Pirms lielā blīkšķa
Latvijas Fotogrāfijas muzejs ik pa laikam piedāvā vērtīgas ārzemju izstādes – no šai gadā redzētajām jāpiemin Matsa Eriksona (Mats Eriksson) Šērholmena, Zviedrija un Marjano Ikasas (Mariano Icaza) Zaudējumu albums, kurām nu pievienojusies Lukas Zanjē (Luca Zanier) Telpa un enerģija. Tās kā argumenti ataust atmiņā ikreiz, saskaroties ar amatieriskiem vai atdarinošiem fotoprojektiem, kas visi kā viens apgalvo, ka jaunā, laikmetīgā un konceptuālā fotogrāfija ir pavisam kas cits nekā “parastā”, un tajā nav jāmeklē ne acs, ne domas skaidrība! Turpretī visas minētās izstādes atgādināja – fotogrāfija joprojām veic savas vecās funkcijas jeb parāda mums to, ko neesam redzējuši un varbūt nekad neieraudzītu, un sniedz ziņas par to, ko līdz šim nezinājām. Tajā pašā laikā šīs izstādes bija gan laikmetīgas, gan konceptuālas, un nekādas abrakadabras tur nav – attēli ir radīti un atlasīti ar skaidru mērķi, bet to salikumi pārdomāti virza skatītāja uztveri. Modes termins “fiksācija” tiešām nozīmē kaut kā gaistoša saglabāšanu, “pētījums” – iedziļināšanos problēmā un formulētus spriedumus par to, “kontekstualitāte” tiešām ir saites starp atsevišķām daļām, kas rada jaunas nozīmes. Tomēr par visu pēc kārtas – pirms Zanjē izstādes muzeja trešajā stāvā apskatīju Ulda Balgas izstādi Kniede otrajā stāvā.
Anotācijā autors izstāstījis par sērijas veidošanas impulsu – ceļojumā uz Venēciju ieraudzītas senas metāla mucas, kuru šuves kādreiz rūpīgi sakniedētas, bet nu klātas ar rūsu un vīnstīgām. Šis stāsts godprātīgi piesaka galvenās vizuālās un saturiskās kvalitātes, kas būtu meklējamas darbos, proti, tās būs nostalģisku pārdomu ieskautas ceļojuma piezīmes. Un tiešām – metāla kniedes uz norūsējušām virsmām veido ritmiskus atkārtojumus, kompozīcijās iekļautas dažādas senas metāla detaļas, sazin kam domātas, kas attēlu brīžam pārvērš gandrīz abstraktā rotaļā. Frontālo virsmu reljefu izceļ slīdoša saules gaisma, kas trāpījusi arī portretu vienā no fotogrāfijām. Vīnstīgu zaļums gaumīgi kontrastē rūsas sarkanbrūnajiem toņiem un atgādina par veco, savu laiku nokalpojušo darinājumu un dzīvās dabas pretstatu. Izstādes estetizētais priekšnesums vēsta par aizgājušā industriālā laikmeta varenību un tā žēlīgajām paliekām šodien, izraisot melanholiju. Kārtīgu metāla sastiprināšanu ar kniedēm sen aizstājušas mūsdienīgākas tehnoloģijas, kniedes pazeminot līdz pusmūža rokeru pēdējā rotājuma statusam. Tiesa, attēliem par labu nenāk to ierāmējums aiz stikla – lai kādā leņķī skatītos, atspīd kaut kas no apkārtējā interjera. Kaut gan nekas nepiederīgs jau tas nav, tāpat paliekas no reiz bijušas, varenas dzīves.
Turpretī trešajā stāvā Lukas Zanjē lielformāta fotogrāfijas ir tik skaidras un konkrētas, ka paliek neomulīgi. Acs intuitīvi meklē kaut ko redzētu, pazīstamu, bet neatrod, lai gan attēli ir objektīvi bezkaislīgi un korekti asi. Nav pārsteidzoši, jo fotografēts vietās, kurās parastam mirstīgajam ieeja liegta – enerģijas ražotnēs, hidrotehniskās būvēs. To arhitektūra ir tik bezkaislīgi racionāla, ka attēli līdzinās ģeometriskai abstrakcijai, nemaz nelietojot speciāli savādotus skatu leņķus leņķus vai kadrējumu. Fotogrāfs izstādes pavadtekstā atzīst, ka vēlējies attēlot tehnoloģijas estētiskā un mākslinieciskā veidā, bet tās ir pašas tehnoloģijas, kas, izrādās, atbilst mūsu priekšstatiem par skaisto un māksliniecisko. Baiss sastingums pārņēmis baseina ūdens virsmu, kurā atspoguļojas betona sienas un pārsegumi, bet kāda hipersarežģīta vadības pults, šķiet, darbojas pati, bez neviena cilvēka. Tomēr visvairāk sit pa nerviem priecīgi dzeltenu plauktu rūtis, kurās izvietoti dozimetri ar katram pierakstītu lietotāja varu. Dabas, tāpat kā cilvēku, nav vispār, bet tieši šo elementu prombūtnē ir meklējams īpašā nemiera cēlonis, kas rodas, ieskatoties attēlos. Fotogrāfs un līdz ar viņu arī mēs taču raugāmies uz visbīstamākajām dabas stihijām, ko cilvēks šķietami savaldījis un piespiedis darboties savā labā. Vidutājs ir neiedomājami sarežģītās tehnoloģijas, kas redzamas bildēs. Savukārt to nevainojamais izskats – jautrās krāsas, līniju daiļums un tīrība, kas pārvērtusies sterilitātē – uzietu gaisā vienā mirklī, ja gadītos kāda kļūda, nostrādātu bēdīgi slavenais cilvēka faktors vai atklātos, ka kāda dabas likumsakarība nav tomēr līdz galam izpētīta. Pagaidām visa šī māksla ir uzskatāma cilvēka uzvara pār dabu, varas iemiesojums. Kā nekā enerģijas ieguve ir cilvēces trauslās situācijas pamatjautājums.
Šajā aspektā es saskatīju arī abas izstādes apvienojošo tēmu – cik bezpersoniski skaists, bet potenciāli bīstams izskatās mūsdienu postindustriālais laikmets salīdzinājumā ar iepriekšējo, ko iemiesoja naftas iegrožošana ar rokām kniedētās dzelzs cisternās. Tās izskatās tik mīļas un nevainīgas, ka izpelnās nostalģisku jūsmu, jo kas gan ir viena izirusi kniedēta šuve un izplūdusi peļķe salīdzinājumā ar potenciāli uzsprāgušu planētu.
