/ Jānis Taurens / Recenzija

Ne klikšķis, ne triepiens

Dažas dienas pēc Romāna Korovina izstādes Meistara Vu un Meistara Lī satori apmeklējuma, kas vēl līdz 13. maijam apskatāma LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, nācās pārlasīt Rolāna Barta Mitoloģijas. Tajās ietvertais raksts Fotošoks – sākotnēji publicēts Les Lettres nouvelles 1955. gada 29. numurā – nodrošināja recenzijai nepieciešamo saķeri ar teoriju. Lūk, dažas rindas no Barta (Sarmītes Madžules tulkojums, Omnia mea, 2010):

“Lielākā daļa fotogrāfiju, ko mums rādīja, ir neīstas tāpēc, ka tieši tajās ir izvēlēts stāvoklis starp burtisko faktu un palielināto faktu – tās ir pārāk apzinātas fotogrāfijai un pārāk precīzas glezniecībai, tām vienlaikus trūkst gan īstenības skandāla, gan mākslas patiesības – …“ (99. lpp.)

“Gleznotāji šo pašu galējā punkta problēmu ir atrisinājuši labāk. Impērijas laika gleznotāji, piemēram, attēlojot kādu mirkli (zirgs saslējies pakaļkājās, Napoleons izstiepis roku kaujas laukā utt.), atstājuši kustībai paplašināto nepastāvīguma zīmi, ko varētu dēvēt par numen – …“ (98. lpp.)

Skats no Romāna Korovina izstādes Arsenāla Radošajā darbnīcā. Foto – FK

Jautājums ir vienkāršs: vai Barta nošķīrums starp fotogrāfijas valodu, kurai jābūt burtiskai savā ietiepībā, un glezniecības valodu, kas pievilina attēla skatītāju ar pārspīlētu žestu, attiecas arī uz Korovina izstādi, kuras pamatu veido nelielu fotogrāfiju un glezniņu salikums? (To papildina arī dažas instalācijas, taču izstāde konceptuāli darbotos arī bez tām, un īsas filmiņas, noliedzot tradicionālo kino naratīvu, veic to pašu, ko fotogrāfiju “feiki“, – līdz ar to šos elementus tālāk neanalizēšu.) Protams, var teikt, ka Barta agrīnajā refleksijā par fotogrāfiju, pretstatot tās izteiksmes līdzekļus glezniecībai, vērojams kaut kas no Klementa Grīnberga formālisma, kamēr Korovinam ir svarīgs “ne klikšķis, ne triepiens“, bet, kā teiktu garām ejošais “sestais patriarhs“, – pati mākslas darbība. (Pārfrāzēju kādu izdevniecības Avots 1991. gadā publicētu dzena tekstu aptuvenu pārstāstu – tulkojumi no vācu un angļu valodas –, kura nosaukums manas paaudzes cilvēkiem iespiedies atmiņā kā Ļeņina bilde uz padomju papīra rubļiem. Nopietni par dzenu šajā recenzijā vairāk nebūs, jo šajā gadījumā ir vēl viens “feiks“.)

Skats no Romāna Korovina izstādes Arsenāla Radošajā darbnīcā. Foto – FK

Žargonvārds “feiks“, kas sāk pretendēt uz tādu kā terminoloģiska instrumenta statusu, acīmredzot jāpaskaidro. Fotogrāfijas izmantojums Korovina darbos – it īpaši Latvijas kontekstā, tas ir, ņemot vērā padomju laikos iecienītās “fotomākslas“ tradīciju, – apliecina to kā laikmetīgās mākslas domāšanas instrumentu. Bieži vien tās ir nelielas, sižetiski marginālas, naratīvi īsas “neprofesionālas“ bildītes, kuras noliedz konformismu ar pastāvošo “lietu kārtību“ un, pateicoties pašlaik pasaulē valdošajam labēji populistiskajam pavērsienam, iegūst pat tādu kā politisku nozīmi. Korovina izstāde turpina šo attieksmi, tikai dara to ar nedaudz citiem retoriskiem līdzekļiem. “Meistars Vu“ un “Meistars Lī“ izstādes nosaukumā, tāpat kā atsaukšanās uz interneta žurnālu (sic!) Satori ir viegla parodija par New Age stila aizraušanos ar Austrumiem. (Arī Viktora Peļevina romānu Čapajevs un Tukšums kāds var lasīt pavisam nopietni, bet var arī uztvert kā mūsdienu krievu Svifta darbu.) Nelielo bildīšu pāri, kas palīdz saskatīt “apskaidrības“ efektu, tādējādi ir veids, kā būt nopietnam Gulivera ceļojumu vai Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīves un uzskatu stilā.

Skats no Romāna Korovina izstādes Arsenāla Radošajā darbnīcā. Foto – FK

Paliek jautājums, vai tas attaisno glezniņu pāru formālo līdzību ar fotogrāfijām, to smērējumiem līdzīgo “glezniecisko kvalitāti“ un atteikšanos tajās no kāda Latvijas Napoleona, kurš izstiepis roku… utt. (šāds Miervalža Poļa manierē uzgleznots lielformāta darbs krietni papildinātu mākslinieka maciņu). Īstenībā jautājums ir pilnīgi nepareizs, jo tieši formālā līdzība kontrabandas ceļā izstāžu zāle ievazā mazus, gandrīz neko nerepreznetējošus (bet tomēr ne abstraktus) darbiņus, kuros nevar izpausties un neizpaužas nekas no glezniecības “mūžīgā valdzinājuma“, kas balstīts lielā formātā, krāsu priekā, abstraktas kompozīcijas izsmalcinātībā vai reprezentētā nozīmībā. Uzgleznot var jebko – arī svētā nimbu, tāpēc gleznu pāri izskatās divtik muļķīgi, un tas šoreiz ir kompliments bez jebkādas ironijas vai dzeniska paradoksa.