Japāna eiropiešu acīm

Pirmoreiz par fotogrāfijas projektu European Eyes on Japan uzzināju pagājušajā gadā, kad tas jau svinēja divpadsmito gadskārtu. Aizsākts 1999. gadā, projekts ik gadu uz Japānu aizved vairākus Eiropas vai Eiropā mītošus fotogrāfus, lai ļautu iemūžināt Japānu viņu acīm. Pēc katra posma, kurā tiek fotografēta viena vai vairākas valsts prefektūras (un šobrīd ir iemūžināta 31 no 47), tiek izdots katalogs un rīkotas izstādes Japānā un Eiropā.

Ilggadējā projekta kuratore Mikiko Kikuta stāsta, ka ideja radusies divu iemeslu – ārējas un iekšējas vajadzības – dēļ. Vispirms bijusi vēlme mainīt stereotipus un parādīt, kāda patiesībā ir mūsdienu Japāna un kā cilvēki tajā dzīvo. Viņa skaidro, ka 1980. un 90. gados, pateicoties ekonomikas augšupejai, radies maldīgs priekšstats, ka šo valsti interesē vienīgi nauda. Arī presē tā bieži atspoguļota negatīvi, tādēļ projekta autori meklēja veidu, kā ārpasaulei parādīt parasto, ikdienišķo Japānu. Otra šķautne sakņojas pašmāju rakursā. Kikuta atzīst, ka liela daļa japāņu savu dzīvi saista tikai ar Tokiju vai kādu citu lielu pilsētu, vairojot uzskatu, ka ārpus lielpilsētām un laukos dzīve ir garlaicīga. Aizņemtajā ikdienā cilvēki neskatoties sev apkārt, bet akli sekojot presē izplatītajām patiesībām. Šī projekta mērķis, aptverot visas prefektūras, ir mainīt arī japāņu uztveri par savu valsti. Tieši tas pārsteidzis pašu kuratori. Viņa atzīstas, ka uzskatījusi Japānu par labi iepazītu, taču katru gadu caur fotogrāfu darbiem atklājot ko jaunu un pārsteidzošu.

Dalībnieku atlases kritērijs nav akmenī iecirsts, taču svarīgi, lai fotogrāfs spēj sniegt jaunu redzējumu, tādēļ vēlams, ka nav dzīvojis vai pat apmeklējis Japānu iepriekš. Projekta ietvaros Japānu fotografējuši 50 autori teju no visas Eiropas, rekordiste ir Francija – no tās nākuši astoņi dalībnieki. Vaicāju, vai Mikiko Kikuta projektā vēlētos iekļaut kāda Latvijas fotogrāfa darbus, kuratore atbild, ka speciāli nav meklējusi, taču zinot labus fotogrāfus no Latvijas. Laiks rādīs, vai kāds tiks uzaicināts. Tikmēr savos iespaidos lūdzu dalīties dažus projekta dalībniekus.

Žans Klods Kutoss, Francija (Jean-Claude Coutausse, 1960)
Pirmā projekta posma dalībnieks 1999. gadā, fotografēja Išikavas un Hjogo prefektūrās.

Žans Klods Kutoss stāsta, ka sīki fakti atmiņā vairs nav palikuši, jo projektā piedalījās 1999. gadā, tādēļ uz precīziem jautājumiem atbildēt ir grūti. Taču visspilgtāk atceras laipnību, uzmanību un eleganci. Fotogrāfs dalās ar tekstu, kuru rakstījis kā veltījumu projekta laikā satiktajiem japāņiem:

“Cilvēki līdzinās ainavai. Jūsu zemē zemnieki izskatās kā viņu daba – kautrīgi un smalki. Cilvēki, kas dzīvo piekrastē, dažkārt ir kā klintis, dažkārt kā vieglu smilšu pludmales. Arī pilsētas bērni sajaucas ar viņiem izveidoto rāmi.

Tradīcijas mierina, tāpat kā tās atbalsta cilvēkus visā pasaulē. Iepretim nezināmam cilvēkam, tradīcijas ir lepnums, tās var lietot kā aizslietni, kā patvērumu. Viesim tās kļūst par piesardzību, robežu, pieklājību.

Ilgi staigāju Kobes un Kanadzavas ielās, jūs vērojot kā ziņkārīgs kaimiņš. Es mēģināju nobīdīt jums maskas kā durvis, kuras lietojat. Jūsu sejas līdzinājās cietokšņiem, kas sabruka līdz ar pirmo smaidu, ar pirmo skatu, ko vērš apmaldījies svešinieks. Es neatklāju jaunu cilvēci. Tas būtu bijis pārsteidzoši, vai ne?”

