Ideāls rīts ar kameru un tēju

Holandiešu izcelsmes fotogrāfa Antona Korbina (Anton Corbijn, 1955) vārds pazīstams gandrīz katram, kurš kaut nedaudz interesējas par mūziku, jo viņa bildes izmantotas neskaitāmu albumu vāku noformējumos un slavenu grupu publicitātei. Līdzko redzam melnbaltas, kontrastainas un graudainas bildes ar tādu kā apokaliptisku noskaņu, kur uz pašiem varoņiem reizēm nemaz nav asuma, skatāmies pēc autora, un, ja neizlasām Antona Korbina vārdu, tad nospriežam, ka plaģiāts. Arī atsevišķu albumu dizaina autors ir pats fotogrāfs. Visilgākā sadarbība viņam veidojusies ar grupām U2 un Depeche Mode – otrajai viņš veidojis lielu daļu klipu un koncertu scenogrāfiju, kļūstot arī par viņu vizuālā tēla autoru. Šķiet, gandrīz nav tādu rokzvaigžņu, kas nebūtu pozējušas Korbinam, tāpēc viņu uzskaitījums šeit būtu garš un lieks.

Iana Kērtisa ēna

Sākās viss ar Joy Division – kā pats meistars man teica intervijā 2005. gadā pirms savas izstādes Mortals/Mirstīgie Rīgā, vēlme piekļūt viņiem tuvāk bijis galvenais iemesls, kāpēc viņš no Nīderlandes pārcēlies uz Lielbritāniju. Un viņam tas izdevās! Četri Joy Division dalībnieki 1979. gada fotogrāfijā noķerti pirms došanās tunelī vai metro – visi ar mugurām pret kameru, bet tikai viens, ģērbies garā mētelī un ar cigareti rokā, ir atskatījies, un tas ir Ians Kērtiss. Protams, šodien mēs, skatoties šajā bildē, varam izdomāt veselu stāstu: trīs pārējie, it kā dodoties vēl neizzinātajā pazemē, neatskatās uz šo pasauli, jo nojauš, ka atgriezīsies un to vēl redzēs, bet Kērtiss ir pagriezies, lai palūkotos atpakaļ kā pēdējo reizi. Aptuveni gadu pēc šīs fotogrāfijas tapšanas viņš izdarīja pašnāvību pakaroties, un mēnesi pirms tam izdotais singls Love Will Tear Us Apart, kura nosaukums iekalts arī viņa kapakmenī, kļuva par Joy Division lielāko hitu. Korbins pats ir teicis, ka savās bildēs viņš iedvesmojas no katra portretējamā mūzikas, cenšoties to iztulkot fotogrāfijas valodā (Bono: “Ar U2 es vienmēr esmu jutis, ka viņš fotografē dziesmas nevis mūs.”), tomēr šķiet, ka viņa nemainīgais un nekļūdīgi atpazīstamais stils radies tieši apokaliptiskās Joy Division mūzikas ietekmē, kurai viņš palicis uzticīgs, arī fotografējot grupas, kurām varbūt tas īsti nemaz nepiestāv. Savu mūža pieķeršanos Joy Division, jau būdams pasaulē slavenākais rokzvaigžņu un citu slavenību fotogrāfs, Korbins vēlreiz apliecināja, uzņemot savu pirmo pilnmetrāžas aktierfilmu Kontrole (Control) par Ianu Kērtisu, kas pirmizrādi piedzīvoja 2007. gada Kannu kinofestivālā un tajā tika godalgota kā labākā Eiropas filma.

Pārspīlētais dramatisms

Cits foto. Korbinam netipiski asajā bildē džeza leģenda Mailzs Deiviss (Miles Davis) piecdesmit deviņu gadu vecumā plaukstas kā izbīlī piekļāvis līdz pēdējam sīkumam pārlasāmo grumbu reljefotajai sejai. Plati ieplesto acu zīlītēs saskatāmi paša fotogrāfijas autora rakursa ķeršanas karstumā uz labo pusi salīkušā silueta atspulgi. Izstāžu zālē, kur rit apmeklētāju plūsma, neizdosies noķert to efektu, kāds šai bildei ir, ja esi ar to divatā pustumšā dzīvoklī, kur tā ir pie sienas vai atvērtā katalogā. Atkal un atkal šķiet, ka kāds tevi vēro, kaut telpā neviena cita nav – Mailza Deivisa acu skatiens ir kas vairāk nekā tikai notverts mirklis. Protams, dramatisms šajā fotogrāfijā ir pārspīlēts (līdzīgi varētu izskatīties ogļracis, redzot sabrūkam raktuves ar kolēģiem iekšā), turklāt krietni vairāk nekā citos Korbina darbos, kas lielākoties nav tuvplāni, un liela loma tajos ir fona ainavām, nejaušām vai tikai šķietami nejaušām detaļām un asumam, kas ne vienmēr ir uz galveno objektu – citreiz tas darīts apzināti, citreiz netīši, bet kadrs no tā ieguvis, nevis cietis. Tāpat grauds, kas ir lielā daļā Korbina melnbalto bilžu, kalpo kā viņa izteiksmes līdzeklis: “Manuprāt, grauds padara bildi dzīvu – vērojot šķiet, ka tu tai fiziski pieskaries un tajā redzamais joprojām atrodas kustībā.”

