Ir noslēdzies FK fotostāstu konkurss par tēmu “Pārmaiņu laiks”. Saņemtos 20 pieteikumus vērtēja žūrija, kuras sastāvā bija fotogrāfs Andrejs Grants, RSU asociētais profesors Sergejs Kruks un fotogrāfe Elīna Ruka. Uzvarētāja ir Nadežda Žuka ar fotostāstu “Vecmāmiņa”. Nadežda savā īpašumā iegūst balvu no Baltijas Foto servisa – Phottix Nikos intervālpulti. Apsveicam! Publicējam vēl divus fotostāstus, kas ierindojās otrajā un trešajā vietā. To autori ir Andrejs Strokins un Katrīna Ķepule. Paldies visiem, kas piedalījās, un ceram uz jūsu atsaucību arī turpmāk!
apsveicu uzvaretajus un ipashs sabuchaajiens k.
manas domas par fotostastiem un to atbilstibu topikam.
labi, par uzvaretaju man nav ne mazako shaubu no visam iespejamam perspektivam. tur ir gan parmainjas, gan laiks, gan noskanjas, gan stasts – vizuals, konceptuals, utt. un viss ir aptverams uzreiz.
bet Andreja un Katrinas stastus gan neaptveeru ar pirmo skatishanas reizi. drikst uzzinat, ludzu, par ko tieshi ir stasts un ka tas saistas ar topiku? shi nav kritika, bet gan veleshanas saprast vairak
Andrej, pienjemu, ka kapi pec butibas varetu but vieta, kas saistas ar “parmainju” jedzienu. vai shis stasts bija tads eksistencials stasts par dzivibu un navi?
butu miligi, ja ari Katrina pastastitu, kas tieshi noteica vinjas stasta izveli shaja topikaa un par ko, vinjasprat, ir vinjas pashas stasts.
paldies
un vel man radas pardomas par to, vai fotostastam butu jabut gatavotam ar ieprieksheju nodomu, vai ne.. vai tam ir jabut fotografetam noteikta laika perioda, vai ari taja var apvienot attelus no dazhadiem laikiem.. vai fotostastu var veidot no dazhadu projektu bildem, kuras no jauna apvienot zem kaut kada koncepta un nodevet to par fotostastu, vai nee .. butu interesanti uzzinat skatitaju un pashu autoru viedokli.
Kristīne, svarīgs ir rezultāts un process paliek katra paša ziņā. Tāpat par tēmu – to, manuprāt, varēja interpretēt ļoti plaši. Kas attiecas uz iesniegtajiem fotostāstiem, daļa šo tēmu interpretēja burtiski, piemēram, bija veseli 2 fotostāsti par Gaismas pils celtniecību vai 3 fotostāsti par citiem objektiem, kas novēroti ar fotokameru ilgākā laika posmā. Taču šeit pēc konkursa rezultātiem mēs redzam, ka uzvar tie projekti, kur stāsta centrā ir cilvēks.
Arni, es domaju, ka, ja jau es jautaju, tad man ir svarigs ari tas, ko doma pats fotografs, gatavojot fotostastu un kaa vinsh/vinja interprete jedzienu “parmainju laiks”.
ak dies, cik lieliski visi trīs stāsti, protams, uzvarētāja foto stāsts – cepur’nost! jauki,ka ir tādi veccvecāki nekā mana ōme , kas allaž pukojas,ka pēc ķēma izskatās visās bildēs Skaisti jo skaisti darbi.
Kristīn, par tavu komentāru ……………… viens liels pārsteigums,ka tā jautā par procesu un iznākumu! kopš kura laika svarīgs process????????? Vai fotogrāfija nav māksla? Vai tu gleznotājam jautā otas izmērus un krāsas daudzumu?! rezultāts allaž ir svarīgāks par procesu bijis. Un ļoti daudzi mākslinieki vispār atļaujas nepiebilst neko par savu darbu, ja tā arī domāts – lai katrs saprot,kā vēlās, tam arī tas domāts. ne vienmēr svarīgākie burtiņi mākslas darbā. bet nu labi,lai paliek…
Elina, esi tik laipna un atbildi uz manu jautajumu,
Vai tu vienlidzigi vertesi bildi, kas ir iesaceja veiksmee pilnigi nejaushi uznjemta ar kaut kadu mobilo telefonu turisma brauciena, un bildi, kura ir nofotografeta apzinati, kurai pie kompozicijas piestradats ir apzinati un kuru ir fotografejis fotomaklinieks, kas uz fotografeshanas vietu uz muguras ir stiepis savu smago hasselblad, lai notvertu tieshi taja laika tieshi to kadru?
