Intervija ar Āronu Šūmanu

Šogad Krakovas Fotomēnesi kūrē Ārons Šūmans (Aaron Schuman) – amerikāņu fotogrāfs, lektors, kurators, žurnālists, interneta žurnāla SeeSaw Magazine dibinātājs un redaktors, kurš pašlaik dzīvo Lielbritānijā. Viņš sadarbojies ar izdevumiem Aperture, FOAM, TIME, Photoworks, ArtReview, Hotshoe un The British Journal of Photography, rakstījis esejas vairākās pēdējā laikā izdotās grāmatās, piemēram, Stāstnieks: Duana Maikla fotogrāfijas (Storyteller: The Photographs of Duane Michals, Carnegie Museum/ Prestel, 2014), Fotokino: Fotogrāfijas un kino radošās robežas (Photocinema: The Creative Edges of Photography and Film, Intellect, 2013), Pīters Hugo: Šai jābūt īstajai vietai (Pieter Hugo: This Must Be the Place, Prestel, 2012), Neuzņemtās fotogrāfijas (Photographs Not Taken, Daylight, 2012) un Hijacked 3 (Big City Press, 2012), kā arī kūrējis izstādes Londonā un Hjūstonā.

2010. gadā viņš viesojās Latvijā un vadīja meistarklasi Nostaļģijas estētika, kim? bija apskatāma viņa izstāde Reiz Rietumos (Once Upon a Time in the West).

Īsi pirms izstādes Piederīgie: Personiska etnogrāfija (FOLK: A Personal Etnography) atklāšanas, kas iekļauta Krakovas Fotomēnesī, Šūmans pastāstīja par darbu pie festivāla programmas, savu jaunāko projektu un to, ko, viņaprāt, mūsdienās nozīmē būt labam fotogrāfam.

Krakovas Fotomēnesis notiek no 15. maija līdz 15. jūnijam dažādās pilsētas vietās.

Šogad festivāla galvenā tēma ir Izpēte (Re:Search). Pastāsti, lūdzu, vairāk!

Viss sākās ar to, ka daudzi fotogrāfi, par kuriem interesējos, savos darbos reflektēja arī par attēlu tapšanas procesu. Piemēram, Džeisons (Jason Fulford – E. G.), kura darbi runā ne tikai par attēlos redzamo, bet arī par to uzņemšanas procesu, rediģēšanu, konteksta radīšanu, pasākumu veidošanu. Klēra Strenda (Clare Strand) ir sākusi veidot skulpturālus darbus un iekļaut savu pētniecības materiālu gala iznākumā. Tāpat Tarina Saimona (Taryn Simon), kas veidoja projektu par vietu, uz kuru vēsturiski fotogrāfi devušies attēlu meklējumos (Ņujorkas Publiskā bibliotēka – E. G.). Es tiešām gribēju pievērsties fotogrāfiju tapšanas procesam un fotogrāfijas pētnieciskajai pusei, un skatīties, kā šīs idejas laikmetīgajā praksē kļūst arvien svarīgākas. Tāpat interesējos par pētniecību šīs vārda tradicionālākajā nozīmē, mani interesē doma par attēlu kā pierādījumu. Nav iespējams nosaukt zinātnisku jomu, kas neizmanto fotogrāfiju, vai tā būtu fizika, bioloģija, antropoloģija vai ekonomika. Raudzījos, kādas ir attiecības starp šīm divām lietām – fotogrāfiju, kas palīdz meklēt zināšanas, un fotogrāfiju, kas sevī ietver zināšanas. Es pasniedzu arī lekcijas par fotogrāfiju universitātē, un gan studenti, gan pasniedzēji šausminās, dzirdot vārdu “pētniecība”. Ja esi pasniedzējs un saki saviem studentiem, ka viņiem jāpapēta vairāk, redzi, kā viņi sagumst un domā –  Ak, nē, man tagad jāiet darīt kaut kas ļoti garlaicīgs, jālasa grāmatas vai pārāk daudz jādomā. Arī pasniedzēji no universitātes jūt lielu spiedienu darboties “pētniecībā”. Tas viņiem uzdzen tādas pašas šausmas, jo ir ļoti sarežģīti pateikt – Labi, es esmu izveidojis šo foto sēriju, un tas ir mans pētniecības darbs. Tāpēc es mēģināju pētniecību padarīt par kaut ko pozitīvu. Pētniecība var būt jautra, rotaļīga un interesanta. Protams, tā ietver statistikas datu vākšanu, grāmatu lasīšanu, vēsturisku izpēti, tas viss ir ļoti svarīgi, bet pētniecība var būt arī mūsu saruna, gājiens uz drauga dzīvokli divos naktī, sapņošana. Ideja, ka visa dzīve ir izpēte, manuprāt, ir svarīga, jo īpaši fotogrāfiem, jo tieši to mēs darām.

