Tallinas Fotomēnesis – lielāks kā jebkad

Līdz ar grupas izstādes Image Drain atklāšanu sācies jau ceturtais Tallinas Fotomēnesis. Šīgada izstāžu kalendārs ir īpaši iespaidīgs – 19 notikumu. Lekcijas, diskusijas un prezentācijas šoreiz pieskaņotas ikgadējā fotomākslas gadatirgus datumiem (29.09.–1.10.).

Uz sarunu aicinājām biennāles direktori Kadri Lāsu (Kadri Laas) un māksliniecisko direktori Lauru Tūtsu (Laura Toots).

Kurus šīgada Tallinas Fotomēneša notikumus noteikti nevajadzētu palaist garām?

Laura: Atbildot uz šo jautājumu, mēs veicam arī pēdējos sagatavošanās darbus biennāles galvenajai izstādei Image Drain (Attēlu plūdi) Tallinas Mākslas hallē. Mēs ļoti priecājamies sadarboties ar šiem māksliniekiem un kuratoru, un, protams, iesakām šo izstādi. Dalībnieku entuziasms un brīnišķīgais raksturs noteikti sasniegs skatītāju – izstādes stāsts ir par fiksāciju, spekulāciju un apsēstu lūkošanos.

Papildu divām lielākām starptautiskām grupas izstādēm Tallinas Fotomēneša galvenajā programmā būs apskatāmas desmit izstādes un vēl deviņas – galeriju programmā, tāpēc ir visai grūti izcelt vienu vai divas. Programmā ir daudz mūsu senu favorītu, un sinerģija, ko tas viss rada, mums šķiet vislielākais notikums.

Kā iesaistījāties Tallinas Fotomēnesī?

Kadri: Jau divos iepriekšējos gados strādāju par kuratora asistenti galvenajām izstādēm 2013. gadā (Shadows of a Doubt, kurators Nikolāss Johanness Lekerkerks (Niekolaas Johannes Lekkerkerk)) un 2015. gadā (Prosu(u)mer, kurators Deivids Reimonds Konrojs (David Raymond Conroy)). Biju arī atbildīga par publisko programmu 2015. gadā. Iepriekšējā mākslinieciskā direktore Kristela Raesāre (Kristel Raesaar) jau pirms diviem gadiem lūdza mani šogad uzņemties viņas lomu. Redzot ikdienas darba procesu un apzinoties tā apjomu, es uzaicināju sadarboties Lauru. No tā brīža mēs kļuvām par šīgada duetu – mākslinieciskā direktore un izpilddirektore. Kristela un Laura ir Igaunijas Fotomākslinieku savienības biedres. Savienība ir Tallinas Fotomēneša dibinātāja un pašlaik viens no diviem biennāles organizētājiem.

Kāds bija darba process, plānojot notikumus, sadarbojoties ar kuratoriem un kolēģiem?

Kadri: Pateicoties līdzīgām tēmām un simpātijām, šogad biennālei ir izdevies izaugt nedaudz lielākai nekā iepriekš. Mēs esam ļoti priecīgi par jaunajiem biennāles papildinājumiem. Pirmais no tiem ir Profesionāļu nedēļa – laiks ar īpašu, intensīvu programmu, lai iepazīstinātu starptautisku profesionāļu auditoriju gan ar biennāli, gan Igaunijas mākslas vidi. Tā tiešām ir nedēļa, kad ierasties Igaunijā, lai iepazītos ar visiem kolēģiem, kas šeit ierodas tā paša iemesla dēļ.

Šogad mēs arī uzsākām veidot rezidenci, kas ir daļa no mūsu galvenās programmas un tiek organizēta sadarbībā ar Narvas Mākslas rezidenci diviem māksliniekiem uz vienu mēnesi. Svarīgs mūsu programmas paplašinājums ir Igaunijas avīzes Müürileht īpašais izlaidums, kas koncentrējas uz vizuālo kultūru, tajā tiek apspriesti vairāki svarīgi biennāles temati. Teksti par komunikāciju, simulāciju, redzes neirobioloģiskajiem aspektiem un rentgenstaru ietekmi uz vizuālo kultūru vietējai auditorijai veido kontekstu idejai par attēlu plūdiem.

Viens no mūsu mērķiem bija izveidot ļoti plašu programmu, tādēļ mēs arī iekļāvām filmu seansus, rezidences, mākslinieku darbnīcu vizītes, gadatirgu, grāmatu atklāšanas un citus pasākumus. Publiskā programma mums ir īpaši svarīga – tā kontekstualizē izstādes un skolu izglītības programmu.

Tallinas Fotomēneša būtiskas vērtības ir dažādība un savstarpējas atsauces, kas attiecas gan uz telpu izvēli – dažāda izmēra un ar dažādu vēsturi –, gan arī uz mākslinieku dažādību, kuratoriem un publiku. Šajā ziņā būtiska bija pareizie norišu pāri – atrast īsto vietu katrai izstādei, mākslinieku vietai vai uzaicināt kuratorus veidot vietai piesaistītas instalācijas. Izstādes un pasākumi tiek rīkoti dažādu vēsturisku funkciju ēkās ar ievērojamu arhitektonisko vērtību un vēsturisku nozīmi Tallinā un Narvā. Starp plaši pazīstamām vietām iekļāvām arī kinoteātri, grāmatnīcu, mākslinieku darbnīcas un pagrabus.

Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, veidojot festivālu?

Laura: Lielākais izaicinājums bija to uzņemties. Atskatoties atpakaļ, tas šķiet līdz šim visilgākais lēmuma pieņemšanas process. Viss, kas nāca pēc tam, gāja pārsteidzoši gludi, mēs daudz iemācījāmies un izbaudījām procesu. Mēs pat jutāmies, it kā būtu viens ķermenis. Mēs vēlējāmies būt klātesoši un pastāvīgi atbalstīt mūsu māksliniekus un kuratorus.

Kādas ir jaunākās fotogrāfijas tendences Igaunijā?

Laura: Izskatās, ka pēc sociāli kritiskās mākslas, ko šeit pieredzējām 2000. gadu sākumā un vidū, nākusi acīmredzami formālāka, filozofiskāka un abstraktāka pieeja. Varbūt tādēļ, ka tiekam pārpludināti ar attēliem un tie sāk mūs nomākt.