Intervija ar Rafalu Milahu

Poļu fotogrāfa Rafala Milaha (Rafal Milach, 1978) pēdējā grāmatā Uzvarētāji (The Winners, GOST Books) apskatāmi dažādi Baltkrievijas Republikas varas iestāžu atbalstīto sacensību uzvarētāji. Grāmata tika nominēta pagājušā gada Paris Photo – Aperture Foundation rīkotajai fotogrāmatu balvai un izpārdota dažu mēnešu laikā. Kodiet pirkstos, kas nepaspēja to iegādāties (ieskaitot mani), jo nu atlikuši vien īpaši, krietni dārgāki izdevumi. Skaistākais suns, visražīgākais kartupeļu kolhozs, labākais metinātājs, labākais iemīlējies pāris, labākā Dženiferas Lopesas dubultniece un skaistākā Minskas kāpņu telpa – tie ir tikai daži no grāmatā iekļautajiem dīvainajiem, dažreiz skumjajiem, citreiz uzjautrinošajiem varoņiem. Rūpīgā pieeja grāmatas veidošanai apvienojumā ar Rafala interesi par pasauli un ietrenēto roku lielisku attēlu uzņemšanā ierindo Uzvarētājus pagājušā gada labāko fotogrāmatu vidū.

Zibspuldzes izgaismotie attēli var šķist bezkaislīgi un nesaudzīgi, bet Rafals – svešinieks, kurš kā kolekcionārs paliek savus subjektus zem palielināmā stikla. Taču pirmais iespaids ir mānīgs. Krieviski runājošās valstīs, Centrālajā un Austrumeiropā viņš strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Arī šoreiz, izšķirstot grāmatu, ir skaidrs, ka viņš, varbūt negribīgi, bet jūt līdzi saviem portretējamiem. Līdz šim Rafals dokumentējis cirka māksliniekus Polijā, dzīvi pie Melnās jūras un mūsdienu Krievijā un centies noskaidrot, ko dažādi cilvēki uzskata par skaistu. Vienreiz viņš devās arī sev neraksturīgā virzienā – kopā ar rakstnieku Huldaru Breidfjordu (Huldar Breidfjord) ar mašīnu apceļoja Islandi. Viņi kopā pavadīja desmit dienu, kuru laikā rakstnieks drūmi klusēja, bet Rafals kā apsēsts fotografēja visu sev apkārt. No Breidfjorda rakstītā asprātīgā, asi novērojošā teksta visvairāk prātā palicis teikums “ceļošana kopā ar fotogrāfu nedaudz atgādina iepirkšanos ar draudzeni, kura grib apskatīt un uzmērīt visas drēbes, – nebeidzamas klapatas”.

Kopā ar četriem Sputnik Photos kolektīva biedriem Rafals patlaban vāc līdzekļus ceļojumam uz bijušajām Padomju Savienības republikām – Kazahstānu, Uzbekistānu, Turkmenistānu, Tadžikistānu un Kirgizstānu. Katrs veidos darbu sēriju vienā no valstīm, lai pēc tam tās apvienotu vērienīgā projektā Lost Territories. To paredzēts pabeigt 2016. gadā, kad apritēs 25 gadi kopš Padomju Savienības sabrukuma.

Pagājušogad Rafals Latvijā vadīja vienu no ISSP meistarklasēm.

Kā ir mainījusies tava pieeja fotogrāfijai laika gaitā? Sākotnēji tavi darbi bija vairāk dokumentāli šī vārda tradicionālā izpratnē.

Es domāju, tas vienmēr mainās no projekta uz projektu. Kad atrodi veidu, kā izstāstīt stāstu, kļūst neinteresanti turpināt tādā pašā garā. Tas nav jautājums par to, vai [projekts] ir dokumentāls vai konceptuāls, vai vēl kāds. Drīzāk, ja jūti, ka varētu izstāstīt stāstu kādā noteiktā veidā, vienkārši izvēlies tam nepieciešamos līdzekļus. Tas ir jautājums arī par personīgo rokrakstu, kas mani patiešām kaitina, jo cilvēkiem var iepatikties viens stāstījuma veids. Īpaši, ja tas izrādās veiksmīgs. Taču tās ir lamatas. Cilvēkiem patīk justies ērti. Taču man justies ērti ir pēdējais, ko gribu sasniegt, jo ērtības tevi padara slinku. Tāpēc man viss konstanti mainās, un ceru, ka tas tā arī turpināsies. Nedomāju, ka [dažādi piegājieni projektu veidošanai] ir rokraksta vai personības fragmentācija. Darīt jaunas lietas ir fascinējoši, dažreiz varbūt jāatgriežas pie tā, ko esi darījis iepriekš, vienkārši jāizvēlas pareizais piegājiens.