Man ļoti patika, ka izstādēs ir iekļauts izpētes materiāls – piezīmes, e-pasti, grāmatas, ne tikai pabeigti darbi.

Jā, es tieši tam vēlējos pievērst uzmanību. Pašlaik jebkurš var saukt sevi par fotogrāfu, un, es domāju, šodien būt fotogrāfam ar lielo burtu nozīmē vairāk nekā tikai uzņemt attēlus. Tas nozīmē domāt par fotogrāfiju, mēģināt saprast, kā šis medijs darbojas, kā citi cilvēki ir to lietojuši, kā tas var informēt tevi, iedvesmot. Tā strādā fotogrāfi, kurus es cienu un augsti vērtēju. Nesaku, ka šis ir jauns piegājiens, bet kādreiz izpētes daļa bieži vien tika slēpta no skatītāja. Viņi nerāda tev savas kontaktkopijas, viņi rāda gatavas bildes. Mūsdienās rāda gan kontaktkopijas, gan iedvesmojušās fotogrāmatas, jo tā ir nozīmīga fotogrāfa darba daļa. Mūsdienās fotografēt nenozīmē tikai izvilkt kameru no somas. Līdzīgi kā ar rakstīšanu. Mēs visi protam rakstīt, mums visiem ir pildspalva un papīrs, mēs varam uzrakstīt dzejoli, ja vēlamies, eseju vai romānu, bet daži cilvēki prot rakstīt labāk nekā citi, daži cilvēki rakstniecību uztver nopietnāk nekā citi. Es varētu tepat uz vietas uzrakstīt dzejoli, un tas būtu ļoti draņķīgs dzejolis, bet kāds cits, kurš lasa daudz dzejas, domā par dzeju, interesējas par tās vēsturi, ir spējīgs uzrakstīt tiešām labu dzejoli. Katrs var uzņemt fotogrāfiju, daži cilvēki to var izdarīt patiešām labi, un fotogrāfija ir neatņemama viņu dzīves daļa. Bet citi grib parādīt saviem draugiem, cik lielisks ēdiens stāv viņu priekšā uz galda. Un man nav pret to nekādu iebildumu. Taču nedomāju, ka es vēlētos veidot izstādi ar feisbuka ēdiena fotogrāfijām.

Intervijā LensCulture mājaslapā man patika, kā tu salīdzināji fotogrāfiju ar rakstniecību. Jebkurš var uzņemt labu fotoattēlu, jebkurš var uzrakstīt lielisku teikumu, bet ne katrs var uzrakstīt lielisku grāmatu.

Es domāju, tas ir ļoti svarīgi. Arī tāpēc, ka mācu fotogrāfiju. Cilvēkiem joprojām ir kļūdains priekšstats, ka fotogrāfija ir praktiska iemaņa, tehnika un ka to jāpasniedz tādā veidā. Universitāšu foto nodaļām jāgarantē saviem studentiem darba tirgum piemērotas iemaņas. Man šķiet, fotogrāfijas studijām drīzāk jālīdzinās literatūras vai filozofijas studijām. Varbūt viens no daudziem filozofijas studentiem tiešām kļūs par filozofu, citi dara citas lietas, bet neviens neuzmācas filozofijas fakultātēm un neprasa, lai tās studentiem dotu darba tirgum piemērotas iemaņas. Tā vienkārši tiek respektēta kā studiju nozare. Tas nozīmē, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kuri ir ieinteresēti un informēti par attiecīgo nozari. Tā es to redzu.

Varbūt ar fotogrāfiju tā ir tāpēc, ka komerciālajā fotogrāfijā nepieciešams daudz tehnisku zināšanu?

Bet skatoties uz to, kā tehnoloģijas ir attīstījušās pēdējo 15 gadu laikā, es nedomāju, ka komercfotogrāfija prasa daudz tehnisku zināšanu. Mašīnas ir labas, ir grūti nofotografēt sliktu bildi. Ja ir pietiekami daudz naudas, pareizā kamera, pareizās gaismas, īstā vieta, domāju, ka nedēļas laikā var iemācīt cilvēku, kā uzņemt tehniski nevainojamu attēlu. Vari mēnešiem ilgi mācīties fotošopu, bet vari atvērt programmu un ar youtube klipiem iemācīties pamatus dienas vai divu laikā. Varbūt pirms simt gadiem uzņemt tehniski nevainojamu attēlu bija patiess izaicinājums, ekspozīcijai vajadzēja būt precīzai, bet mūsdienās man tā vairs neliekas liela problēma. Domāju, ka varu iedot savam deviņus gadus vecajam dēlam kameru, un dienas laikā viņš, visticamāk, uzņems fotogrāfiju, kas būs tehniski laba. Neapgalvošu gan, ka tas būs izcils fotoattēls.

