Dumpinieka atmiņas
Katru reizi apmeklējot Latvijas Fotogrāfijas muzeju, man kļūst skumji, cik maz šī iestāde atbilst savam pretenciozajam nosaukumam. Turklāt Fotogrāfijas muzeja lielākā problēma nav tur notiekošo izstāžu kvalitāte – pēdējā laikā tā bieži vien ir pat pārsteidzoši iepriecinoša. Arī Vernera Lazdiņa (1893 – 1976) apjomīgā fotogrāfiju kolekcija nav izņēmums. Tā uzņemta laikā no 50. gadu beigām līdz 60. gadu beigām un apkopota izstādē ar nosaukumu “Bitenieks – Fotogrāfs – Dumpinieks”, kas muzejā apskatāma līdz 28. augustam. Manuprāt, tā izdevusies diezgan veiksmīga. Lielākā problēma ir senilā atmosfēra, kas tur valda.
Kaut vai šāds sīks incidents: neiedomājos apvaicāties, vai drīkstu fotografēt, jo neatceros reizi, kad kādā izstādē tā būtu bijusi problēma. Taču, ieraugot manās rokās fotoaparātu, viena no muzeja darbiniecēm paskaidro, ka par fotografēšanu jāmaksā divi lati. “Es gatavoju rakstu Foto Kvartālam,” mēģinu viņu pielabināt. “Neko nezinu. Ja grib fotografēt, jāmaksā,” viņa bezpalīdzīgi noplāta rokas. Muzeja nevēlēšanās reklamēt pašiem savu izstādi ir pārsteidzoša.
Taču nu par izstādi. Verners Lazdiņš bija Latvijas brīvvalsts dzimšanas laika strēlnieks, pagasta skrīveris, artēzisko aku un ūdens ierīcības meistars, bitenieks, mājas saimnieks un amatnieks, bet mūža pašā nogalē arī amatierfotogrāfs. Viņš dzīvojis Ogres rajona Taurupes pagastā, saimniekojis “Plunču” mājās un dokumentējis līdzcilvēkus un apkārtējās dzīves norises. Izstādē aplūkojamie melnbaltie attēli ieturēti humānistiskā fotodokumentālisma tradīcijās, vēršoties pie fotografējamajiem objektiem ar cieņu un nodomu atspoguļot kādu objektīvu realitāti (par ko liecina kaut vai attēls ar aizaugušajām kapu kopiņām, kas uzņemts, lai nokauninātu kaimiņus). Protams, fotogrāfiskā realitāte vienmēr ir subjektīva, autora tehnisko un estētisko izvēļu ietekmēta, taču tieši šī subjektivitāte ir izstādes vērtība. Lai gan Vernera Lazdiņa fotohronikai neapšaubāmi piemīt mākslinieciska kvalitāte, to galvenā vērtība ir kultūrvēsturiska. Vernera Lazdiņa vienkāršie un nepretenciozie cilvēku portreti piedāvā alternatīvu padomju savienības laikā uzņemtajiem režīmu slavinošajiem vai tēvzemes skaistumu apdziedošajiem attēliem. Viņam izdevies atspoguļot tādu kā paralēlu pasauli, kuru apdzīvo cilvēki, kas apzināti izvēlējušies ignorēt padomju režīmu un tā tipiskākās liecības.
Fotogrāfijas papildinātas ar aizkustinošiem, nedaudz naiviem tekstiem, kuru autore ir Daiga Kalniņa – Vernera Lazdiņa brāļadēla, arī fotogrāfa, Valda Lazdiņa meita. Tie ne tikai sniedz papildus informāciju par attēlos atspoguļotajiem notikumiem, cilvēkiem un Vernera Lazdiņa personības iezīmēm, bet arī attēlos redzamos svešiniekus, kā arī pašu fotogrāfu, padara emocionāli tuvākus un saprotamākus, rosina pārcilāt atmiņas par saviem tuviniekiem un pastiprina izstādes nostalģisko kopiespaidu. Jāpiebilst, acīs duras fakts, ka attēlu parakstu tulkojums angļu valodā vietām iztrūkst. Lai gan sīkums, tas rada paviršības iespaidu un demonstrē intereses trūkumu par latviski nerunājošo skatītāju daļu. Iespējams, tā tiek demonstrēts, ka atsevišķas frāzes no latviešu uz angļu valodu nav pārtulkojamas vai pārtulkotas zaudēs savu vērtību, tāpēc censties nav vērts, bet varbūt vienkārši jāpameklē profesionālāks tulkotājs. Jautājumus rada arī izstādes iekārtojums. Pirmajā brīdī šķita, ka otrais stāvs veltīts Vernera Lazdiņa portretējumam, pārsvarā ar Valda Lazdiņa uzņemto fotoattēlu palīdzību, bet trešais – paša Vernera Lazdiņa uzņemtajām fotogrāfijām, tomēr otrajā stāvā kopā jauktas abas, kas rada mazliet sadrumstalotu iespaidu. Izstāde tikai iegūtu arī no rūpīgākas attēlu atlases.
