

Tagad avīzes tikpat kā neskatos. Fundamentālās izmaiņas ir tādas, ka tagad ir baigā mistkaste. Ar to jauno tehnoloģiju slīkst tajās fotogrāfijās. Un tagad selfiji. Kur tas cilvēks bija tik asprātīgs, kurš to statīvīņu izdomāja?! Kad pirmo reizi aizbraucu pie meitas uz Florenci, skatos, ka visi iet ar tiem kātiem un šitā, un šitā – komisks skats! Un tagad viss internets ir pārlādēts ar miljoniem bilžu un katrs domā, ka viņam sava bildīte jāliek. Un tagad tikai sociālos tīklos, ja tu neesi sociālos tīklos, tad tevis nav vispār. Tas jau ir tāds zināms vājprāta stāvoklis.

Skatos, ka preses fotogrāfi tagad galvenokārt ir meitenītes. Nopietni cilvēki ar preses fotogrāfiju vairs nenodarbojas, jo viņi būtībā atmirst, viņi vairs nav vajadzīgi. Daudzi mediji atsakās no fotogrāfiem, katram žurnālistam pašam ir ziepjutrauks vai telefons. Kāds vēl nesen stāstīja, kurš strādā, ka bijis jānofotografē kaut kāds uzstādījums, un, kamēr viņš tur taisās, kliente nevar sagaidīt un tikmēr pati nospiež ar telefonu un saka, ka viss kārtībā. Arī portālos tik spiež un spiež, viena plāna bildītes, tur būtu jāmācas, bet vai šodien kāds māca? Krītas līmenis, fotogrāfiju ir par daudz, un nav arī vairs tās sajūtas. Medijos vairs nav pieprasījuma pēc labas fotogrāfijas.

Skolnieku godasardze pie Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa, 1982. Foto - Uldis Briedis

Skolnieku godasardze pie Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa, 1982. Foto – Uldis Briedis

Salīdzinot ar padomju laikiem, kas ir šodienas lielākie izaicinājumi?

Šodien ir otrādi. Es 20 gadus nostrādāju Dienā, un pienāca viens brīdis, kad aizvēru savu muti. Neko nerunāju. Jo man bija jārūpējas par bērniem un, lai es nezaudētu darbu, bija jātur muti ciet. Pilnīgs paradokss. Jo bija gadījums, kad es strīdējos ar Paulu Raudsepu. Bija tā sērga diezgan ilgi, ka tikai tāpēc, ka cilvēks ir no Rietumiem, viņš visu zina labāk. Raudsepu uzreiz ielika par redaktora vietnieku lielajā Dienā. Viņš pēc izglītības bija vēsturnieks, mazliet prata krievu valodu, tas arī viss, bet viņš man pēkšņi sāka kaut ko pilnīgi šķērsām borēt par fotogrāfiju. Es ar viņu strīdējos un saku, ka tā nevar. Tajā pašā laikā Ilmāram Znotiņam un Aivaram Liepiņam pie Latvijas Jaunatnes bija savs kantoris. Avīze bankrotēja, viņi palika uz sēkļa un stūrēja uz Dienu. Vienā jaukā dienā Sarmīte Ēlerte man saka – zini, Uldi, tā kā tev ir viegli atrast darbu, mēs tevi laižam vaļā un tavā vietā ņemam Liepiņu un Znotiņu. Es biju kā no plaukta nokritis un vienīgi varēju pateikt – iznāk, ka es atsveru divus fotogrāfus. Nobrīnījos, bet kolektīvs uzreiz noprotestēja, redaktora vietnieks Kauliņš uzrakstīja protestu, un viss kantoris parakstījās. Tad nu nekas cits neatlika – tad nu jūs būsiet pieci. Nu man bija skaidrs, kas par lietu, un es aizvēru savu muti ciet. Tagad, kad man bija intervija ar Egīlu Zirni Dienai, tad es jau viņam teicu, ka tagad atkal esmu brīvs, varu atklāti runāt par visām nejēdzībām.

1998. Foto - Uldis Briedis

1998. Foto – Uldis Briedis

Ja tev tagad būtu 20–30 gadu, vai tu atļautos smieties par šo valsts iekārtu?

Tagad ir vēl smagāk nekā padomju laikā. Tad varēja muti vārstīt, tagad uzreiz – kur tu strādā? Ziņās nupat rādīja par tiem 20 cilvēku parakstiem VID [Latvijas Pasta Iekšējās drošības dienesta vadītājs Ivars Čivčišs Twitter publicēja attēlu ar VID saskaņotu dokumentu, uz kura bija vairāk nekā 20 cilvēku paraksti, tādā veidā izgaismojot VID lielo birokrātiju]. Un viss! Atlaida no darba, lai gan formulē, ka mēs vienojāmies, lai būtu solīdi. Kāda tur vienošanās! Vienkārši ar kāju pa pakaļu un ārā. Šodien tu neko nedrīksti. Mani galvenokārt uztrauc tā nenormālā naudas šķērdēšana. Un tiem mērgļiem nav kauna teikt, ka nav naudas skolotājiem un bērniem! Iedomājies, ka valsts nevar vienam slimam bērnam, kurš jāglābj no nāves, sameklēt dažus tūkstošus. Tikmēr atbrauc te viens frukts uz konferenci Jūrmalā, kur vienu stundu populārā veidā pastāsta par kaut kādām lietām un saņem milzīgu honorāru. Tagad modē ir rīkot konferences, kur tiek nopludināta nauda.

Vai tevi uztrauc arī globālas pārmaiņas?