Kā tu izvēlējies māksliniekus Krakovas Fotomēnesim? Vai pirmā bija ideja par pētniecību un tad sāki domāt par cilvēkiem, vai tie bija mākslinieki, ar kuriem jau sen vēlējies strādāt?

Es sāku ar māksliniekiem, ar kuriem es vēlējos strādāt kopā, un ar projektiem, ar kuriem vēlējos dalīties. Zināju, ka Deivids Kampanijs (David Campany) veido grāmatu par Volkera Evansa žurnālu darbiem. Man ļoti patīk, ko Klēra Strenda ir darījusi pēdējos gados. Tiklīdz ieraudzīju New Roman galeriju, uzreiz nāca prātā Džeisons Fulfords. Un tad sāku domāt, kā to visu salikt kopā. Ar SeeSaw Magazine ir līdzīgi. Nevienam no izdevumiem nav konkrētas tēmas, tās ir lietas, kas man patīk, un es nekad nemeklēju iemeslus, kāpēc visi šie cilvēki ir salikti kopā. Protams, festivālam vajadzēja atrast sakarības, kādēļ tiek rādīti konkrētie cilvēki, un man tā bija pētniecības ideja un meklējumi pēc zināšanām.

Vai tu varēji justies brīvs, kūrējot festivālu?

Konceptuāli man bija daudz brīvības. Bija cilvēki, kurus labprāt būtu iekļāvis, bet nebija piemērotas vietas, vai, kad prezentēju projektus festivāla komandai, viņi vēlējās kaut nedaudz citādāku, bet, ja godīgi,  man tiešām nevajadzēja ielaisties kompromisos. Neapšaubāmi, organizatori festivālu uztver ļoti nopietni, pilnīgi brīvs es nebiju, man vajadzēja pamatot, ko un kāpēc daru. Kāpēc konkrētais cilvēks ir svarīgs un aktuāls, vai tas interesētu gan internacionālo, gan poļu publiku? Līdz šim mana festivālu pieredze saistījās ar atklāšanām nedēļas nogalē vai portfolio vērtēšanu – cilvēki sabrauc no Londonas, Rīgas, Itālijas, Amerikas, pavada šeit trīs vai četras dienas un brauc mājās. Bet galu galā festivāls ir domāts poļu publikai, kas var iet apskatīt izstādes, kad vien vēlas. Tāpēc man bija jāatbild uz daudziem grūtiem jautājumiem. Vai tas tiks saprasts? Vai tas pašlaik ir aktuāli un interesanti? Vai tas interesēs skatītājus? Vai tas neizaicinās par daudz, vai tas nav kaut kas tik specifisks, ka cilvēki to nesapratīs, ja paši nav fotogrāfi vai nepārzina visu, kas notiek fotogrāfijā. Man šķiet, es uz šiem jautājumiem varēju atbildēt diezgan precīzi un labi.

Šodien tiek atklāta tava izstāde par ģimenes vēstures izpēti.

Reti iekļauju sevi pasākumos, kurus kūrēju. Kad uzsāku SeeSaw, ievietoju sevi pirmajos divos izdevumos, man bija 22 vai 23 gadi. Tad saņēmu vēstuli no fotogrāfa, kuru nepazinu personīgi, bet ļoti cienīju, tas bija Ričards Mizrahs (Richard Misrach). Viņš atsūtīja man e-pastu, sakot: “Man tiešām patīk tavs žurnāls, kas tajā ir redzams, un man tiešām patīk, kā tu raksti un intervē fotogrāfus, un man patīk daži no taviem darbiem, bet nepadari to par reklāmas līdzekli pats sev. Ja tu ievietosi pats sevi katrā izdevumā, izskatīsies, it kā tu to dari savtīgu iemeslu dēļ.” Es gan tikai vēlējos parādīt savus jaunākos darbus, bet domāju, ka tā bija svarīga piebilde.

