Fotogrāmatas var izmainīt dzīvi
Markuss Šādens (Markus Schaden, 1965) ir viens no pazīstamākajiem vārdiem fotogrāmatu pasaulē. Viņš ir pieredzējis grāmatnieks, un 1995. gadā dibināja Schaden izdevniecību, kam sekoja grāmatnīcas Ķelnē, Vācijā, kā arī internetā. Šādens bijis žūrijas loceklis fotogrāfijas festivālos Kaselē, Manheimā, Arlā, Parīzē, Krakovā un Losandželosā, kā arī Blurb Fotogrāmatu balvā. Viņš ir bijis žurnāla Foam redkolēģijā un viesredaktors otrajam Aperture Photobook Review izdevumam. Šādens pasniedzis Mediju mākslas akadēmijā Ķelnē un šobrīd strādā par vieslektoru Lietišķās zinātnes universitātē Dortmundē, kā arī pasniedz Lichtblick skolā Ķelnē. 2012. gada sākumā viņš atvadījās no grāmatu tirdzniecības un šobrīd strādā pie pirmā pasaules Fotogrāmatu muzeja izveides Ķelnē – tas tiks atklāts šī gada augustā.
Pirms nedēļas Šādens viesojās Rīgā, lai piedalītos Rīgas Fotomēneša Self Publish Riga fotogrāmatu konkursa žūrijā un dalītos ar savām domām par fotogrāmatām publiskā lekcijā.
Kā sāki interesēties par fotogrāmatām?
Tas ir garš stāsts! Astoņdesmito gadu vidū kļuvu par grāmatu tirgotāju – man bija iespēja vadīt mazu mākslas grāmatu veikalu. Man bija daži patiešām jauki klienti, kas bija lieli fotogrāmatu fani. Viņi man pastāstīja par Hargesheimeru, van der Elskenu, Kartjē-Bresonu un visu svarīgo. Es savā veidā iemīlējos, tāpēc paplašināju fotogrāmatu nodaļu. Pēc tam pārcēlos uz lielāku Koenig Books grāmatnīcu tepat Ķelnē, kuru vadīju 8 gadus. Fotogrāmatu tirgus mainījās – iesaistījās tādas izdevniecības kā Taschen, bija vairāk grāmatu, lielāki metieni. Mani tas patiesi aizrāva. Sākām rīkot pirmās grāmatu parakstīšanas, šķiet, 1991. gadā. Tajos laikos cilvēki brīnījās, kāpēc jāparaksta fotogrāmatas.
Pasaulē bija nedaudz fotogrāmatu veikalu – Ņujorkā, daži Parīzē, Tokijā. Es devos mazā tūrē, lai apskatītu visas šīs grāmatnīcas. Ņujorkā mani uzņēma ļoti nedraudzīgi. Man kabatā bija 1000 dolāru, ko bija iedevusi vecmāmiņa. Es izdomāju – ja vēlos iesaistīties šajā biznesā, man jānopērk ļoti dārga grāmata. Un viņiem bija Brūsa Deividsona Subway, tāpēc jautāju, vai varu to apskatīt. Es patiešām domāju, ka to nopirkšu. Bet viņi man neļāva to pat apskatīt, tāpēc devos projām, neiztērējis ne 10 dolāru. Un teicu sev – ja šis ir fotogrāmatu pārdošanas standarts, mēs varam labāk.
Tāpēc 1998. gadā ar brāli izlēmām izveidot Schaden.com. Tolaik internetu vēl plaši neizmantoja, bet mēs nojautām tā potenciālu – iespēju atrast klientus visā pasaulē. Sākotnējo ideju – izveidot grāmatveikalu un to vadīt – ātri bija jāaizmirst. Mums gandrīz katru gadu bija jāmainās. Sapratām, ka vajag vairāk grāmatu par fotogrāmatām. Tad internetu sāka plašāk izmantot. Interesentu skaits auga. Mani klienti paši atvēra grāmatnīcas, konkurence pieauga. Izlēmām paplašināties un izveidot ceļojošo grāmatnīcu, piedalījāmies pirmajā Paris Photo grāmatu tirgū, devāmies uz Arlu, Ņujorku, Losandželosu. Sākām no jauna izdot vecas grāmatas (Vintage Reprint sērija), kopā izdevām ap 100 grāmatu. Tomēr 2010. gadā sāka iet ļoti grūti – Amazon piedāvāja arvien zemākas cenas, izdevēji sāka pārdot paši savas grāmatas, zaudējām interesantus izdevumus. Tāpēc izveidojām fotogrāmatu studiju programmu, meistarklases un izstādes.