Deivids Farels, Īrija (David Farrell, 1961)
Projektā piedalījās 2004. gadā, fotografējot Ivates prefektūrā.

Kāda bija jūsu pieredze šajā projektā?

Pirmie mēģinājumi izzināt Ivati nedeva īpašus rezultātus, tādēļ izlēmu vienkārši doties ceļā. Tas nebija viegls projekts, jo stāsts veidojās īsā periodā, balstīts uz nejaušībām un vēlmes iet dažādos virzienos. Tas ir kā atjautības uzdevums, kura vienīgais orientieris ir attēls, ko prāts nemitīgi pārbīda. Turklāt, nesaprotot valodu, pieredze veidojas vizuāla. Tā bija privilēģija piedalīties un īpaša pieredze satikto cilvēku un brīnišķīgo dabas skatu dēļ.

Vai esat sekojis līdzi projekta attīstībai un ievērojis kādu interesantu darbu?

Katru gadu ar nepacietību gaidu katalogu. Ir interesanti vērot, kā katrs dalībnieks ir cīnījies, kā reaģē uz vizuālajām klišejām, ko izraisa pirmais Japānas apmeklējums.

Vai Eiropas un Japānas kultūras ir atšķirīgas? Kā?

Ikviena sabiedrība un kultūra, kas nav savējā, ir radniecīga aisbergam – virspusē tā ir noslēpumaina un vilinoša, bet ir arī nezināmas, paslēptas dzīles. Japānā bija sajūta, ka šīs dzīles ir nesasniedzamas un lielākajā daļā lietu mīt noslēpumainība. Šķita arī, ka pastāv domstarpības starp individuālo un kolektīvo, taču kolektīvais, iespējams, uztur pieklājību tik lielā sabiedrībā. Pārsteidzošs pilsoņa pienākuma piemērs bija lapu vācējs – kāds Moriokas vīrietis gados, kas regulāri gāja uz Ivates parku, lai grābtu rudens lapas. Šīs uzskatāmās atšķirības vajadzētu atzīt, novērtēt un, kad vien iespējams, godināt.

Dalieties, lūdzu, kādā neaizmirstamā stāstā no Japānas!

Tie ir nenofotografētie mirkļi, piemēram, divi bērni, kas atgriezās no skolas, un viņiem bija identiskas cepures un somas. Es viņiem uzsaucu, un viņi vienlaicīgi pagriezās, paklanījās sveicienā un sinhroni atkal devās prom. Vai citā reizē, piepildītā Šinjuku stacijā visaktīvākajā stundā valdīja pilnīgs klusums. Vai sazināties ar telefona vārdnīcas palīdzību un vienkārši vērot, kā sievietes tradicionālajos kostīmos fotografē viena otru, sagaidot Jauno gadu. Vēl es novērtēju iespēju apmeklēt bēru ceremoniju templī.

Kuni Jansena, Nīderlande (Cuny Janssen, 1975)
Projektā piedalījās 2006. gadā un fotografēja Kagošimas prefektūru.

Kāda bija jūsu pieredze šajā projektā?

Tas bija gods, ka mani uzaicināja piedalīties ļoti labi organizētā projektā, un lieliska iespēja apmeklēt Japānu. Piecas nedēļas dzīvoju Amami salā un fotografēju bērnus un dabu.

Vai esat sekojusi līdzi projekta attīstībai un ievērojusi kādu interesantu darbu?

Jā, vēl joprojām sekoju līdzi tā attīstībai un apskatu ikgadējo katalogu. Vienmēr ir iespējams atklāt jaunus un interesantus fotogrāfus, un ir iedvesmojoši redzēt, ka katram no viņiem ir savs skatījums, kā tulkot Japānu fotogrāfijās. 2008. gadā atgriezos Amami salā un turpināju iesākto darbu. 2009. gadā izdevu grāmatu par Amami.

Vai Eiropas un Japānas kultūras ir atšķirīgas? Kā?

Jā, daudzos veidos. Viena no vissvarīgākajām atšķirībām ir japāņu dabiskā estētikas izjūta, kuru es apbrīnoju.

Dalieties, lūdzu, kādā neaizmirstamā stāstā no Japānas!

Katru reizi, apmeklējot kādu svētvietu, un Amami tādu ir daudz, man bija jālūdz vietējiem dieviem atļauja fotografēt. Es patiesi respektēju šo rituālu, kas man, nākušai no Eiropas, bija jauna pieredze. Vienreiz dievs bija attēlots vecā kokā, mans pavadonis teica, ka mums jāiet prom, ja es nejūtos ērti. Taču es jutos labi, un tas nozīmēja, ka esmu gaidīta. Citā reizē mēs bijām dziļi mežā neilgi pēc saullēkta un pēc tam, kad redzējām jau trešo čūsku, kas burtiski bloķēja taku, mans pavadonis teica, ka mums jāiet atpakaļ, jo tā ir zīme. Paredzēto divu dienu ekskursijas vietā mēs ceļā pavadījām tikai pusi dienas, taču man izdevās uzņemt divas perfektas bildes.

