10 minūtes ar Joahimu Šmitu

Vācu mākslinieks Joahims Šmits (Joachim Schmid, 1955) neiebilst, ja viņu dēvē par dokumentālo fotogrāfu, tomēr pats fotogrāfijas neuzņem – vairāk nekā 30 gadus viņš strādā ar svešu autoru fotogrāfijām. Sākumā viņš fotogrāfijas atrada uz ielas, vēlāk arī krāmu tirgos un miskastēs. Krāmu tirgos fotogrāfijas parasti nonāk pēc to īpašnieku nāves, līdz ar to tās visbiežāk ir divu trīs paaudžu vecas, tāpēc pēdējos gados Šmits vairāk strādā ar sociālajos tīklos pieejamo mūsdienu materiālu.

Šīs internetā atrastās fotogrāfijas tiek izdotas grāmatās. Tās ir kā alternatīvas enciklopēdijas – antropoloģiski un sociāli pētījumi par mūsdienu sabiedrību. “Es ticu bibliotēkām,” saka Šmits, minot to kā argumentu digitālo failu pārvēršanai papīra izdevumos. Gandrīz visas savas grāmatas mākslinieks izdod pats. Lielākais viņa projekts ir 96 grāmatu sērija no Flickr atrastām fotogrāfijām. Katrā izdevumā – noteiktas tēmas attēli – pica, suņi, lidostas utt. Pirms pāris gadiem Steidl izdeva Šmita monogrāfiju Works 1982–2007. Šmits bija arī viens no 2011. gada Arlas fotofestivāla kuratoriem, un viņa personālizstādes ceļo pa visu pasauli.

Šogad Joahims Šmits bija uzaicināts piedalīties Huana Fonkubertas (Joan Fontcuberta) kūrētajā I Artist. Transcendant Amateur – Lodzas fotofestivāla galvenajā izstādē. Te izstādītas fotogrāfijas, kurās redzams, kā cilvēki fotografē Monas Lizas gleznu Luvrā. Pēc stāstījuma par saviem darbiem aicināju mākslinieku uz īsu sarunu.

Atrastu fotogrāfiju izmantošana pašlaik ir modē. Ko jūs par to domājat?

No sākuma tā nebija populāra prakse. Domāju, ir labi, ka arvien vairāk cilvēku sāk reflektēt par attēlu pasauli. Daudzus gadus cilvēki ir naivi uzņēmuši fotogrāfijas, cenšoties fotografēt pasauli, kas ir tur ārā. Tomēr arī jau esošās fotogrāfijas ir tikpat liela daļa no pasaules. Viena no problēmām, manuprāt, ir tā, ka daudzi cilvēki turpina šo naivo fotografēšanas manieri, piemēram, šī ir mana vectēva ģimene, šie ir mani draugi utt. Tā ir viņu mīlestība un pieķeršanās, bet, manuprāt, daudz vieglāk un efektīvāk ir strādāt ar anonīmām fotogrāfijām. Es redzu daudz cilvēku, kuri nespēj tikt galā ar viņu rīcībā esošām fotogrāfijām, jo tās ir pārāk personiskas, tāpēc galu galā viņi cenšas ar nepareiziem līdzekļiem atbildēt uz nepareiziem jautājumiem.

Kolekcionējot fotogrāfijas, vissvarīgākais jautājums māksliniekam ir – ko darīt ar visiem šiem atēliem?

Jānoskaidro, vai tu vēlies strādāt ar attēliem, vai ar to, kas tajos attēlots, un tas nebūt nav viens un tas pats. Protams, cilvēki izmanto jau uzņemtas fotogrāfijas, kas pieejamas, piemēram, arhīvu krājumos. Tā ir vēsturiska informācija, taču tas ir tikai viens no līmeņiem. Mani daudz vairāk interesē pašu fotogrāfiju realitāte, un es mēģinu personificēt šos attēlus tādā veidā, ka tās papildina zināšanas par pasauli.

Mūsdienās nav nekā, kas netiktu fotografēts. Bet vai ir kas tāds, ko pirms 30 gadiem fotografēja vairāk nekā šodien?

Grūti pateikt. Piemēram, ēdienu fotogrāfijas vēl nebija populāras. Tas bija kas unikāls, un ar to nodarbojās tikai daži. Attēlu radīšana ir ļoti mainījusies, tomēr iemesli, kāpēc cilvēki uzņem fotogrāfijas, ir tie paši. Atšķirība vienīgi, ka to izdarīt ir daudz vienkāršāk un lētāk, tāpēc arī rodas daudz vairāk fotogrāfiju. Vēl svarīgi, ka mūsdienās mums ir piekļuve visām šīm fotogrāfijām. Mēs tās varam apskatīt gandrīz reāllaikā. Kāds uzņem fotogrāfiju Japānā, un kaut kur Eiropas nomalē es to tūliņ varu apskatīt. Tas ir daudz svarīgāk, nekā censties noteikt kvantitāti.

Kas attiecas uz kvantitāti, vai 96 grāmatas nav nedaudz par daudz?

Es varēju izdot arī 900 grāmatas, bet es nevēlos pavadīt savu dzīvi, tikai skatoties Flickr fotogrāfijas. Tas ir tikai mans priekšlikums fotomākslā izmantot tūristu fotogrāfiju strukturēšanas pieeju.

Cik ietilpīgs ir jūsu cietais disks?

Tas ir diezgan kompakts. Esmu diezgan akurāts failu kārtošanā. Līdzko projekts ir beidzies, tiek izdzēsts viss, kas palicis pāri.

Jūs esat teicis, ka gribējāt būt terorists.

Gribēju gan, jaunībā. Tomēr nolēmu par teroristu nekļūt. Šī doma gan dažkārt joprojām ir vilinoša. Es negribu būt terorists, bet dažreiz ir grūti nebūt teroristam.

Vai jūs esat apsūdzēts par terorista cienīgām aktivitātēm fotogrāfijā?

Ir bijuši periodi, kad tā bija mana ikdiena. Zinu, ka esmu bijis provokatīvs, taču es to nenožēloju. Tagad gan esmu kļuvis nedaudz maigāks.

Kas ir pamatā jūsu grāmatu dalījumam pelēkajās, melnajās un baltajās?

Krāsas attiecas uz dažādām stratēģijām – baltās grāmatas vairāk ir kā darbu katalogi, pelēkās pastāv kā grāmatu projekti, bet melnās ir pilnas ar jautrību. Taču tajā pašā laikā to var uztvert arī burtiski, jo grāmatām vienkārši ir balti, melni un pelēki vāki.

Pie kā strādājat šobrīd?

Pie diviem projektiem. Vienā no tiem es pētu interneta meklētāja sistemātiskumu. Esmu atradis veidu, kā piekļūt populārākajiem jautājumiem, ko cilvēki katru dienu raksta meklētājos. Diezgan pārsteidzoši – par futbolu ir lielāka interese nekā par seksu. Otrā projektā sekoju vebkamerai, kas filmē Džona Kenedija slepkavības vietu. Tā ir tūristu iecienīta vieta. Es atrodu internetā fotogrāfijas un kombinēju tās ar vebkameras attēliem, kas rāda, kā cilvēki uzņem šīs fotogrāfijas.

Kāpēc ne 9/11?

Varbūt man kas iešausies prātā vēlāk. Iespējams, šis notikums ir vēl pārāk nesena pagātne, tam vēl nepieciešams laiks. Cilvēki var sākt kliegt uz tevi, pirms tu vēl esi atvēris muti.