Kā atrodi tēmas, pie kurām strādāt?

Man radies iespaids, ka tās drīzāk atrod mani. Es riņķoju ap noteiktiem tematiem vai ģeogrāfiskām vietām. Pēdējā laikā interesējos par propagandas mehānismiem. Man patīk izpētīt, kā lietas strādā un pēc tam tās dekonstruēt – vai tas būtu kāds reģions vai stereotipi, jautājumi saistīti ar komunikāciju, informācijas izplatīšanu, manipulēšanu ar informāciju.

Tu esi fotogrāfs – ceļotājs, lielākā daļa tavu projektu tapuši ārpus Polijas. Vai tev ir nepieciešamība doties projām no mājām, lai veidotu personīgos projektus?

Kādreiz tā bija. Ilgus gadus mani personīgie projekti bija saistīti ar attālām vietām vai vismaz reģionu, no kura nāku, bet ne manu tuvāko apkārtni. Daudzus gadus esmu strādājis kā komerciāls fotogrāfs, un man bija nepieciešamība tikt no tā projām. Taču jau divus gadus vairs tik daudz neņemu pasūtījuma darbus un esmu nokļuvis tuvāk punktam, kurā būšu gatavs biežāk veidot personiskos projektus Polijā. Tā man ir visai jauna pieredze. Es gan parasti cenšos nedoties uz vietām, kuras nesaprotu vai ar kurām nevaru identificēties. Varbūt Islande bija izņēmums, droši vien tāpēc tas ir visautobiogrāfiskākais no maniem projektiem. Taču Krievija, Ukraina vai Baltkrievija ir saistītas ar manas ģimenes vēsturi. Protams, saikne ir visai attāla, taču šīs vietas man kaut ko nozīmē. Tas ir kā atklāt paša pagalmu no cita leņķa. Postpadomju reģionā mums ir kopīgas zināšanas, kopīga vēsture, kopīga pārmaiņu pieredze. Laikam vēl viena tēma, kurai vienmēr esmu riņķojis apkārt, ir pārmaiņas. Tā ir daļa no manas pieredzes, vairāk vai mazāk apzinātas, bet tā tur ir, tā veido tevi.

Šķiet, ka tev ne tikai attēli, bet arī teksts, kas tiem blakām, ir ļoti svarīgs.

Jā, grāmatās. Kopš lielāko daļu savu darbu rādu grāmatas formā, teksts ir kļuvis ļoti svarīgs. Diemžēl es neprotu rakstīt. Esmu daudz labāks fotogrāfs nekā rakstnieks. Dažreiz teksts parāda kopējo ainu, dažreiz tas sniedz papildu informāciju, dažreiz tas darbojas paralēli attēliem, veidojot telpu starp tiem. Mijiedarbība starp tekstu un bildēm var būt visai brīva, tie var satikties tikai atsevišķos punktos, joprojām būtībā esot par vienu un to pašu. Atšķirība starp tekstiem 7 Istabās (7 Rooms) un Mašīnā ar R (In the Car with R) ir tāda, ka Mašīnā ar R teksts neattiecas uz attēliem, bet uz pašu ceļojumu. 7 istabās teksts sniedz papildu informāciju. Tas nesasaucas ar attēliem ilustratīvā veidā, bet starp tekstu un attēliem pastāv tieša saistība. Uzvarētājos teksta loma ir visai reducēta un tas nav informatīvs, bet parāda projekta kontekstu. Es domāju, ka grāmatas struktūrā tas strādā daudz un dažādos slāņos, jo, no vienas puses, tas sniedz nedaudz informācijas, no otras, – to slēpj, tevi vada, norāda dažādos virzienos. Tas var tikt saprasts dažādi. Esam pieraduši, ka teksts mums sniedz informāciju, bet Uzvarētāji ir par apjukumu.

Un dezinformāciju?

Jā. Līdz ar to varbūt tieši Uzvarētājos teksts ir lietots visapzinātākajā veidā. Pats tekstu nerakstīju, jo negribēju izteikt nekādus apgalvojumus. Lietoju jau gatavu tekstu. Šis projekts bija par mākslinieciskā žesta vai personiskā pienesuma izslēgšanu.

