Miesa, dzīvnieki, šņabis
“Par fotogrāfiju nevajag daudz runāt, to vajag skatīties,” izstādes Pagurušā ciema vaibsti atklāšanā paziņoja lietuviešu fotogrāfs Rimalds Vikšraitis (Rimaldas Viksraitis). Vikšraiša fotogrāfijās attēlota ikdiena dažādos mazos un nogurušos Lietuvas ciematos. Tāpat kā Latvijā un citur pasaulē, arī Lietuvas lauki izmirst – cilvēki pamet mazapdzīvotos miestus, lai meklētu laimi citur. Savukārt tie, kas paliek, lielākoties dzīvo skarbā nabadzībā. Šādos gadījumos nereti sākas draudzība ar pudeli, kas trūkumā nonākušajiem palīdz atklāt daudz neparastu izklaides veidu.
Galvenie varoņi Vikšraiša fotogrāfijās ir daļēji vai pilnīgi atkailināta miesa, dzīvi un beigti dzīvnieki un šņabis. Lai gan šī dzīve, kuru Vikšraitis fiksējis, lielā mērā atgādina visiem labi zināmos stereotipus par Austrumeiropu un tās iedzīvotāju mīlestību pret stipriem alkoholiskiem dzērieniem, fotogrāfs nemoralizē par redzēto – viņa attēli piedāvā absurda un humora pilnu skatījumu par dzīvi dziļos laukos, ko apspriest īsti nav jēgas, jo tā vienkārši ir nesaprotama, ne tik daudz iežēlinoša vai bēdīga.
Vikšraitis sāka fotografēt 17 gadu vecumā, pēc tam apguva fotogrāfiju Viļņas tehnikumā. Vairākus gadus viņš strādāja par komercfotogrāfu, galvenokārt dokumentējot kāzas, līdz 80. gados sāka strādāt pie savas pirmās radošās sērijas Kautuve, kas vēlāk kļuva arī par daļu no Pagurušā ciema vaibstu kolekcijas. Plašu starptautisku ievērību Vikšraitis ieguva 2009. gadā, kad fotogrāfijas superzvaigzne Mārtins Pārs (Martin Parr) viņu izvirzīja Arlas festivāla Atklājuma balvas konkursam, kurā lietuviešu fotogrāfs uzvarēja. Līdz ar to Vikšraiša kolekcija par izmirstošajiem Lietuvas lauku ciematiem apceļojusi puspasauli, kā pats fotogrāfs teica – no Pekinas līdz Londonai un no Madrides līdz Kopenhāgenai. Tagad izstāde atbraukusi arī uz Rīgu un līdz 30. novembrim skatāma Fotogrāfijas muzejā.
Arlā Pārs Vikšraiša fotogrāfijas raksturoja kā “nedaudz vājprātīgas un burvīgi sirreālas.” Labāku raksturojumu šiem darbiem neatrast. Kritiķi Vikšraiša darbus ir salīdzinājuši ar Borisa Mihailova (Boris Mikhailov) un Ričarda Bilinghema (Richard Billingham) daiļradi. Tas gan atbilst patiesībai tikai tad, ja skatām lietuviešu fotogrāfu kā vidutāju starp abiem. Lai gan tematika ir līdzīga Mihailova izvēlētajai – mazi, nomaļi ciemati, lauku dzīve un alkoholisms Austrumeiropā –, tomēr Mihailova acīs šīs vietas iegūst ārkārtīgi drūmu noskaņu. Savukārt Vikšraitis, neizskaistinot skarbos dzīves apstākļus tur, meklē un atrod humora pilno un absurdo šo cilvēku ikdienā.
Līdzīga pieeja ir arī Bilinghemam, kurš ierakstījies fotogrāfijas vēsturē ar savu sēriju Rejs ir smieklīgs (Ray’s a Laugh) – tas ir stāsts par paša autora ģimeni. Bilinghems savus nedaudz groteskos vecākus, kuri ikdienā mīl arī iemest, attēlojis ar humoru, uzsverot absurdos notikumus viņu trūcīgajā ikdienā – vidē, kur pats uzaudzis. Līdzīga piederības sajūta raksturo Vikšraiša fotogrāfijas, kurās bieži redzams arī pats autors. Lietuviešu fotogrāfa skatījums ir no iekšpuses – arī viņš arī nāk no līdzīgas vides un piedalās ballītēs, kuras dokumentē. Tas vēl vairāk nošķir viņu no Mihailova pieejas, jo ukraiņu fotogrāfs saviem varoņiem lielākoties maksāja, lai viņi izģērbjas un pozē, bet Vikšraitis uzņēma bildes, pavadot laiku kopā ar cilvēkiem, kas bija kļuvuši par viņa draugiem un paziņām. Attēlojot dzīvi nabadzīgā un ātri izmirstošā vidē ar humoru, Vikšraitis nebūt neņirgājas par šiem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā viņus nežēlo.
Arī Rīgas intelektuāļiem gadās projekti, kuru autori ņirgājas vai tīksminās par laucinieku dzīvi, piemēram, Ivara Zviedra filma Dokumentālists un Jura Poškus Kolka cool. Poškus savā melnbaltajā spēlfilmā reflektē par Kolkas jauniešu bezmērķīgo ikdienu, ko nospēlē Jaunā Rīgas teātra aktieri. Filmas gaitā nepamet sajūta, ka režisors vīpsnā ne tikai par filmas varoņu, kurzemnieku, provinciālo akcentu un runas veidu, bet arī ikdienišķo sēmeņu ēšanu, mašīnu dauzīšanu un slikto mūzikas gaumi.
Arī Dokumentālista galvenās varones Intas rupjības raisīja skaļus skatītāju smieklus gan kinozālē, gan arī pēc tam publiskajā telpā. Youtube atrodami video ar “labāko no Intas”. Turklāt Inta tika arī uz Rīgas Laika vāka, un režisors Zviedrs par šo filmu saņēma Lielo Kristapu.
Lai gan Vikšraiša fotogrāfijās parādās daudz prastu lietu, viņa skatījums krietni atšķiras no minētajiem autoriem. Viņš neskatās uz savu fotogrāfiju varoņiem no augšas, ar pārākuma apziņu, jo pats ne tikai piedalās ballītē, bet arī stāv kameras priekšā kails ar spaini uz galvas.
Nebrīnos, kādēļ Pāru tik ļoti sajūsmināja šīs fotogrāfijas. Arī slavenajam angļu fotogrāfam simpatizē humora pilns izteiksmes veids, kas koncentrējas uz šķietami nenopietnām lietām, robežojoties ar banalitāti un mākslu. Vikšraiti neinteresē šo cilvēku emocionālie pārdzīvojumi vai iekšējie konflikti. Šajās bildēs nav runa par eksistenciāliem jautājumiem to tradicionālajā izpratnē. Šie cilvēki vienkārši ir, un viņi ar savu dzīvi tiek galā, cik labi vien var. Pa vidu notiek arī viss kaut kas smieklīgs. Vikšraiti interesē tas, kā vista uzsēdusies uz vīrieša muguras, kamēr viņš sadala beigtu cūku, vai tas, cik ļoti sakoncentrējas mājinieku skatiens, kad uz galda tiek liets šņabis Svoboda. Šīs fotogrāfijas, kā teica pats autors, ir vienkārši jāskatās. Tikai tad var saprast, ka grūtāk par visām atkarībām ir izbēgt no dzīves absurda. Citējot vienu no Vikšraiša fotogrāfijām – varonim ritenis saplīsis, bet zosu bars iet tālāk.
