Ērvings Penns – Ziemeļu gaismas perfekcionists

Ērvings Penns (Irving Penn) tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem mūsu ēras fotogrāfiem. Viņš veiksmīgi darbojās gan reklāmas un modes industrijā, gan mākslā. Portretu, modes fotogrāfiju un kluso dabu sērijās ir pazīstams autora stils, ko raksturo detaļu precizitāte un dzidrums, kā arī minimālistiskais izteiksmes veids. Penns visbiežāk strādāja savā studijā Manhetenā vai arī pārvietojamā studijā, dodoties ceļojumos pa pasauli. Visi autora darbi koncentrējas uz vienotu pieeju, izolējot subjektu no konteksta un parādot tos kā grafisku perfekciju. Tam pamatā bija autora vēlme fiksēt lietas, atmetot visu lieko. “Tādēļ, ka mazāk ir vairāk.” ¹⁾ http://www.nytimes.com/1991/11/24/arts/art-irving-penn-is-difficult-can-t-you-tell.html?pagewanted=all&src=pm

Ērvings Penns (1917–2009) ir dzimis Plainfīldā, Ņūdžersijā pulksteņmeistara un medmāsas ģimenē. Vēlēdamies kļūt par gleznotāju, viņš iestājās Filadelfijas Industriālo mākslu muzeja skolā (tagad Filadelfijas Mākslas universitāte), kurā studēja Alekseja Brodoviča (Alexey Brodovitch) virsvadībā. Ar viņa palīdzību pirmie Ērvinga zīmējumi tiek publicēti žurnālā Harper’s Bazaar. Pāris gadus pastrādājis par ārštata dizaineri, Penns kļūst par augstās klases modes veikala Saks Fifth Avenue māksliniecisko direktoru, nomainot skolotāju Brodoviču. Nākošais piedāvājums – kļūt par mākslas departamenta līdzstrādnieku – tiek saņemts no žurnāla Vogue. Tam seko arī žurnāla vāka publikācija 1943. gadā.

Misters Penns, kā viņu ar cieņu atceras žurnāla redakcijā, sadarbojās ar Vogue vairāk nekā sešdesmit gadus, fotografējot visu ko: modi, klusās dabas, filmu zvaigznes, pārtiku, aktus, ziedus, kosmētiku un 158 žurnāla vākus. ²⁾http://m.vogue.com/voguepedia/Irving_Penn Neskatoties uz nepārtrauktajām izmaiņām modes industrijā, Penns visas karjeras laikā ir pieturējies pie sava stila, kas tiek raksturots kā izaicinošs, bet mierīgs un elegants. Viņam bija talants attēlot cilvēkus skaidri un izteiksmīgi. Pretēji tolaik iemīļotajam modes fotogrāfijas stilam, Penns no kadra aizvāca tik ierastos rekvizītus un fotografēja modeles tīrā, baltā telpā. Tas šķita šokējoši, kamēr kamēr tā sāka darīt arī visi pārējie. Penna karjeras laikā attieksme pret komerciālo un mākslas fotogrāfiju bija neviennozīmīga – viņa komercdarbi tika uzskatīti par pārāk mākslinieciskiem, bet mākslas fotogrāfija – par pārāk komerciālu.

Divdesmitā gadsimta vidū Ērvings Penns nodibināja savu studiju Ņujorkā un pievērsās reklāmas fotogrāfijai, sadarbojoties ar tādām kompānijām kā Chanel, Issey Miyake, Clinique u.c. Savukārt par žurnālu Vogue Penns domā, ka “tas, ko redaktori vēlas no manis, ir vienkārši jauks, mīļš un tīrs jaunas piemīlīgas meitenes attēls. Es sāku tādus taisīt, un tas ir laiks, kad kļuvu viņiem vajadzīgs, man bija 200 līdz 300 lappušu gadā. Pirms tam es mēģināju taisīt bildi. Un tad es sāku taisīt patēriņa priekšmetu. Kopš tā laika ar to arī nodarbojos modes fotogrāfijā.” ³⁾ http://www.nytimes.com/1991/11/24/arts/art-irving-penn-is-difficult-can-t-you-tell.html?pagewanted=all&src=pm