Vienā brīdī jutos izsmelts. Mana aizraušanās ar fotogrāmatām nav tieši saistīta ar biznesu. Es mīlu pašu mediju. Mani neinteresē debates, kas salīdzina papīru un ekrānu. Manuprāt, jāizmanto jebkurš izplatīšanas veids. Neesmu klasiskais kolekcionāra tips, kuram grāmata ir fetiša objekts. Protams, es dodu priekšroku papīram, bet dažreiz nepieciešami citi risinājumi. Izlēmu pārtraukt tirgošanu, un tagad cenšamies pārvērst Schaden fondā, kas attīstīs fotogrāmatu kultūru. Fotogrāmatu muzejs ir daļa no tā.
Kādi, tavuprāt, ir citi veidi, kā attīstīt fotogrāmatu kultūru? Kāda būtu tava loma tajā?
Es domāju, ka ir nepieciešama kaislība, vīzija. Man fotogrāmatas ir kā vizuāls esperanto. Man patīk, ka nav svarīgi, vai skatos fotogrāmatu no Indonēzijas vai Brazīlijas. Bet mums jāizkļūst no šī iekšējā loka, ko veido jau iesaistītie cilvēki – fotogrāfi, kolekcionāri, veidotāji. Vajadzīga daudz plašāka auditorija, vairāk cilvēku, kas saprot fotogrāmatas. Tāpat kā literatūrā vai mūzikā. Klausoties Bēthovena simfoniju, protams, muzikālā izglītība palīdz uztvert nianses un pateikt: “Jā, šī ir lieliska interpretācija.” Bet varat klausīties Bēthovenu arī neko nezinot un būt patīkami pārsteigts. Es ceru, ka Fotogrāmatu muzejs dos ieguldījumu auditorijas paplašināšanā un apliecinās, ka grāmata ir nozīmīgs izteiksmes veids fotogrāfijā. Šobrīd ir attēlu pārplūde. 2013. gadā vien tika radīts vairāk fotogrāfiju nekā visā 170 gadu garajā fotogrāfijas vēsturē pirms tam.
Kuras grāmatas ir mainījušas tavu dzīvi?
Kad studēju, atradu mazu grāmatu, ko bija izdevis Ķelnes fotogrāfs Hargesheimers. Astoņdesmitajos gados katrs vācietis sapņoja par došanos uz Berlīni. Es arī to plānoju darīt. Tomēr nopirku šo grāmatu par Ķelni, kurā neparādījās Doms un parastās tūristu klišejas, bet gan pēckara dzīve, interesantais un īpašais par šo vietu. Es šajā grāmatā iemīlējos, un izlēmu uz Berlīni nedoties. Visi mani draugi aizbrauca uz Berlīni, bet es paliku Ķelnē. Teicu sev, ka tagad zinu, ka šī vieta tiešām ir tik laba, kā biju iedomājies. Man ļoti patīk amerikāņu fotogrāfija, tāpēc Viljams Eglstons un Stīvens Šors bija īpaši atklājumi. Nav viegli pārskatīt 25 gadu grāmatu tirgošanas pieredzi. Varbūt “izmainīt dzīvi” izklausās pārāk dramatiski, bet pat atklāt vai uzzināt ko jaunu, doties uz pasaules vietām, kur citādi nebūtu iespēja nokļūt, iegūt citu skatupunktu attiecībā uz valstīm un cilvēkiem, ir labas lietas.
