Pašizdošanas šarms

Šogad Deutsche Börse Photography balvai nominēti četri mākslinieki. Jau 17 gadu šī ir viena no prestižākajām balvām fotogrāfijā pasaulē un tās mērķis nav tikai vairot sponsoru atpazīstamību, bet arī rosināt diskusiju par to, kas šodien notiek fotogrāfijā. Šī gada balvas nominantu saraksts nepārprotami liecina par trim tendencēm – modē ir pašizdotas grāmatas un atrastās fotogrāfijas, taču stabilu vietu ieņem arī klasiskā dokumentālā fotogrāfijā kā laikmeta dokuments.

Britu fotodokumentālists Kriss Kilips (Chris Killip, 1946) balvai nominēts par izstādi, kurā iekļautas 1970. un 1980. gados Ziemeļanglijā tapušas fotogrāfijas, bet Miška Heners (Mishka Henner, 1976) par Google Street View atrastajiem attēliem ar prostitūtām pie Itālijas autoceļiem. Turpretim divi mākslinieki nominēti par grāmatām – Kristīna Demidela (Cristina De Middel, 1975) par pašizdoto Afronauts un autoru duets Adams Brūmbergs (Adam Broomberg, 1970) un Olivers Čanarins (Oliver Chanarin, 1971) par War Primer 2. Spāņu fotogrāfe Demidela bija atradusi ziņu, ka 1960. gados Āfrikas valsts Zambija bija paziņojusi par ambicioziem plāniem iekarot kosmosu. Lai arī zambieši kosmosā tā arī nenonāca, māksliniece radījusi savu versiju par šīs kosmosa programmas likteni. Tūkstoš eksemplāros izdotā grāmatiņa nu ir izķerta (sākotnēji tā maksāja 28 EUR), bet tagad tās cenas kolekcionāru lapās pārsniedz pat 1000 EUR. Veiksmi garantēja ne tikai spēja izveidot interesantu produktu, bet arī prasme radīt vajadzīgo ažiotāžu (māksliniece to izrādīja Arlas fotofestivālā, vairākiem kuratoriem un māksliniekiem, tostarp fotogrāfam un kaislīgam fotogrāmatu kolekcionāram Mārtinam Pāram (Martin Parr), kurš uzreiz nopirka 35 eksemplārus). Interesanti, ka Londonas fotogrāfijas galerija, kurā šobrīd skatāma Deutsche Börse Photography balvas izstāde, savulaik atteica izplatīt viņas grāmatu.

Toties Brūmbergs un Čanarins simts eksemplāros iegādājās Bertolda Brehta grāmatu par 2. pasaules karu, kura iznāca 1955. gadā. Grāmata sastāvēja no dažādām kara fotogrāfijām, kuras Brehts bija izgriezis no avīzēm un žurnāliem, tos papildinot ar alternatīviem parakstiem dzejas veidā. Savukārt mākslinieku duo Brehta izvēlēto fotogrāfiju vietā ielīmēja internetā atrastas fotogrāfijas, kas reprezentē ASV karu pret terorismu mūsdienās, tādā veidā velkot paralēles starp šodienas un pagātnes notikumiem. Arī šīs grāmatas cena tagad tuvojas tūkstotim eiro, taču tā ir pieejama arī digitālā versijā autoru mājas lapā.

Pašizdotas grāmatas rietumos nav nekas jauns. 1974. gadā Daido Morijama ar fotokopētāja palīdzību 100 eksemplāros izdeva Another Country in New York, ko tagad kolekcionāri tirgo par 50 tūktošiem eiro. Tieši pateicoties pašizdotajām grāmatām popularitāti ieguva tādi mākslinieki kā Aleks Sots, Robs Hornstra un Stīvens Džils. Pēdējos gados pašizdevēji un neatkarīgas izdevniecības kā Mack vai Morel veiksmīgi funkcionē savā tirgus segmentā, jo cilvēki ir gatavi izdot divdesmit, trīsdesmit, pat sešdesmit eiro par mākslas darbu grāmatas formātā, ko nevarētu teikt par pašām fotogrāfijām, kas maksā daudz dārgāk. Mazās tirāžās izdotās grāmatas nav vienkārši darbu katalogi, bet mākslas darbi, alternatīva izstādei. Ne vienmēr tie ir iespiesti ofseta drukā, reizēm tās ir tintes vai lāzerizdrukas, ko iesējuši paši autori. Un bieži vien pašam izdot savu grāmatu pat ofseta drukā dažos simtos eksemplāru ir lētāk, nekā kvalitatīvi noformēt personālizstādi kādā nelielā galerijā. Izstāde norisinās tikai īsu laiku un konkrētā vietā, bet grāmata var mūžīgi ceļot pie lasītājiem visā pasaulē.