ja procesam nav nozimes, tad visa pasaule ir pilna ar fotomaksliniekiem, kuriem noteikti vinju dzives laika ir gadijies vismaz vienreiz sasniegt labu rezultatu ar savu ziepju trauku.
bet vispar, Elina, foruma ir atseviskjs topiks par fotografiju ka makslu, kura mes varam tuprinat sho diskusiju. taja gan es centos aizstavet konceptualas fotografijas tiesibas atrasties fotomakslas ietvaros, tomer es diez vai veleshos aizstavet to, ka nejaushi raditi rezultati ir vielidz augstu vertejami ka apzinati radits darbs.
mans “stāsts” ir par palikšanu, ieslodzījuma neredzamo sienu, rakursu “dzīves” vērojumā, mainoties gadalaikiem. Biju pievienojusi sērijas nosaukumu, taču tas te neparādās.
paldies Nadeždai par “vecmāmiņu”!!
neizlasot komentārus pārējās divas stāstus neizdodas tā viegli uztvert (prasās apraksts kaut ar pāris teikumiem). ar vecmāmiņu viss ir skaidrs, un viss pa pirmo !
Paldies par apsveikumiem un FK par to, ka tik augsti novērtējat manu darbu. Jāteic, ka mans stāsts atšķiras no 2. un 3. vietas iegūvēju darbiem ar to, ka tas ir nolasāms uzreiz no bildēm, un tam ir “klasiskā” veidošanas struktūra (ar sākumu un nobeigumu), bet Andrejs un Katrīna veidoja savus stāstus kā serijas, kur lielu lomu spēlē arī paskaidrojošais teksts.
P.S. Uzvarētāja ir Profesionālās fotoskolas (http://www.fotoskola.lv) absolvente. Un jāteic paldies tieši pasniedzējam no skolas Jānim Piparam, kas fantastiski prot izklastīt vizuālā stastījuma veidošanas principus.
Nadežda, vai samainot vietām pirmo fotogrāfiju ar otro, otro ar sesto vai otro ar astoto kaut kas būtiski mainītos jūsu stāstā? Es subjektvi nespēju saskatīt būtiskas izmaiņas.
Alni, es uzskatu, ka ievadbilde tieši norāda virzienu par ko būs stāsts. Tāpēc kā 1. bildi es izvēlējos Vecmāmiņas portretu, uzreiz pateicot, ka es stāstu tieši par šo vecmāmiņu, šī bilde arī uzreiz parāda viņas raksturu caur izteiksmīgo skatienu. Ja ievadbilde būtu 2. fotogrāfija, tad to varētu interpretēt kā stāstu par vecumdienām vispārīgi.
Tas pats ir ar nobeiguma bildi, tas ir kā secinājums, dotajā gadījumā, cik tas skumji nebūtu, par paaudžu maiņu, bet šajā bildē, manuprāt uzreiz arī ir cerība.
Par to vai varētu samainīt vietā otro un sesto bildi, manuprāt, tas sanāktu stāsts ar mazliet citādu sajūtu. Savu stāstu es vedu tā, lai parādītu vispirms šīs vecmāmiņas ikdienas dzīvi, pārdomas par vecumdienām, par vientuļību, par to, cik grūti pārnest vecumdienas, un tikai pēc tam mērķis bija dot cerību – parādīt, ka šī sieviete nemaz nav tik vientuļa, ka viņas dzīvē ir tuvie cilvēki, kas sākumā parādas fotogrāfijās skapī, bet pēc tam arī atnāk ciemos.
Protams, skatītājs ir tiesīgs interpretēt to savadāk, un varbūt kādam tieši nebūtu nekādas starpības sajūtās, ja pamaina bildes, bet šī ir mana subjektīva pozīcija, un es stāstu tādā secībā kurā gribu, lai skatītājs nolāsa šīs bildes.
Stundu ilga intervija ar Henri Cartier-Bresson:
[url]http://www.petapixel.com/2012/03/22/an-interview-with-henri-cartier-bresson-the-father-of-photojournalism/[/url]
apsveicu uzvaretajus un ipashs sabuchaajiens k.
manas domas par fotostastiem un to atbilstibu topikam.
labi, par uzvaretaju man nav ne mazako shaubu no visam iespejamam perspektivam. tur ir gan parmainjas, gan laiks, gan noskanjas, gan stasts – vizuals, konceptuals, utt. un viss ir aptverams uzreiz.
bet Andreja un Katrinas stastus gan neaptveeru ar pirmo skatishanas reizi. drikst uzzinat, ludzu, par ko tieshi ir stasts un ka tas saistas ar topiku? shi nav kritika, bet gan veleshanas saprast vairak
Andrej, pienjemu, ka kapi pec butibas varetu but vieta, kas saistas ar “parmainju” jedzienu. vai shis stasts bija tads eksistencials stasts par dzivibu un navi?
butu miligi, ja ari Katrina pastastitu, kas tieshi noteica vinjas stasta izveli shaja topikaa un par ko, vinjasprat, ir vinjas pashas stasts.
paldies
un vel man radas pardomas par to, vai fotostastam butu jabut gatavotam ar ieprieksheju nodomu, vai ne.. vai tam ir jabut fotografetam noteikta laika perioda, vai ari taja var apvienot attelus no dazhadiem laikiem.. vai fotostastu var veidot no dazhadu projektu bildem, kuras no jauna apvienot zem kaut kada koncepta un nodevet to par fotostastu, vai nee .. butu interesanti uzzinat skatitaju un pashu autoru viedokli.
Kristīne, svarīgs ir rezultāts un process paliek katra paša ziņā. Tāpat par tēmu – to, manuprāt, varēja interpretēt ļoti plaši. Kas attiecas uz iesniegtajiem fotostāstiem, daļa šo tēmu interpretēja burtiski, piemēram, bija veseli 2 fotostāsti par Gaismas pils celtniecību vai 3 fotostāsti par citiem objektiem, kas novēroti ar fotokameru ilgākā laika posmā. Taču šeit pēc konkursa rezultātiem mēs redzam, ka uzvar tie projekti, kur stāsta centrā ir cilvēks.
Arni, es domaju, ka, ja jau es jautaju, tad man ir svarigs ari tas, ko doma pats fotografs, gatavojot fotostastu un kaa vinsh/vinja interprete jedzienu “parmainju laiks”.
Arni, drikst uzzinat, kopsh kura laika, lai vertetu fotografa veikumu, svarigs ir tikai rezultats, bet procesam nav nozimes?
Kristīn, mana foto sērija ir par cilvēku brīvā laika pavadīšanu Londonas publiskajos kapos.
tiesam liels prieks par patiesibu bez subjektiva realisma kas isteniba ir inscinejums—-
ak dies, cik lieliski visi trīs stāsti, protams, uzvarētāja foto stāsts – cepur’nost! jauki,ka ir tādi veccvecāki nekā mana ōme , kas allaž pukojas,ka pēc ķēma izskatās visās bildēs
Skaisti jo skaisti darbi.
Kristīn, par tavu komentāru ……………… viens liels pārsteigums,ka tā jautā par procesu un iznākumu! kopš kura laika svarīgs process????????? Vai fotogrāfija nav māksla? Vai tu gleznotājam jautā otas izmērus un krāsas daudzumu?! rezultāts allaž ir svarīgāks par procesu bijis. Un ļoti daudzi mākslinieki vispār atļaujas nepiebilst neko par savu darbu, ja tā arī domāts – lai katrs saprot,kā vēlās, tam arī tas domāts. ne vienmēr svarīgākie burtiņi mākslas darbā. bet nu labi,lai paliek…
Elina, esi tik laipna un atbildi uz manu jautajumu,
Vai tu vienlidzigi vertesi bildi, kas ir iesaceja veiksmee pilnigi nejaushi uznjemta ar kaut kadu mobilo telefonu turisma brauciena, un bildi, kura ir nofotografeta apzinati, kurai pie kompozicijas piestradats ir apzinati un kuru ir fotografejis fotomaklinieks, kas uz fotografeshanas vietu uz muguras ir stiepis savu smago hasselblad, lai notvertu tieshi taja laika tieshi to kadru?
ja procesam nav nozimes, tad visa pasaule ir pilna ar fotomaksliniekiem, kuriem noteikti vinju dzives laika ir gadijies vismaz vienreiz sasniegt labu rezultatu ar savu ziepju trauku.
bet vispar, Elina, foruma ir atseviskjs topiks par fotografiju ka makslu, kura mes varam tuprinat sho diskusiju. taja gan es centos aizstavet konceptualas fotografijas tiesibas atrasties fotomakslas ietvaros, tomer es diez vai veleshos aizstavet to, ka nejaushi raditi rezultati ir vielidz augstu vertejami ka apzinati radits darbs.