Krista Meldere, Igaunija (Krista Mölder, 1972)
Jaunākās, 13. daļas dalībniece, fotografēja Akitas prefektūrā.

Kāda bija jūsu pieredze šajā projektā?

Savu pieredzi sadalu divās daļās – laiks, ko pavadīju Akitā un laiks, kas sekoja, strādājot pie projekta ārpus Japānas. Man noteikti bija aizraujoši un patīkami strādāt ar kuratori, kas savā darbā ir konstruktīva un jūtīga – tas mani savaldzināja. Tā bija pirmā reize, kad strādāju savā ziņā eksotiskā zemē, kuras patiesā būtība jāatspoguļo rezultātā. Līdz šim es biju izvairījusies sērijās iekļaut bildes, kas tapušas tālās vietās. Ja agrāk mani projekti radās personīgā līmenī, tad šis prasīja dialogu. Otra svarīga pieredzes daļa saistās ar grāmatas izdošanu. Man tā bija pirmā grāmata. Bildes apstrādāju Igaunijā, bet kuratore un dizaineris strādāja Japānā, kur grāmata arī tika drukāta. Akitā pavadītais laiks nospodrināja manas spējas piedzīvot un vienlaicīgi iemācīja nepieķerties cerībām un iepriekš zināmajam, aizmirst acīmredzamo un vairāk ticēt nezināmajam. Ko vairāk mākslinieks var vēlēties!

Vai esat sekojusi līdzi projekta attīstībai un ievērojusi kādu interesantu darbu?

Mikiko Kikuta man parādīja katalogu, kurā bija nosaukti visi līdz šim piedalījušies fotogrāfi. Protams, apskatīju iepriekš radītos darbus un interesanti, ka 10. sējumā bija Marko Bora (Marco Bohr) darbi, kura eseju par austrumu un rietumu vizuālās kultūras atšķirībām biju nesen lasījusi. Vēl mani piesaistīja Jitkas Hanzlovas un Stīvena Džila (Stephen Gill) darbi.

Vai Eiropas un Japānas kultūras ir atšķirīgas? Kā?

Es varu izcelt tikai nianses, ar kurām saskāros personīgajā pieredzē. Visvairāk laika pavadīju Akitas lauku rajonos. Vietas, kas atrodas prom no cieši apdzīvotiem centriem, manuprāt, Japānā un Eiropā ir līdzīgas to vienkāršības un uzticamības dēļ. Taču mani pārsteidza aspekts, kuru visvairāk arī atspoguļoju savā darbā – atšķirīgā telpas un laika uztvere. Japānā abi principi šķita atvērtāki. Es arīdzan ievēroju, ka nelielās vietās mazāk lieto publisko apgaismojumu, tādējādi es varēju vairāk novērtēt ēnu nianses. To uztvēru kā lielāku uzticību dabiskajai gaismai.

Dalieties, lūdzu, kādā neaizmirstamā stāstā no Japānas!

Sniegputenis. Esmu pusceļā no Jokobori uz Akitas pilsētu pāris dienas pirms došanās prom. Jau vairāk kā stundu vilciens stāv uz vietas, es nezinu, kad un vai tas beidzot izkustēsies. Es vēroju mierīgos vietējos, vienlaicīgi domājot par savām bildēm un mēģinot noteikt, kad vilciens sāks braukt. Visbeidzot es izkāpju mazā pilsētiņā Jokotē, neņemot vērā puteņa spēku un nezinot nākamā vilciena laiku. Snieg. Jokotē ir pēcpusdiena. Visi cilvēki šķūrē sniegu un met zemē izraktās bedrēs. Pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kas mierīgi un pašsaprotami tīra sniegu. Es mēģinu atrast ceļu uz centru. Pēkšņi saskatu paralēli ar Kobo Abes darbu Sieviete smiltīs, kur tēli raka, lai mājas nenoslīktu smiltīs. Abes grāmatas galveno varoni interesēja entomoloģija, tādēļ viņš arī nokļuva kāpās. Dzeru tēju kafejnīcā un ievēroju, ka konditori gatavo konfektes, kas izskatās kā kukaiņi. Kā dzīvi. Tā es pavadīju dienu fotografējot un aizbraucu ar vēlāku vilcienu.