Krakovas Etnogrāfiskais muzejs iepriekšējos gados bija kļuvis par festivāla norises vietu, bet šīs izstādes neatspoguļoja muzeju pašu vai etnogrāfiju. Šogad muzejs pateica, ka viņiem tiešām patiktu sadarboties ar kādu mākslinieku, kas reflektētu par viņu nozari, vai rādīt izstādi, kas atbilstu tieši tai vietai. Tad es devos apskatīt muzeju kopā ar festivāla toreizējo direktoru Karolu (Karol Hordziej – E. G.). Mēs klīdām pa muzeju, tas ir brīnišķīgs muzejs, un es teicu, cik ļoti man tur patīk, un Karols bija patiešām pārsteigts par manu sajūsmu. Viņš norādīja uz eksponātiem, kas bija saistītas ar viņa ģimenes vēsturi, un es nodomāju, ka arī mans vecvectēvs nāca no Polijas, arī man ir saikne ar šo vietu. Pēc dažām nedēļām Karols man piedāvāja tur veidot izstādi. Un es piekritu, jo man ļoti patika muzejs. Daudz fotogrāfu, mākslinieku un rakstnieku ir veidojuši šāda veida projektus, meklējot savas saknes un atrodot ciematu, kur dzīvojis viņu vectēvs. Mani gan vairāk interesēja, ko muzejs var man iemācīt par manu ģimeni, kultūru, no kuras esmu cēlies. Sāku iedziļināties, un mani sāka fascinēt pats muzejs. Tas pats ir kā ciemats – 30 cilvēki, kas ierodas tur katru dienu, daži no viņiem tur strādā jau 30 vai 40 gadus. Viņiem ir savas paražas, rituāli, visādi rokām darināti artefakti. Es gandrīz kļuvu par etnogrāfu etnogrāfiem. Tādējādi es atklāju gan savas ģimenes saknes, gan arī to, ko nozīmē būt etnogrāfam muzejā.

Kā tu spēj savienot rakstīšanu, kūrēšanu, fotografēšanu un vēl pasniegšanu?

(Smejas.) Es nezinu, man nepatīk garlaikoties. Cenšos izdarīt, cik vien daudz varu. Nespēju pateikt “nē”, īpaši, ja piedāvā kaut ko aizraujošu. Man ir raksturīgi uzņemties pārāk daudz un pēc tam censties tikt ar visu galā (smejas). Izdaru, kas ir svarīgākais, kuram darbam termiņš nāk pirmais. Bet es tiešām gūstu prieku no fotogrāfijas, no skatīšanās uz citu cilvēku attēliem, viņu darbības pētīšanas, tad cenšos rakstīt, lai paskaidrotu, kāpēc man tas patīk. Tu redzi kādu grāmatu vai projektu un saproti, ka tev tas tiešām patīk, ka tas aizskar tevi, bet ir grūti paskaidrot, kāpēc tas tā ir. Tā bieži notiek ar maniem vecākiem un ģimeni, cilvēkiem, kas nav saistīti ar fotogrāfiju. Es rādu viņiem Džeisona Fulforda grāmatu un saku, ka tā ir lieliskākā fotogrāmata, kādu esmu redzējis pēdējo sešu mēnešu laikā. Viņi to atver un vaicā: “Bet kāpēc?” Atbildēt uz šo “kāpēc” ir liels izaicinājums.

Atgriežoties pie līdzībām starp fotogrāfiju un rakstniecību, domāju, ka daudzi spēj izbaudīt lielisku romānu, taču mākslas fotogrāfija bieži vien izturas tā, it kā būtu domāta tikai foto studentiem, cilvēkiem, kas raksta par fotogrāfiju, pašiem fotogrāfiem. Fotogrāfijas auditorija ir limitēta un nav atvērta svešiniekiem.

Jā, tā ir. Varbūt tādēļ, ka šķiet – jebkurš var fotografēt. Es nezinu, kāpēc tāpat nav ar rakstīšanu, kāpēc cilvēki novērtē romānus. Lielākā daļa cilvēku novērtē romānus, jo tas ir labs stāsts. Es domāju, ka tāpat daudz fotogrāfiju cilvēkiem patīk, jo tās ir interesantas un drosmīgas. Bet ir daudz romānu, kuri ir daudz piezemētāki un ar to pat interesantāki. Fotogrāfijā ir šis konstantais – “es arī tā varu”! Bet mana atbilde ir – tu to neizdarīji, bet otrs cilvēks izdarīja, un viņam bija iemesls, nevis tikai tāpēc, ka viņš varēja. Es vēlos formulēt un pierādīt, ka fotogrāfija ir svarīgs medijs un konkrēti mākslinieki ir svarīgi – ne tikai foto entuziastiem, bet arī citiem cilvēkiem. Taču es neesmu nekāds sludinātājs, kurš cenšas pierādīt, cik svarīga ir fotogrāfija. Man ir svarīgāk pašam saprast, kāpēc man tā tik ļoti patīk.

Kas ir tavs nākamais izaicinājums?

Krakova ir viss, par ko esmu domājis pēdējos divus trīs mēnešus. Tagad man būs brīvdienas (smejas).