Jājautā, kāpēc Latvijā ar pašizdošanu tikpat kā neviens nenodarbojas? Man ir vairākas versijas. Pirmkārt, mākslas grāmatu iznākšanai ir daudz mazāka rezonanse nekā izstādei. To varu arī teikt no savas pieredzes – reizēm pietiek ar mazu, viduvēju izstādīti, lai saskrietu žurnālisti un publika, taču interesantu un kvalitatīvu mākslas grāmatu iznākšana paliek ārpus mediju, profesionāļu un plašākas sabiedrības uzmanības loka. Latvijā cilvēki ir pieraduši patērēt mākslu pie sienas nevis grāmatā, jo grāmata skaitās kaut kas sekundārs, kā piedeva kaut kam lielākam un nopietnākam. Tam var piekrist, ja runa ir par glezniecību, tēlniecību un citām vizuālām nozarēm, kur medija dimensijas un faktūra ir jāredz klātienē, taču fotogrāfijai divdimensionāla reprodukcija (lasi – iespiešana grāmatā) ir viens no tās dabīgiem reprezentācijas veidiem. Otra lieta, kas varētu atturēt māksliniekus pašiem izdot savas grāmatas, ir finanšu trūkums. Protams, ja autoram ir ambīcijas izdot grāmatu pāris simtu lappušu biezumā četrkrāsu ofseta drukā, tad atrast finansējumu tik apjomīgam izdevumam varētu izdoties vien retajam. Latvijā pat lielās izdevniecības mākslas grāmatas izdod dažos simtos eksemplāru, retu reizi vairāk par tūkstoti, jo vietējais tirgus ir neliels. Lētāk ir izdot divdesmit grāmatas digitāldrukā vai pasūtīt dažus eksemplārus Blurb. Var darīt kā Robs Hornstra, kurš naudu savas pirmās grāmatas izdošanai savāca iepriekšpārdošanā, bet ilggadējam projektam The Sochi Project finansējumu piesaistīja savā mājas lapā, kur izveidoja ziedojumu platformu pēc KickStarter parauga. Pat pietiek ar dažiem simtiem latu, lai tipogrāfijā varētu nodrukāt kaut ko vienkrāsu (melnbaltā) drukā. Ja grāmatas varam izplatīt vēl daudzus gadus pēc to izdošanas, tad izstāde fotogrāfiem ļoti bieži sagādā loģistikas problēmas – kur to visu pēc tam likt? Latvijā ir mazāka cerība pārdot izcilu fotogrāfiju nekā izcilu grāmatu. Trešā probēma ir izplatīšana. Ja Londonā, Parīzē vai Berlīnē bez īpašiem papīriem vai izziņām var vienkārši kā privātpersona ieiet grāmatnīcā un nodot komisijā dažus eksemplārus (un reizēm pat uzreiz saņemt naudiņu), tad Latvijā ir virkne birokrātisku procedūru, kas jāpārvar, piemēram, jābūt juridiskai personai, savukārt iekļūšana lielo grāmatnīcu plauktos var prasīt nervus un laiku. Daudzi ārzemju autori grāmatas izplata caur savu mājas lapu, par norēķinu sistēmu izmantojot PayPal, taču šajā brīdī rodas mārketinga problēmas – kā lai citiem pastāsta, ka kāds jauns un vēl plaši nezināms mākslinieks pārdod grāmatu savā mājas lapā? Risinājums – sociālie tīkli, kā arī tādas vietnes kā Independent Photobook un Self Publish, Be Happy.

Par spīti dažādiem šķēršļiem, grāmatu pašizdošana ir veids, kā Latvijas fotogrāfijai iezīmēt sevi pasaules kartē. Tas ir arī veids, kā fotogrāfam ierakstīt savu vārdu vēsturē – grāmatai ir paliekoša vērtība, bet izstādēs izliktiem darbiem ir liela iespēja sapūt autora pažobelē (jo vismaz muzeji un privātkolekcionāri Latvijā pagaidām vēl nav atklājuši fotogrāfijas kolekcionēšanas šarmu). Latviešu autoriem ļoti reti izdodas nokļūt labos ārzemju muzejos un galerijās, taču pašizdota grāmata darbojas kā portfolio, mobila izstāde, darbu katalogs un vizītkarte, ar ko uzrunāt skatītājus visdažādākajās pasaules malās. Bez tam arvien biežāk nākas redzēt izstādes, kur pats mākslas objekts ir grāmata nevis bildes pie sienas. Gribētos cerēt, ka arī Latvijā fotogrāfi biežāk sāks paši izdot savas grāmatas.