Viens no Vogue pasūtījumiem četrdesmito gadu beigās bija tā laika divpadsmit visvairāk fotografēto skaisto sieviešu grupas foto. Jaunajam fotogrāfam tas bija liels izaicinājums – tikt galā ar pieprasītajām modelēm, kurām pašām bija savas primadonnu idejas par to, kā viņām jāizskatās. Šajā sesijā Penns satika Lizu Fonsagrīvu (Lisa Fonssagrives), Zviedrijā dzimušu skaistuli slavas zenītā. Viņi iemīlējās un apprecējās 1950. gadā. Slaidā, skaistā un starojošā Liza pozēja daudzām Penna bildēs, kas radīja elegantas un izsmalcinātas sievietes tēlu 20. gadsimta vidū.

Lielākoties Pennu pazīst portretu dēļ. Viņš ir fotografējis daudz slavenību, ar katru ilgi sarunājoties un fotografējot vairākas stundas. Portretētais cilvēks parasti ir attēlots uz neitrāla fona un fotografēts dabīgajā ziemeļu gaismā. Viena no ievērojamākajām Penna portretu sērijām ir Sīktirgotāji (Small Trades) ar Ņujorkas, Parīzes un Londonas strādniekiem, kuri formāli pozē studijas apstākļos uz neitrāla fona savās darba drēbēs kopā ar saviem darba rīkiem. Vēlāk projekts turpinās arī Nepālā, Jaungvinejā, Dahomejā (tagad – Benīna) un Marokā. Autora pieeja bija vienāda neatkarīgi no subjekta tipa vai fotografēšanas vietas, viņš izturējās pret Marokāņu tradicionālo apģērbu ar tādu pašu cieņu kā pret Dior tērpu. Samtainās mirstoša zieda lapiņas tiek analizētas kā abstrakts un absolūts skaistums, tāpat kā modeles lūpas vai nagi. Savā darbā Penns nekad nav vēlējies izcelt savu personību, jo kā viņš pats apgalvo: “[…] studijā es nevēlos justies kā slavenība, kā arī es nemaz tā nejūtos, jo visu laiku mani māc šaubas, vai fotogrāfija, ko taisos uzņemt, izdosies… Lielākā priekšrocība, kas man ir bijusi fotogrāfijā, ir ēdienkartes maiņa.” ⁴⁾ http://www.nytimes.com/1991/11/24/arts/art-irving-penn-is-difficult-can-t-you-tell.html?pagewanted=all&src=pm Ar to domāts, ka piecdesmitajos gados vienā un tai pašā studijā, izmantojot vienu un to pašu fonu, viņš nedēļu varēja strādāt ar franču modes kolekcijām, kādu slavenu mākslinieku un tik pat labi ar kādu anonīmu miesnieku vai stiklinieku. Penns uzskatīja, ka tā sauktie vienkāršie ļaudis kļūst arvien interesantāki, jo tie kļūst par izzūdošas kultūras dokumentiem, piemēram daži no Jaungvinejas karotājiem, kuri tērpās lapās un dubļos un studijā ieradās ar lokiem un bultām, tagad valkā uzvalkus un bruņojas ar portfeļiem.