Oooo! Nadežda Žuka zadušu berjot
!
mans “stāsts” ir par palikšanu, ieslodzījuma neredzamo sienu, rakursu “dzīves” vērojumā, mainoties gadalaikiem. Biju pievienojusi sērijas nosaukumu, taču tas te neparādās.
skaisti
super, apsveicu uzvaretajus! nosaukumus gan te vareetu paradiit
paldies Nadeždai par “vecmāmiņu”!!
!
neizlasot komentārus pārējās divas stāstus neizdodas tā viegli uztvert (prasās apraksts kaut ar pāris teikumiem). ar vecmāmiņu viss ir skaidrs, un viss pa pirmo
un veel, protams taa vareetu buut ari nejaushiiba, bet liels prieks par to ka 2 no 3 uzvareetajiem ir ISSP absolventi
Paldies par apsveikumiem un FK par to, ka tik augsti novērtējat manu darbu. Jāteic, ka mans stāsts atšķiras no 2. un 3. vietas iegūvēju darbiem ar to, ka tas ir nolasāms uzreiz no bildēm, un tam ir “klasiskā” veidošanas struktūra (ar sākumu un nobeigumu), bet Andrejs un Katrīna veidoja savus stāstus kā serijas, kur lielu lomu spēlē arī paskaidrojošais teksts.
P.S. Uzvarētāja ir Profesionālās fotoskolas (http://www.fotoskola.lv) absolvente. Un jāteic paldies tieši pasniedzējam no skolas Jānim Piparam, kas fantastiski prot izklastīt vizuālā stastījuma veidošanas principus.
Būtu interesanti ari redzēt tos kas neieguva nekādas vietas.
Ievietoju vēl 4 fotostāstus FK Facebook profilā
>ISSP absolventi
>http://www.fotoskola.lv absolvente
ftw
Nadežda, vai samainot vietām pirmo fotogrāfiju ar otro, otro ar sesto vai otro ar astoto kaut kas būtiski mainītos jūsu stāstā? Es subjektvi nespēju saskatīt būtiskas izmaiņas.
Alni, es uzskatu, ka ievadbilde tieši norāda virzienu par ko būs stāsts. Tāpēc kā 1. bildi es izvēlējos Vecmāmiņas portretu, uzreiz pateicot, ka es stāstu tieši par šo vecmāmiņu, šī bilde arī uzreiz parāda viņas raksturu caur izteiksmīgo skatienu. Ja ievadbilde būtu 2. fotogrāfija, tad to varētu interpretēt kā stāstu par vecumdienām vispārīgi.
Tas pats ir ar nobeiguma bildi, tas ir kā secinājums, dotajā gadījumā, cik tas skumji nebūtu, par paaudžu maiņu, bet šajā bildē, manuprāt uzreiz arī ir cerība.
Par to vai varētu samainīt vietā otro un sesto bildi, manuprāt, tas sanāktu stāsts ar mazliet citādu sajūtu. Savu stāstu es vedu tā, lai parādītu vispirms šīs vecmāmiņas ikdienas dzīvi, pārdomas par vecumdienām, par vientuļību, par to, cik grūti pārnest vecumdienas, un tikai pēc tam mērķis bija dot cerību – parādīt, ka šī sieviete nemaz nav tik vientuļa, ka viņas dzīvē ir tuvie cilvēki, kas sākumā parādas fotogrāfijās skapī, bet pēc tam arī atnāk ciemos.
Protams, skatītājs ir tiesīgs interpretēt to savadāk, un varbūt kādam tieši nebūtu nekādas starpības sajūtās, ja pamaina bildes, bet šī ir mana subjektīva pozīcija, un es stāstu tādā secībā kurā gribu, lai skatītājs nolāsa šīs bildes.