Viss ir čupā. Ilgi nebūs jāgaida, kad sāks sprēgāt kaut kas dižāks. Es štukoju, kur tādā gadījumā varētu nolīst, jo nekas labs nav gaidāms. Visa ideoloģija ir kājām gaisā. Esmu palasījis Kudenhovu [Rihards Nikolajs Kudenhovs Kalergi bija Paneiropas kustības dibinātājs un viens no Eiropas Savienības garīgajiem tēviem], kurš 20. gadsimta sākumā uzrakstīja grāmatu par Paneiropas nākotni un principiem, kā jāvalda pār pasauli. Otrs atzars bija Frankfurtes skola, kur Frankfurtes augstskolas mācībspēks arī tādā pašā garā teoretizēja par to, kādai jābūt Eiropas nākotnei. Šodien tas viss notiek – ka cilvēki ir jāpataisa par pūli, jo pār pūli ir vieglāk valdīt, nācijas robežas un tautības jālikvidē. Tagad arī pasē vairs nav jāraksta, ka esi latvietis.

Man laukos pastkastītē met novada ziņas. Latvijā preses brīvība vairs nepastāv, katrs novads taisa sev avīzes, kur paši sevi slavē. Vienīgais, ko es tur lasu, kādus vārdus bērniem dod – visādus kroplus, svešzemnieku. Neviens Jānis vai Uldis. Tas jau kļūst slimīgi, ka cilvēki kautrējas no savas tautības. Tagad vismaz viens Jānis būs, jo mana meita nosauca savu dēlu par Jāni. Atceros arī anekdoti, kā tas Jānis Jurkāns, būdams ārlietu ministrs, vienu brīdi runāja kā Amerikas latvietis.

Ulda Brieža grāmatas "Laika mednieks" atvērums

Ulda Brieža grāmatas “Laika mednieks” atvērums

Vai bieži sanāk domāt arī par nāvi?

Es skatos reālistiski. Fiziski jūtos labi, Dievs dod, ka citiem manā vecumā ir tik labi. Galvenais jau asinsvadi, sirds un asinsspiediens man labi. Dzeru zāles, jūtos labi. Bērni ir izauguši, māja ir uztaisīta. Meita dzīvo Florencē, par ko mazliet žēl. Izmācījās, beidza vairākas augstskolas un strādāja it kā labā vietā Finanšu ministrijā par departamenta vietnieci. Bet viņai noriebās, darbs neciešams, priekšniece vecmeita, un viņa teica, ka savu jaunību negrib aprakt. Un vienā jaukā dienā aizbrauca uz pieciem mēnešiem uz Florenci mācīties itāļu valodu. Īsā laikā iemācījās un palika. Interesanti, ka viņa nekad nebija bijusi Florencē, bet teica, ka grib tur dzīvot. Tajā brīdī es atcerējos gadījumu, kurā teicu, ka iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojis Florencē. Bija tā, ka 1997. gadā piedalījos piecu latviešu fotogrāfu grupas izstādē Seravecā Itālijā. Un mēs ar Andreju Grantu un Laimu Slavu pabraukājām apkārt, bijām arī Florencē. Mēs ejam un meklējam vietu, kur mums jāpaliek, un es uz dullo saku Laimai, ka jāiet tur, un nākamajā krustojumā – tur, un tā mēs trāpījām, kur vajadzēja. Tad es visiem teicu, ka iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojis Florencē. Bet tā ir forša vieta, nav par lielu, nav par mazu. Ļoti simpātiska, piebāzta ar mākslu, jo tur valdnieku Mediči dzimta visu to, kas tur tika radīts, it īpaši 16. gadsimtā, neizlaida ārā no Florences. Tā kulturālā vide arī mūsdienās rada labvēlīgākas attiecības starp cilvēkiem.

Jebkurā gadījumā esmu priecīgs par to dzīvi, ko esmu nodzīvojis, jo man nav ko nožēlot. Priecājos par katru dienu, kas man vēl stāv priekšā. Es jau tagad durvīs atslēgu vairs neatstāju, ja nu kas ar mani notiek, lai var atslēgt no ārpuses. Vienīgi ir tā, ka mans mīļākais sporta veids ir staigāt pa foreļu upēm, un bišķi ir bažas, ka es varu iekrist upē, ja uznāk kāds reibonis. Tad ir čau, bet es vēl riskēju. Man iepriekšējā vasarā gadījās, ka, stāvot upē, gandrīz uzkrita koks virsū. Bezvējš, absolūts klusums, neviena lapiņa nekustas, tad pēkšņi mežonīgs troksnis un virsū gāžas izpuvis koks. Krītot caur krūmiem, tas sadalījās trīs bluķos. Viens nokrita pār plecu, otrs – kreisajā pusē un trešais – priekšā. Ja es būtu kaut nedaudz pakustējies, būtu dabūjis sev virsū. Pēc tam domāju, vai tas nav kāds brīdinājums. Varbūt brīdina, lai es viens pats pa upi vairs neeju? Bet no otras puses, iedomājies – būtu baigi forši aiziet foreļu upē. Tāpat kā aktieris Harijs Liepiņš laivā Ventā – spiningoja un palika laivā.

Saistītie raksti

Komentāri

  1. Briedis ir lielisks paraugs visiem ,kas vēlas dzīvot ,kā fotogrāfs .Par klusēšanu un runāšanu ir jājūt ,kad klusēt un runāt, Uldis to zin!

    Thumb up 0 Thumb down 0

Komentēt, izmantojot: