Intervija ar Marinu Paulenku

Septembrī Zagrebā, Horvātijā, notiks jau devītais Organ Vida festivāls. Tas ir viens no lielākajiem fotogrāfijai veltītajiem notikumiem Balkānos un tā programmā apvienotas vairākas izstādes, darbnīcas, publiskās lekcijas, portfolio skate un daudz kas cits.

Šā gada Self Publish Riga, kas notika festivāla Rīgas Fotomēnesis 2017 ietvaros, Marina Paulenka kūrēja Balkānu fotogrāmatu kolekciju. Parunājām par fotogrāfijas vidi reģionā, kā arī gaidāmo Organ Vida festivālu.

Organ Vida pirmo reizi notika 2008. gadā. Kā radās ideja par festivālu?

Mēs sākām no nulles – tajā laikā Horvātijā vispār nenotika laikmetīgās fotogrāfijas pasākumi. Bija pāris horvātu “vecmeistariem” veltītas izstādes, kaut kas nedaudz no ārzemēm un pāris galerijas, kas kaut ko mēģināja darīt, bet nekas cits. Tas bija laiks, kad feisbuks un citi sociālie mediji kļuva populāri; mēs sākām daudz ko publicēt tiešsaistē. Vienā brīdī izlēmām – labi, sāksim izstādīt jaunās paaudzes fotogrāfus. Pēc tam, kad bijām uzrīkojuši pāris izstādes jaunajiem horvātu fotogrāfiem, saņēmām ļoti labas atsauksmes. Darījām arvien vairāk un vairāk, līdz izlēmām uztaisīt festivālu ar izstādēm, lekcijām, darbnīcām. Tas bija arī laiks, kad Zagrebas Dramatisko mākslu akadēmiju beidza pirmie fotogrāfijas programmas absolventi. Pirmos trīs gadus mēs strādājām tikai ar vietējiem māksliniekiem, tad sākām darboties starptautiski. Bijām pionieri, tāpēc viegli nebija, bet, pateicoties lieliskajai komandai, esam sasnieguši ko neticamu. Ļoti lepojamies ar to, kur esam tagad.

No kurienes nāk festivāla nosaukums?

Mēs negribējām to nosaukt kaut kā klasiski, sasaistot tieši ar fotogrāfijas praksi vai teoriju, kā, piemēram, Fokuss vai kas tamlīdzīgs. Mēģinājām domāt ārpus šiem rāmjiem. Organ Vida horvātiski nozīmē “redzes orgāns”, bet mēs to nekad netulkojam. Visi lūkojas uz apkārtesošajām lietām ar acīm; tas ir galvenais instruments smadzenēm, lai aptvertu pasauli. Tas attiecas uz visām vizuālajām mākslām, bet, protams, īpaši uz fotogrāfiju.

Notikums ir krietni izaudzis pa šo laiku – pagājušajā gadā uzņēmāt 10 000 apmeklētāju! Tomēr festivāla komanda joprojām ir diezgan jauna.

Jā, es sāku, kad man bija 22 gadi. Mēs visi, festivāla rīkotāji, bijām ļoti, ļoti jauni – kā bēbīši! Notikumu sāku organizēt kopā ar draugiem, tā kā sākumā tas bija brīvprātīgais darbs. Horvātijā valsts atbalsts mākslām ir diezgan pieticīgs, bet mums tajā laikā bija pārliecība – vai nu mēs vienkārši sēžam un domājam par to, ka nekas nenotiek un ārzemēs viss ir labāk, vai arī darām kaut ko lietas labā. Izdomājām kaut ko uzsākt. Vēl joprojām jauni cilvēki nāk strādāt pie mums, un, lai gan komanda ik pa laikam mainās, šobrīd viss ir ļoti labi.

Kas ir lielākie šķēršļi, ar ko sastopaties, veidojot festivālu?

Mums vienmēr ir daudz ideju, bet, protams, mūžīgi atduramies pret jautājumu par finansējumu. Mēs netēmējam pasākumu veidot lielāku, nekā tas bija pagājušajā gadā, jo mums ir svarīgi, ka varam to noorganizēt maksimāli kvalitatīvi un programma tomēr paliek cilvēcīga – ka notikumu nav pārāk daudz un cilvēki var paspēt visu apskatīt.

Horvātijā nav institūciju, kas nodarbotos tikai ar laikmetīgo fotogrāfiju, tāpēc mūsu galvenais mērķis nākamo pāris gadu laikā izveidot šāda veida centru – vietu, kur var strādāt.
Citādi mēs vienmēr mēģinām uzlabot programmu un stāstīt par nozīmīgām tēmām, kas pasaulē ir aktuālas, kā sociāli un politiski notikumi iespaido mūsu dzīves.