Nevēlējies teikt cilvēkiem priekšā, kas viņiem būtu jādomā?

Es centos. Nedomāju, ka man tas izdevās, bet mēģināju, cik vien iespējams, neiesaistīties. Protams, zinu, ka nav iespējams būt pilnībā neitrālam, jo tev ir sava vēsture, tu no kaut kurienes nāc un tas uzreiz dod kontekstu tavam darbam. Varbūt varēju strādāt vēl neitrālāka veidā, varbūt nebiju pietiekami radikāls, bet jutu, ka šis bija pareizais veids, kā rīkoties. Tas vienmēr ir jautājums par godīgumu pašam pret sevi, jo, gribi vai negribi, tas esi tu, kas dara šo darbu, tāpēc kaut kādu iemeslu dēļ tev tas ir svarīgi. Tas jau nozīmē, ka neesi pilnībā neitrāls.

Runājot par Uzvarētājiem, teici, ka pirmoreiz nevēlējies neko zināt par cilvēkiem, kurus fotografēji.

Jā, tas bija viens no veidiem, kā neiesaistīties kā fotogrāfam, kā cilvēkam, pirmām kārtām. Parasti esmu ļoti ieinteresēts cilvēkos, kurus fotografēju. Arī šis projekts ir par cilvēkiem, bet tas nav par personībām. Tas ir par cilvēkiem noteiktos apstākļos, kas viņus padarījuši par daļu no lielākas sistēmas.

Vai tev šķiet, ja tev būtu vairāk informācijas par šiem cilvēkiem, tas ietekmētu tavu ideju par maksimālu neitralitāti?

Lielākoties es sadraudzējos ar cilvēku, kuru fotografēju. Protams, ne visos gadījumos izveidojas cieša saikne, bet tā ir sava veida apmaiņa starp modeli un fotogrāfu. Dažreiz tu sevi pasargā, neveidojot pārāk ciešas attiecības ar savu subjektu. Taču šoreiz negribēju, lai man būtu darīšana ar šīm intīmajām emocijām. Tas var šķist ciniski, un var domāt, ka es izturos pret saviem subjektiem kā pret objektiem, bet zināmā mērā tas bija mans mērķis. Jo tieši šādi pret cilvēkiem izturas sistēma. Tādēļ apzināti izlēmu strādāt šādā veidā. Tas lielā mērā saistīts ar jautājumu, kā pasvītrot savu domu ar veidu, kādā izvēlies strādāt.

Vai joprojām strādā arī kā komerciāls fotogrāfs?

Man tas ir jādara. Man no kaut kā ir jādzīvo. Bet kā jau teicu, vairs neuzņemos tik daudz pasūtījuma darbu kā kādreiz. Ar Sputnik Photos cenšos atrast finansējumu saviem personīgajiem projektiem, vismaz nosegt to izmaksas. Man ir paveicies, ka varu uzņemties pāris pasūtījuma darbus gadā, kas ļauj man neuztraukties par izdzīvošanu. Protams, tas ir atkarīgs no katra vajadzībām. Nedomāju, ka man vajag daudz. Tāpēc dažreiz atsakos no darba piedāvājumiem, jo izvēlos fokusēties uz personiskiem projektiem. Taču no dažiem piedāvājumiem neatsakās, un dažus es izdaru ar prieku. Komerciālā fotogrāfija nenozīmē līgumu ar velnu. Ja tev ir pārāk daudz pasūtījuma darbu, saprotams, ka nepietiks laika, lai koncentrētos uz personisko praksi. Jābūt pareizajam balansam. Katram šis balanss ir citāds.

Vai vienmēr domā par grāmatas veidošanu, jau sākot strādāt pie projekta? Vai dod priekšroku grāmatām, nevis izstādēm?

Jā, pēdējos dažus gadus domāju par grāmatas veidošanu, bet tas nav tik ļoti fiksēts. Es domāju, ka daži projekti strādā labāk kā grāmata, piemēram, Uzvarētāji. Taču tam pašam lielajam projektam par propagandu es izdarīju ko citu Gruzijā, un domāju, ka tā būs izstāde vai instalācija, kas izmantos fotogrāfiju. Patlaban nejūtu vajadzību veidot grāmatu. Varbūt, ja atradīšu piemērotu veidu, kā to parādīt grāmatas formā, es to darīšu. Jo man patīk grāmatas. Bet visā visumā tas ir tas pats, kā ar piemērotākā fotografēšanas paņēmiena izvēli. Ja izjūtu nepieciešamību pēc trīsdimensionāla aspekta, domāšu, kā projekts varētu izskatīties telpā, un, ja tam jābūt grāmatas formā, es taisīšu grāmatu. Taču, protams, esmu atkarīgs no grāmatām. Ticu, ka grāmatas nodrošina pienācīgu telpu stāsta izstāstīšanai. Taču tas nav vienīgais risinājums. Cenšos ideju likt pirmajā vietā.

