Aizmirstība
Pidžamas, pieneņu pūkas, gaismas atspulgu mozaīkas un vasara, kas nekad nebeidzas. Atmiņas piesaukšana izstādes nosaukumā nav nejauša – šie ir skati, kas paliek prātā, kad mātišķības negaisi veiksmīgi pārlaisti un dārza ballītē nav neviena niķīga bērna. Vai šāds būtu šīs ilgstošās un sarežģītās pieredzes tīrais atlikums? Mātišķība kā mistērija, kā nesteidzīgs saules un maiguma pieliets lauks, kur mātes fotogrāfes skatiens saplūst ar Latvijas vasaras liego inscenējumu. Bērni skraida pa pļavām, taču ērces un odi viņus nekož. Kāpj kokos un šūpolēs, taču vakaros atgriežas mājās bez nobrāzumiem un zilumiem. Mīlestība, kas nepazīst izmisumu, zināšanas, ko neaizēno šaubas, pieaugšana bez augšanas sāpēm.
Andas Magones, Rūtas Kalmukas un Lailas Halilovas darbi izstādē Pievienotā atmiņa, kas Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros notiek Fotomuzejā, eksponēti un aprakstīti veidā, kas fotogrāfijās uzsver līdzīgo, nevis atšķirīgo. Darbi izkārtoti pēc vienota kompozīcijas principa, tie tapuši un izdrukāti vienā tehnikā, un to vienojošo intonāciju pastiprina arī uzsvērtais fakts, ka visas trīs autores pārstāv Andreja Granta studijas tradīcijas. Šāda paternitāte izstādē, kas veltīta mātes pieredzei, jāatzīst, ir visai savdabīga, un sniedz augsni pikantam jokam par dzemdināšanu Vecās Derības stilā, jo, raugi, izstādē ir mātes, ir bērni, bet kurš tad ir tēvs? Atšķirību notušēšana paver ceļu arī nopietnākām pārdomām par tradicionālo sievišķību (kas piesaukta izstādes anotācijā), tās ierobežoto un nereti iepriekš paredzamo izteiksmju klāstu. Izstādes kontekstā mātes-autores parādās kā universāla un diezgan abstrakta kategorija, kas kopā ar bērniem apdzīvo gandrīz ideālo telpu – Latvijas laukus, ko nacionālisma ideoloģija ir romantizējusi kā patiesās latviskās tikumības zonu. Nav brīnums, ka tā ir īpaši piemērota, lai gudras un saprātīgas sievietes tur izmitinātu savus dabas bērnus blakus dillēm un rabarberiem. Šī ir arī tā maģiskā vieta, kur vienmēr ir silts laiks un spīd saule.
Kritiskāku un idejiski ietilpīgāku versiju par mātes un bērna attiecībām, iespējams, sniedz Lailas Halilovas darbi. No melnas tumsas izniruša puisēna tramīgais skatiens liek jautāt – vai tas bija ļauns sapnis vai arī vairāk biedējoša bija pati pamošanās? Ne tikai smiekli un jautras rotaļas, bet arī vientulība un atstumtības sajūta ir daļa no bērnības atmiņām, kad pasaule šķiet tikpat sarežģīta kā krustu šķērsu savilktas auklas. Šajos darbos labāk nojaušama arī pašas autores klātbūtne. Ne tikai tāpēc, ka Laila Halilova ir vienīgā, kas nofotografējusi arī sevi, bet, iespējams, tāpēc, ka viņa atklāj arī tos savas dzīves vektorus, kas primāri nav vērsti uz bērniem.
Vēl viena tēma, kas ieskicēta izstādes darbos, ir mātišķā erotika – vai varbūt labāks vārds ir “jutekliskums”. Apģērbti un kaili ķermeņi – miegā un nomodā, kustībā un mierā, kopā un pa vienam – apdzīvo telpu, ko iezīmē glāstošs mātes skatiens. Tā mērķis nav vērtēt, pakļaut un iegūt, bet radīt, saudzēt un lolot. Šī skatījuma perspektīva parāda, ka mātišķības ārēs netrūkst arī robežu apšaubīšanas un, iespējams, to nelikumīgas šķērsošanas. Tieši šajā brīdī māte no neuzbāzīgas vērotājas un brokastu putras vārītājas pārvēršas par jaunu estētisku un politisku subjektu. Māšu balsīm ir jābūt dzirdamām, un viņu teiktajam ir potenciāls likt pārskatīt ne vienu vien iesīkstējušu konvenciju, filozofisku kategoriju, diskriminējošu puspatiesību un mākslas vēstures kanonu. Taču tas ir iespējams ar vienu noteikumu – ja tiek atcelts paziņojums, ka viss ir “mierīgi, bezrūpīgi un laimīgi”, jo aiz šiem politkorektajiem vārdiem sākas aizmirstība.
