Kristīne Želve: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Nu jau kādus pāris gadus es katru dienu iedomājos par nāvi. Un mani izbrīna nevis mans domu par nāvi ikdienas retrīts, bet gan tas, kāpēc es par to nedomāju agrāk? Nē, nu šad tad jau iedomājos gan, parasti brīžos, kad kaut kas iesāpējās vai pienāca ziņas par kādu negaidīti aizgājušo. Bet tas bija īsi, vieglam šermulim žigli pārskrienot locekļus, noskurinoties un ātri izstumjot šo domu, vai ļaujot tai laupīt miegu pāris mokošās naktīs – līdz analīžu rezultātiem. Viens iemesls ikdienas domām par nāvi droši vien ir tas, ka bērni ir izauguši, es lēšu. Jā, nepilngadīgi bērni ļoti minimizē iespējas katru dienu domāt par to, ka tu varētu tā pēkšņi ņemt un nomirt.
Arī mans pēdējais pirkums kādā antikvariātā – šīs divas fotogrāfijas, kā nu tās labāk nogodāt – kapu ainavas vai kapu portreti, man nešķiet dīvaina izvēle, un tas, ka pārdevēja tā ilgāk uz mani paskatījās, droši vien ir tikai šķitums. Nē, nē, speciāli neko nemeklēju, mans Somijas kolēģis, kurš krāj senas kāzu fotogrāfijas, palūdza mani paskatīties kaut ko savai kolekcijai Rīgā. Jāsaka, nevienas kāzu fotogrāfijas tajā antikvariātā neatradās. Bēru un kapu – ļoti, ļoti daudz.
Par abu fotogrāfiju autoriem un modeļiem nekādu ziņu man nav. Pirmā, šķiet, ir trīsdesmito gadu uzņēmums un, kā vēsta zīmodziņš bildes aizmugurē, tapusi Fr. Zembachs Foto un palielinājumu darbnīcā, Miera ielā 43, Rēveles un Briāna ielas stūrī. Kompozīcija, gaismas kritums un modeļa poza vedina domāt, ka tas ir krietna amatnieka godīgs darbiņš. Saturiski bilde neatstāj daudz vietas iztēlei – sērojoša atraitne pie [perfekti sakopta] vīra kapa. Protams, mēs varam iztēloties, kā viņi iepazinās, kāda bija viņu dzīve, viņu strīdi, viņu kaisle, viņu pēdējie mēneši, pēdējā diena, pēdējā stunda kopā… bet uz šādām pārdomām varētu mudināt arī kāds ģimenes parādes foto vai nejaušs sadzīvisks momentuzņēmums. Vēl pateicīgāks būtu abu kāzu foto, kas par visu iepriekšminēto rosinātu domāt un fantazēt nākotnes formā, piešķirot stāstam to uzbudinošo dramatismu, kuru Hičkokam labpatikās dēvēt par saspensu – viņi nezina, bet mēs zinām, mēs visu jau sen zinām.
Otra fotogrāfija atstāj daudz vairāk telpas domām par nāvi. Tā ir sešdesmitajos gados tapusi bilde, par to liecina sievietes frizūra, kleita un kurpes, bet visvairāk – ar lupu saskatāms miršanas gads uz vienas no kapu apmalītēm – 1964. Apglabātais ir vīrietis, pēc neskaidrās fotogrāfijas spriežot – dzīvotspējīgā, mirtspējīgā vecumā. Pie viņa kapa arī stikla burka ar svaigu pavasara narcišu pušķi, kuru droši vien atnesusi sieviete, kas nu pozē turpat blakus uz soliņa elēģiski sakrustotām rokām klēpī un gaišām skumjām, lai ko tas arī nozīmētu, skatienā.
Jā, bet kungs viņai blakus? Es domāju par viņu, es domāju par viņiem abiem un kaut kas man liedz noticēt, ka viņi ir brālis un māsa, darba kolēģi, radu radi. Es domāju, ka viņi ir kopā. Viņi abi kopā ir atnākuši sakopt viņas vīra, tā teikt, atdusas vietu (kāpēc gan ne?), atnesuši narcišu burku, apraustījuši nezāles, nogrābstījuši grantēto laukumiņu. Bet kāda velna pēc viņi abi kopā tagad fotografējas uz soliņa pie kapu kopiņas? Vienīgā atbilde, ko šobrīd es atrodu – bet kāpēc gan ne? Ja mēs vēl šad mīļā miera labad slēpjamies no dzīvajiem, tad kādēļ lai slēptos no mirušajiem? Galu galā, grāmatu Elza no Elku ielas pēc Elzas nāves taču uzrakstīja viņas atraitnis kopā ar savu draudzeni, ai, ai, ai, lai kā kādam tas nepatiktu, bet tā, lūk, dzīve prasās būt dzīvojama ar visu nāvi čuprā.
Un tā kapu svētkos, pominkās, puķu stādīšanā un svaigo ziedu ziedošanā, kapu dārzos, skulptūrās, grants grābstīšanā un nezāļu rušināšanā, iknedēļas meditācijā uz soliņiem un pozēšanā fotogrāfijām pie kapu kopiņām – liela dzīvība tur valda, tais kapos. Kolēģe stāsta, ka viņas mammīte, atraitne, kas sirsnīgi kopj sava nelaiķa vīra kapiņu, nesen saņēmusi “piedāvājumu no blakus kopiņas”.
Tāpēc šis foto man manifestē dzīvi, ne nāvi un sniedz mierinājumu – nē, ne jau uz piedāvājumu no blakus kopiņas, bet ka nākotnē vēl gaidāms kāds posms dzīvošanas bez domām par nāvi.