Kā, tavuprāt, fotogrāfija Horvātijā ir mainījusies šo gadu laikā?

Tā tiešām ir mainījusies – notiek daudz vairāk notikumu, un īpaši saistībā ar jaunāko paaudzi. Fotogrāfijas vide Horvātijā nav liela, bet mēs strādājam pie tā, lai promotētu vietējos autorus ārzemēs. Esam izveidojuši fotogrāfijas platformu, bet nākamais solis ir nostiprināt reģionālos kontaktus un prezentēt mūsu norises citviet Eiropā. Piemēram, tagad Self Publish Riga izveidojām Balkānu fotogrāmatu skati.

Nereti fotogrāfiem pietrūkst līdzekļu, lai attīstītu savu praksi, tādēļ šogad izveidojām pirmo fotogrāfijas balvu Horvātijā – Marinas Viculinas balvu (The Marina Viculin Award) –, un to papildina arī naudas prēmija. Uzvarētājs saņem ne tikai materiālu atbalstu, lai gada laikā īstenotu projektu, bet arī profesionālus ekspertu padomus darba tapšanas gaitā. Gada noslēgumā tiek rīkota personālizstāde, izdots katalogs un, iespējams, arī grāmata. Šāds modelis fotogrāfiem nodrošina finanses, lai varētu veikt pētniecisko darbu, ceļot pēc nepieciešamības un fotografēt. Manuprāt, šis ir ļoti būtiski un tam nākotnē būs arī taustāmi rezultāti.

Vai vari izcelt kādus no darbiem, ko iekļāvi Balkānu fotogrāmatu izlasē?

Atvedu ap trīsdesmit grāmatām. Esmu satikusi visus šos māksliniekus un ziņu viņu stāstus. Kolekcijā ir vairākas lieliskas grāmatas, bet, protams, Bojana Radoviča (Bojan Radovič) YU & Me ir ļoti laba. Savā lekcijā pieminēju arī Draganas Jurišičas (Dragana Jurišić) YU: The Lost Country, šī grāmata patlaban ir izpirkta. Abi šie darbi ir par līdzīgu tēmu, bet pieejas ir ļoti atšķirīgas. Arī Dušana Džordževica (Dušan Đorđević) SIV-TIME CAPSULE ir ļoti forša un pagājušajā gadā bija starp Kaseles grāmatu maketu konkursa finālistēm.

Pašlaik piedzīvojam pirmos mēģinājumus izdot fotogrāmatas Horvātijā, no pašpublicēšanas līdz galeriju izdotiem darbiem. Piemēram, jaunākās paaudzes fotogrāfes Petras Miršas (Petra Mrša) grāmatu Rehearsing Family kopā publicēja trīs izdevēji/galerijas, kur viņai notika izstāde. Dažādi notikumi ir arī citās Balkānu valstīs, bet viss vēl ir sākuma stadijā. Bieži vien problēmas rada tas, ka māksliniekiem nepietiek līdzekļu, lai izdotu grāmatu. Pašlaik attiecībā uz grāmatu izdošanu reģionālā līmenī slovēņi ir vadībā.

Ko varam šogad sagaidīt Organ Vida?

Festivāls norisināsies divas nedēļas, bet atklāšanas nedēļas nogale būs četras dienas no 6. līdz 10. septembrim. Galvenā izstāde New Citizens notiks Zagrebas Laikmetīgās mākslas muzejā – tā saskan ar festivāla kopējo tēmu un tajā būs redzami darbi, kas izvēlēti no mūsu rīkotā konkursa. Konkursa žūrija – Pīters Hugo (Pieter Hugo), Dana Liksenberga (Dana Lixenberg), Kristina de Midela (Cristina de Middel), Katrīna Kēninga (Katrin Koenning), Leila Topiča (Leila Topić) un Šons Oheigans (Sean O’Hagan) festivāla laikā būs Zagrebā. Domāju, ka izstādē būs izcila fotogrāfu atlase, bet mēs vēl nezinām viņu vārdus.

Būs arī Pītera Hugo, Draganas Jurišičas, Katrīnas Kēningas, Anukas Kruithofas (Anouk Kruithof), Kristinas de Midelas un citas, mazākas, izstādes. Mums būs arī fotogrāmatas no Kaseles, konference Beyond the Documentary ar īpaši uzaicinātiem lektoriem, Deividu Beitu kā galveno runātāju un konkursā pieteiktajām prezentācijām. Būs arī daudz citu publisko lekciju, darbnīcu, projekciju un ballīšu. Programmu oficiāli izziņosim jūnijā, tad vajadzētu ieskatīties mūsu mājaslapā!