Viņpus vabolītes loga

Antons Korbins vienmēr uzsvēris, ka pēc dabas ir vienpatis, un divvientulību ar skatītāju prasa arī viņa fotogrāfijas. Bērnībā nākamajam fotogrāfam patika gulēt vecāku folskvāgena vabolītes aizmugurē aiz sēdekļiem, pa mazo bagāžnieka lodziņu kā ekrānā vērojot debesis un garām slīdošās koku galotnes. Antons auga mācītāja ģimenē bez televizora un mūzikas atskaņotāja, toties pa mājas logu bija redzama upe un aiz tās – kapsēta. 1972. gadā, jau sācis pastiprināti interesēties par mūziku un izpētījis neskaitāmus plašu vākus, tādā veidā pamazām iepazīstot pasauli ārpus ģimenes un mājām, Korbins devās uz Nīderlandes grupas Solution koncertu un paņēma līdzi tēva fotoaparātu. Nevis ar nolūku kaut ko bildēt, bet lai nebūtu vientuļi, jo viņam nebija kompānijas. Un, lai neizskatītos stulbi vienkārši staigājot gar skatuvi ar fotoaparātu plecā, viņš uzņēma astoņus kadrus. Pēc tam tuvākajā darbnīcā uzkopējis bildes, Antons tās aizsūtīja žurnālam, un piedzīvoja savu pirmo publikāciju. Tikai tad, kad Korbins jau bija kļuvis par pieprasītu rokzvaigžņu fotogrāfu, viņš uzzināja, ka vectēvs divdesmitajos un trīsdesmitajos gados esot aizrāvies ar fotogrāfiju – uzņēmis neparastas bildes, un zem kāpnēm bijusi iekārtota fotolaboratorija. “Domāju, ka bija nepieciešams lēciens pāri vienai paaudzei, lai es kļūtu par fotogrāfu, jo manam tēvam vispār nav nekādu interešu mākslas jomā.”

Šodien Antons ir sen piepildījis sapni, ar savām fotogrāfijām kļūstot par daļu no mūzikas. Par galveno veiksmi viņš uzskata šo iespēju būt tam visam tik tuvu. “Turklāt man ir kaut kāda funkcija, un es neesmu tikai kārtējais aizrautīgais fans. Es neesmu rokenrola, bet mūziķu fotogrāfs,” saka Korbins 2002. gadā izdotā bilžu albumam A.Somebody priekšvārdā, kurā viņš pats redzams katrā dzimtajā Strijenas pilsētā uzņemtajā kadrā, ar grima, parūku un tērpu palīdzību iejūtoties daudzu mūzikas leģendu lomās.

Ne tikai mūziķi

Līdz 15. aprīlim Stokholmas Fotografiska skatāmajā izstādē Uz iekšu un uz priekšu (Inwards and Onwards) fotogrāfs piedāvā darbus, kuros nav tikai mūziķu fotoattēli – tie jau ir kļuvuši tik ierasti, ka Korbins izvēlējies tikai dažus (Igiju Popu, Patiju Smitu, Tomu Veitu, Brūsu Springstīnu, P. Dž. Hārviju un citus), kuri, tāpat kā pārējie izstādes varoņi, fotografēti lielākoties spontāni, bez īpašas gatavošanās, it kā atgriežoties septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu sākumā – darbojoties ar kameru neatkarīgi un savam priekam, nevis izpildot pasūtījumus, bez asistentu palīdzības un izmantojot tikai dabisko apgaismojumu. Šoreiz viņa lielformāta portretu varoņi ir modes dizainers Aleksandrs Makvīns (Alexander McQueen), gleznotāji Ričards Prinss (Richard Prince), Anselms Kīfers (Anselm Kiefer) un Gerhards Rihters (Gerhard Richter), Dienvidāfrikas Republikas bijušais prezidents Nelsons Mandela (Nelson Mandela), kādreizējais ASV viceprezidents Als Gors (Al Gore) un citi. “Mana ideālā diena ir tā, kuras rītā es izeju no mājas ar savu kameru, satiekos ar kādu, lai iedzertu tēju un uzņemtu dažas bildes mūsu tikšanās laikā. Tagad tas ir sasniedzis daudz lielākus apmērus ar video un ceļojumiem, bet lietas būtība nemainās. Es satieku cilvēkus, papļāpāju un nofotografēju viņus.”