Atgriežoties pie tā, kas ir laba fotogrāmata – manuprāt, tāda, kas aizņem manu laiku. Ir ārkārtīgi daudz ļoti labu fotogrāmatu, bet ne visas no tām ir revolucionāras. Ja esi redzējis tik daudz labu grāmatu, sāc apjaust, kas tiešām izraisa emocijas. Protams, ir nepieciešams labs standarts, un šodien līmenis ir augsts, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem. Dažreiz svarīgāk ir lauzt noteikumus, lai saglabātu interesi un ziņkārību. Ja grāmata man liek apstāties, un es pat nevaru saprast, kāpēc, tad tas ir interesanti. Pagājušogad Kassel Dummy Award piedalījās 600 grāmatu, Arlā – 700. Katru gadu apskati tūkstošiem grāmatu, bet tikai dažas patiešām aizrauj. Man jāsaka, ka pagājušogad tā bija Karlosa Spotorno The Pigs. Attēli tajā ir labi, ir humors, bet tas ir tikai viens aspekts. Otra daļa ir koncepts: pārņemt žurnāla The Economist izskatu, izmantot ideju par PIGS – Portugāli, Itāliju, Grieķiju un Spāniju kā krīzes valstīm. Viņš arī izveidoja viltotu mājas lapu WTF bankai. Man patīk, ka grāmata maksā 9.99 eiro. Un viņš varēja to viltīgi izplatīt, atstājot kopijas preses kioskos. Vienīgais, ko es viņam ieteicu, bija iet soli tālāk – vajadzētu pārdot tikai 5 kopijas kopā, un ar cilvēku, kas visu komplektu nopērk, noslēgt līgumu – viņam atlikušās 4 kopijas būtu jāizplata savā rajonā vai kaut kur ceļojot. Bet tas būtu pārāk perfekti.
Mums ir nepieciešamas diskusijas par fotogrāmatām. Cilvēki raksta recenzijas par daiļliteratūru, zinātnisko literatūru, bet es vēlētos redzēt nopietnas recenzijas par fotogrāmatām. Būtu jauki, ja kultūras žurnālisti fotogrāfiju uztvertu tikpat nopietni kā citus mākslas veidus. Varbūt Nīderlandē tas notiek. Roba Hornstras un Arnolda van Brugena Soču projekts tika recenzēts, tam tika veltīti atvērumi lielākajās avīzēs. Tā būtu jānotiek visur.
Vai vari pastāstīt ko vairāk par Fotogrāmatu muzeju?
Mums būs milzīga, 6000 kvadrātmetru liela fabrika ar vairāk nekā 25 izstādēm. Ēriks Keselss nodosies privāto fotoalbumu vēstures izpētei, kamēr Mārtins Pārs prezentēs kolekciju, kas sastāv no svarīgākajām protesta tēmai veltītajām fotogrāmatām. Cits izstāžu kopums pievērsīsies izcilākajiem mūsdienu fotogrāmatu piemēriem. Vēl cita izstāde tiks veltīta Karlosam Spotorno, kurš 2013. gadā uzvarēja balvu Kassel Photobook Award. Kā cieņpilnu žestu Andersam Petersenam, plānojam izveidot Café Lehmitz repliku. Petersena slavenās Hamburgas bāra fotogrāfijas tika publicētas 1978. gadā fotogrāmatā ar tādu pašu nosaukumu.
Es negribu sev vecmodīgu muzeju ar vitrīnām. Es gribu parādīt, cik grāmatas patiesībā ir saistītas ar dzīvi. Tā nav vieta, kur arhivēt dārgas grāmatas. Piemēram, kolekcijās mēs nerādīsim visas grāmatas, bet gan stāstīsim un rādīsim to, kā cilvēki tās krāj, kā iekārto grāmatplauktus. Ja kāds var izveidot vēl citus fotogrāmatu muzejus, tas būtu lieliski. Domāju, ka tā ir nostāja, kas nepieciešama muzeju pasaulē. Vīzija par to, kādam būtu jāizskatās muzejam nākotnē. Tai nav jābūt kādai svētai vietai, kur glabāt grāmatas mūžīgi, bet gan vietai, kur cilvēki var dalīties, veidot kopīgas interešu grupas un saprast, kā šodien attīstās kultūra. Tāpat arī man tas ir kaut kas jauns. Schaden.com bija labs laiks, par to nav šaubu. Vāciešiem patīk teikt, ka vecie laiki bija labāki, bet es to nevaru izturēt. Muzejs ir lielais gala plāns, kam esmu gatavojies pēdējos 30 gadus. Pat, ja tas neizdosies, tam ir jādod impulss. Varbūt nākamajām paaudzēm. Tā, galu galā, ir misija.
Pilnu interviju ar Markusu Šādenu lasiet Rīgas Fotomēneša katalogā, kas tiek izplatīts kopā ar Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatu 2014.