Liels Penna karjeras notikums ir pirmā publicētā grāmata Saglabātie momenti (Moments Preserved, 1960), kam seko publikācija Pasaules mazā istabā (Worlds in a Small Room, 1974). Šie izdevumi nodrošina ievērību muzeju un mākslas aprindās, pirmā izstāde Ņujorkas Modernās mākslas muzejā notiek 1975. gadā, un 1977. gadā notiek izstāde arī Metropolitēna mākslas muzejā. Autora perfekcija un rūpes par drukas kvalitāti noveda pie vēsturiskās platīna drukas (Platinum process) atdzīvināšanas, kas ļāva Pennam radīt augstas kvalitātes kopijas gan no veciem, gan jauniem negatīviem. Kopēšana ir autora radošā procesa pedējais posms. Kvalitatīvas kopēšanas pamatā ir spēja sajust gaismu un intensīva koncentrēšanās. Penns uzskatīja, ka ideāla gaisma studijā krīt no ziemeļiem: “Šai gaismai piemīt tik piesātināts dzidrums, ka pat visvienkāršakie objekti, nejauši guļot tādā gaismā, iegūst iekšēju mirdzumu, gandrīz vai baudkāru juteklismu… Elektriskā gaisma ir ērta, bet tā nav salīdzināma ar to absolūto eksistenciālismu, kāds piemīt cilvēkam, kas stāv kameras priekšā, ziemeļu gaismas apspīdēts.” ⁵⁾Techniques of the world’s great photographers, QED Publishing Limited, London, 1981 Vienīgais veids, kā reizēm tika papildināta minimālistiskā studija un apgaismojums, bija fiziskie fona ierobežojumi, piemēram, tika konstruēts V veida fons, kura stūrī iespiest portretējamo. Šādi portretēti ir Pablo Pikaso, Igors Stravinskis, Marta Grehema u.c. Kā ir teicis fotogrāfs Sesils Bītons (Cecil Beaton), “Penns sev visu ļoti sarežģī. Viņš neizmanto nekādus piederumus vai speciālus rekvizītus, neko, tikai visvienkāršāko gaismu.” ⁶⁾Techniques of the world’s great photographers, QED Publishing Limited, London, 1981. Laika gaitā Penns arvien vairāk pievēršas dramatiskajiem portretiem, atļaudamies iet tuvāk modelim. Kadrējums tiek reducēts līdz galvai un pleciem, atmetot visu pārējo un fokusējoties uz sejas izteiksmju niansēm un rokām, kas daudz izteiksmīgāk raksturo modeli, nekā apkārtnes detaļas.

Vēl viena nozīmīga Penna darbu daļa ir klusās dabas. Tās raksturo ļoti rūpīgi izkārtoti objekti, sīkumaina attieksme pret detaļām un apgaismojumu, jūtība pret materiāliem un tekstūru, kā arī ar neitrāls fonu. Vizbiežāk klusās dabas bija žurnālu vai komercdarbu pasūtījumi, kas savukārt pārauga mākslas projektos, kā piemēram sērija Ielas materiāls (Street Material, 1975). Tajā autors attēlo uz ielas atrastu objektu iekšējo skaistumu detalizētos palielinājumos. Šie darbi guva ļoti plašu rezonansi, un dažādu kritiķu attieksmi, bet misters Penns kļuva par karstu sarunu tematu mākslas pasaulē. “Ielas pelnutrauku, pilnu ar cigarešu galiem, viņš padarīja tik pat izskatīgu un elegantu kā Parīzes modeles,” saka Alisone Nordstroma, Džordža Īstmena nama kuratore. ⁷⁾http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/article/2009/10/07/AR2009100703848.html Penna vēlīnos platīna drukas darbus ar ciagrešu galiem un sieviešu aktiem raksturo tas pats tonālais smalkums, kompozicionālā virtuozitāte un miers, kas redzams viņa modes un portretu fotogrāfijās. Ja Penna modes attēlus kritizēja viņa redaktori, tad aizraujošās platīna drukas ar cigarešu galu, būvgružu un kaulu klusajām dabām regulāri kritizēja mākslas izdevumi. Viņa Āfrikas, Jaungvinejas un citu pamatiedzīvotāju fotogrāfijas tika sauktas par kliedzošu izmantošanu, fotografējot šos cilvēkus tā, it kā tie būtu augstās modes modeles, demonstrējot jaunākās degunu kaulu tendences.

Ērvings Penns nomira deviņdesmit divu gadu vecumā 2009. gadā savās mājās Manhetenā. Bet līdz šīgada 6. oktobrim Igaunijas KUMU mākslas muzejā ir apskatāma neliela Penna darbu izstāde Dažādās pasaules (Diverse Worlds) – izlase no piecdesmit gadus tapušām populārākajām darbu sērijām. Lielākā daļa darbu ir no Zviedrijas Modernās mākslas muzeja, jo 1995. gadā Penns ziedoja daļu savu darbu zviedru izvelsmes sievas Lizas Fonsagrīvas-Pennas piemiņai. Muzeja īpašumā ir lielākā Ērvinga Penna darbu kolekcija ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm.