Grāmata par fotogrāfiju
Izdevniecība Neputns grāmatas formātā laidusi klajā Alises Tīfentāles maģistra darbu par Latvijas fotogrāfiju no 1960. līdz 1969. gadam. Grāmatā daudz uzmanības veltīts tam, lai aprakstītu ārzemju avotu ietekmi uz latviešu fotogrāfiju. Fotogrāfijas kā mākslas attīstība tiek traktēta, kā dažu attēla apstrādes prakšu un tehnisko paņēmienu aizgūšana, tādējādi paši fotogrāfi parādīti kā epigoni.
Alises Tīfentāles pieeja ir iekļaujama mākslas institucionālās teorijas ietvarā – mākslas darbam statusu piešķir starptautiska izstāde (lielākoties FIAP), bet mākslas valoda veidojas foto klubā. Taču institucionālisma politiskā interpretācija ir nekonsekventa. No vienas puses, Alise akcentē padomju mākslas institūciju uzraudzības un ierobežošanas funkciju, bet, no otras puses, lai radītu mākslu, fotogrāfi paši atsakās no brīvmākslinieka (amatiera) statusa, veidojot institūcijas un upurējot savu autonomiju izstāžu žūrijām. Diemžēl autore neiztirzā nosaukto institūciju izpratni par fotogrāfijas mākslu, aprobežojoties ar vispārējiem apzīmējumiem: foto klubā Rīga “izveidojās noteikti estētiskie kritēriji”, tas “veidoja sava laikmeta izpratni par fotogrāfiju kā mākslas darbu”.
Nevērīga ir attieksme pret teorētiķiem, kurus grāmatas autore citē, neatklājot kontekstu un neiztirzājot tēzes. Gribētos zināt Alises domas par citēto krievu kritiķu apgalvojumu, ka Latvijā izveidojusies (tikusi izveidota?) nacionālā fotogrāfijas skola. Kas tajā bijis nacionāls, vai un kā to ir ietekmējusi latviešu tēlotāja mākslas tradīcija? Grāmatā ir rakstīts par to, kas bijis ap fotogrāfiju, nevis par pašu fotogrāfiju, un tas ir lielākais trūkums. Autore izvairās no vizuālās valodas apraksta un analīzes. Žēl, ka šeit nav paskaidrotas un ilustrētas attēla veidošanas tehnikas, izstāžu un foto žurnālu koncepcijas. Tikai garāmejot pieminēta latviešu fotogrāfu tieksme pēc spilgta formāla iespaida, dekoratīva vai melanholiska tēla. Paliekot uzticīga pašmāju novadpētnieciskajai mākslas zinātnei, autore publicē neproporcionāli daudz pasta sūtījumu kvīšu, fotopapīra iesaiņojuma paraugu, fotoizstāžu logotipu un katalogu vāku. Kritiķu un fotogrāfu citātu un aforismu virkne aizņem gandrīz tik pat daudz lappušu kā autores oriģinālais teksts.
Iztrūkstot pētījuma metodei, nav saprotams, kāpēc grāmatā īpaši izceltie divpadsmit autori būtu jāuztver kā tādi, kas pārstāvētu šo laika posmu. Izstāžu sarakstos atrodam daudz vairāk vārdu, turklāt daži ir izstādījušies biežāk nekā dažs labs no grāmatā pieminētajiem fotogrāfiem. Nav zināmi fotogrāfiju atlases principi – vai tie reprezentē kādas tehnikas, vēstījuma koncepcijas, konkurējošos virzienus, autora daiļrades posmus? Vai publicēto fotogrāfiju skaits tiešām apliecina, ka Alsiņa un Dzividzinskas darbi ir līdzvērtīgi Bindes un Baloža pienesumam foto mākslā?
Citātu virkni noslēdz šāds: “Pēc pasākumiem 60. gadu vidū un beigās latviešu fotomākslā iestājās svārstību un nedrošības laiks”. Kas tie bija par pasākumiem? Kas izraisīja nedrošību? Šiem jautājumiem bija jākļūst par pētījuma atskaites punktu.