Kā jau atkarīgajam, tavā bibliotēkā droši vien ir ne viena vien fotogrāmata. Kas tev patīk no pēdējā laikā redzētā?

Nav daudz lietu, kuras gribu savā īpašumā, bet man ļoti patīk, ja man pieder grāmatas. Grāmatām varu iztērēt veselu bagātību. Un ir tik daudz labu grāmatu. Arī daudz draņķīgu grāmatu. Daudzas grāmatas esmu nokavējis, jo tās ir izpārdotas un iegādājamas tikai par vājprātīgām cenām. Dažos gadījumos tiešām vajag ilgu laiku, lai tiktu līdz grāmatai. Ja nopērc 20 grāmatas un ieliec plauktā, tev nepietiek laika, lai tām rūpīgi izietu cauri. Bet varbūt šis nav jautājums par to rūpīgu izstudēšanu, bet drīzāk par iespēju tās apskatīt. Tā ir jauka sajūta.

Tā ir fotogrāmatu problēma. Vienmēr vari doties uz bibliotēku un tikt pie daiļliteratūras, kas tevi interesē, bet fotogrāmatas nav tik viegli pieejamas.

Domāju, ka fotogrāfiem vajag parūpēties, lai viņu grāmatas būtu bibliotēkās, vismaz Nacionālajā bibliotēkā.

Dažkārt atklāju grāmatas, par kurām visi citi jau sen zina. Jaunā ukraiņu fotogrāfija ir patiešām spēcīga – Sašas Kurmaza (Sasha Kurmaz) vai Synchrodogs darbi, Shilo grupas grāmata Euromaidan. Man patīk grāmatas, kurās galvenais ir paši attēli, jo fotogrāmatām, pirmām kārtām, jābūt par attēliem. Dažkārt traks dizains var nogalināt grāmatu. Man patīk vienkārši risinājumi. Taču man patīk arī grāmatas, kas ir interesanti, konceptuāli veidotas, vai grāmatas, kas gudrā vai asprātīgā veidā izmanto arhīvus. Joannas Piotrovskas (Joanna Piotrowska) grāmata Frowst, kas ieguva Mack pirmās grāmatas balvu. Man šī grāmata ļoti patīk, tā ir tik vienkārša, tik pārdomāta. Projekts ir spēcīgs pats par sevi, tas veiksmīgi pārcelts uz grāmatas formu. Erika Kesela (Erik Kessels) grāmatas ar visiem tiem trakajiem arhīviem. Kas vēl? Ļoti jauka maza poļu fotogrāfes Ankas Seļskas (Anka Sielska) grāmatiņa Salix Polaris par viņas ceļojumu uz Špicbergenas polāro staciju. Kristofera Bangerta (Christoph Bangert) War Porn – tā nav fotogrāfija manai gaumei, bet tas ir lielisks projekts un lielisks grāmatas risinājums. Tiešām iesaku.

Un kas tev būs nākamais? Anja (Milaha draudzene – E.G.) man teica, ka interesējies par skulptūru.

Jā, tas ir visai dīvaini. Patiesībā, kad studēju mākslu, nevarēju ciest skulptūru. Ir diezgan pārsteidzoši, kādu loku esmu apmetis. Mani ļoti piesaista skulpturālais piegājiens fotogrāfijā, bet arī skulptūra pati par sevi. Man patiktu darīt kaut ko ar skulptūru, ar telpu. Nezinu, vai, izmantojot fotogrāfiju, bet noteikti esmu ieinteresēts interakcijā starp skulptūru un fotogrāfiju. Projekts, ko veidoju Gruzijā, ir saistīts ar arhitektūru, izveidoju arī nelielu stāstu Baltkrievijā par zagsu interjeru dizainu. Gruzijas projekts lielā mērā būs par telpu. Un, protams, attīstīšu arī projektu par propagandu.

Vai atgriezīsies Baltkrievijā, lai radītu jaunus darbus?

Nē, nē, Baltkrievijai pielikts punkts. Man jāturpina darbs Polijā, ko uzsāku pirms kāda laika. Līdz 25. Padomju Savienības sabrukuma gadskārtai gribam arī pabeigt Sputnik projektu Lost Territories. Strādājam pie jauna projekta šī gada Hamburgas triennālei, izmantojot trīs Hamburgas muzeju arhīvus un veidojot kaut ko jaunu. Tāpat mēģinām pabeigt filmu par Islandi, kuru sākām veidot pagājušogad. Tā bija interesanta pieredze, gandrīz apgrieza kājām gaisā visu, ko domāju zinām par fotogrāfiju un stāsta veidošanu.

Kā tā?

Filma pēc savas konstrukcijas ir daudz burtiskāka nekā fotogrāfija. Tā ir līdzīgāka grāmatai. Taču grāmata ir daudz abstraktāka, jo tā ir par attēlu plūsmu, par stopkadriem, kamēr filmā jābūt skaidrai konstrukcijai, lai veidotu plūstošu stāstījumu. Es runāju par dokumentālajām īsfilmām, nevis mākslas filmām. Filmā starp kadriem ir daudz mazāk vietas nekā fotogrāfijā, tā ir galvenā atšķirība. Veidojot stāstījumu fotogrāfijā, esmu pieradis lietot arvien abstraktākus paņēmienus. Filma nedaudz sašūpoja manu perspektīvu. Mani patiešām interesē, kas no tā iznāks, joprojām strādājam pie rediģēšanas un montāžas.

No kurienes ideja doties uz Islandi? Visi tavi pārēji projekti tapuši Austrumeiropā.

Patiesībā tas ir visai dīvaini. Sākām strādāt ar savu projektu koordinatori Marzenu, kura bija aizrāvusies ar Islandi. Viņa atrada finansējumu. Biju visai skeptisks, jo mani Islande nepavisam neinteresēja, labprātāk būtu šo naudu izlietojis, lai strādātu Austrumeiropā vai tālāk Austrumos. Taču, kā jau kolektīvs, kas dzīvo no projekta līdz projektam, cenšamies izmantot dažādas iespējas, jo mums kaut kā ir jāizdzīvo. Lai arī kā, tā bija tiešām laba pieredze, tāpēc pēc dažiem gadiem nolēmām doties atpakaļ, lai veidotu filmas. Neņemot vērā faktu, ka Islande ir absolūti skaista, man tas bija īsts izaicinājums, jo nekad neesmu uzskatījis sevi par dabas fotogrāfu vai uzņēmis attēlus, kuros nav spēcīgi jūtama cilvēku klātbūtne. Jutos svešs šai jomā. Islande ir kā liels ciemats. Man bija jāatrod veids, kā fotografēt, jo vizuāli man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Vienmēr esmu sevi uzskatījis par urbāno fotogrāfu, bet domāju, ka kaut kā tiku pāri šai problēmai.

Tātad tas bija iemesls, kādēļ projektā Mašīnā ar R izmantoji tik daudz dažādu fotogrāfisku paņēmienu?

Jā, un tas ir iemesls, kāpēc šis stāsts ir tik ļoti autobiogrāfisks. Es nemēģināju parādīt Islandi, bet gan pats sevi.

Tas attiecas arī uz grāmatā iekļauto tekstu. Tajā daudz runāts par fotogrāfiju un ceļojumu.

Jā. Bet, pirmkārt, tas ir par mums, par rakstnieku un mani pašu, nevis par vietu. Nezinu, vai es vēl kādreiz varētu strādāt tik spontāni, bet tai laikā man tas bija vajadzīgs. Tas bija ļoti nozīmīgs projekts, kas mainīja manu pieeju fotogrāfijai.

Kaut kas mainījās pēc tam, kad izmēģināji strādāt personiskākā veidā?

Jā, noteikti. Kaut kā spēju pārveidot piegājienu, ko izmantoju projektos 7 istabas, Betona Melnā jūra (The Black Sea of Concrete) vai Zudušais cirks (Disappearing Circus). Visi šie stāsti balstījās uz līdzīgām sajūtām un arī vizuāli bija saskanīgi. Jutu, ka man jādara kaut kas atšķirīgs, citādi būtu iestrēdzis šai vienā piegājienā. Nedomāju, ka tas būtu nepareizi, bet, kā jau teicu iepriekš, man daudz interesantāk ir meklēt kaut ko jaunu un atrisināt, kā to parādīt.