Intervija ar Mārtiņu Lablaiku

Mārtiņš Lablaiks (1973) līdz šim vairāk pazīstams kā ilggadējs fotogrāfijas pasniedzējs Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Viņš arī strādā par fotogrāfu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, bet senāk veicis arī komercpasūtījumus žurnāliem un reklāmām. Jaunībā spēlējis basģitāru grupās Inokentijs Mārpls, Tukšā muca, Nāc dilonīt apsēdies u. c, līdz basģitāru iemainījis pret Zenītu un iestājies 34. arodskolā, lai mācītos par fotogrāfu. Kopš 1998. gada piedalījies vairākās grupu izstādēs, bet tikai tagad sarīkojis savu pirmo nopietno personālizstādi 35 mm ainavas, kuru šodien atklās Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Izstādītajās fotogrāfijās aplūkojamas gan lauku apvidu un pilsētas ainavas, gan pilsētvides objekti, kas ar šaurformāta analogo kameru uzņemti Lielbritānijā, Portugālē, Zviedrijā un Latvijā.

Kāpēc par tevi var atrast tik maz informācijas?

Es neesmu pie tā piestrādājis. Ilgu laiku nodarbojos ar komercfotogrāfiju. Mani darbi bija žurnālos, biju Valta Kleina asistents, tad strādāju laboratorijā, kā arī par pasniedzēju, tā kā man darba pietika. Īpaši nerūpējos par savu portfolio vai mājas lapu. Ja kāds par mani kaut ko meklē internetā, tad visbiežāk parādās informācija par 90. gadu sākumu, kad biju basģitārists Inokentijā Mārplā un citur. Es neko neesmu darījis, lai vairotu savu atpazīstamību, tā atnākusi kaut kā tīri neviļus. Dažreiz pie manis nāk cilvēki pakonsultēties par foto lietām, bet tas viss ir nejauši. Šī izstāde gan nav nejaušība. Tas darbs sākās diezgan pasen un ar domu, ka vienā brīdī to izstādīšu. 2009. gads, tā saucamā dižķibele man kā fotogrāfam diezgan spēcīgi iegrieza, jo pazuda visi darbi, palika tikai pamatdarbi Rozentāla skolā un akadēmijā. Man bija brīvs laiks, un es sāku vairāk domāt par citām lietām, ne tikai iztikas pelnīšanu. Kaut kā pakāpeniski radās šī kolekcija, un tad Maira (Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktore – Red.) pagājušā gada ziemā viena pasākuma laikā Ratniekos mani pielika pie sienas un teica, ka jātaisa izstāde. Padomāju, ka man jau viss ir gandrīz gatavs un kāpēc ne. Daudzas fotogrāfijas ir tapušas ceļojumu laikā. Mūs ar kolēģi Raimo Lielbriedi, bieži uz visādiem pasākumiem aicina kopā. Ar Raimo pasniedzam fotogrāfijas pamatus, lai gan daudziem radies iespaids, ka no rozentāļiem un akadēmijās nāk ārā gatavie fotogrāfi. Mūsu uzdevums ir iemācīt pašus pamatus, un tad lai mākslinieki paši domā, kas viņiem no tā noder.

Ko tu saproti ar pašiem pamatiem?

Tās ir tīri elementāras lietas, lai studenti saprot, ko ar tehnoloģijām paveikt, vai tieši otrādi – saprot, ko nevar un ka viņiem vajag kaut ko citu. Paši pamati ir fotogrāfijas ābece – asuma dziļums, slēdža ātrums, baltais balanss, kā arī studijas zibspuldzes un dažādi apgaismojuma veidi. To es mācu akadēmijā. Rozīšos vairāk ir fotogrāfijas paņēmienu sintēze ar fotošopa iespējām, lai studenti zina, kā dabūt Raw failu un ko ar to iesākt.

Kāpēc daudziem izveidojies priekšstats, ka Latvijas Mākslas akadēmijā ne pārāk novērtē fotogrāfiju?

Tā nav, vienkārši tur mazāk darbojas ar tīru fotogrāfiju. Pārpratumi rodas, jo dažreiz studentiem šķiet, ka Vizuālās komunikācijas nodaļā (VKN) varēs praktizēt tīru fotogrāfiju. Ir bijuši studenti, kas iestājas VKN, bet pēc kāda laika saprot, ka viņus vairāk interesē tīra fotogrāfija, un tad iet projām. VKN fotogrāfija ir tikai viens no medijiem, tur ir arī video, skaņa utt. Es esmu lektors no malas un akadēmijas virtuvē nepiedalos. Izdaru godprātīgi savu darbu, lai jaunais mākslinieks spētu darboties ar aparatūru, un pārējais uz mani neattiecas.

Varbūt pateikšu nepopulāru viedokli, bet man šķiet, ka vilciens “klasiskā fotogrāfijas izglītība LMA”, ir nokavēts par gadiem 30. Pašlaik man šķiet, ka ir labi tā, kā ir. Ja kāds centīgs jaunietis grib apgūt klasisko foto izglītību, tad durvis uz Eiropu ir vaļā, kur ir daudz interesantāki un pieredzējušāki pasniedzēji, piemēram, tepat Lietuvā.

Pie manis bieži vien atnāk jaunieši, kas grib pamēģināt klasisko melnbalto procesu. Labi, viņi pamēģina, ir tas prieks par filmiņu un attēlu, bet ko tālāk? Tālāk viņiem nav iespēju pašiem to procesu pilnībā kontrolēt, tas kļūst diezgan bezjēdzīgi, viņi patiesībā mokās, lai iegūtu attēlu, ko var iegūt daudz ātrāk un daudzos parametros arī kvalitatīvāk ar digitālām tehnoloģijām. Skan jocīgi, jo man pašam izstādē būs tīrs roku darbs, bet es to māku, un man tā ir bijusi liela dzīves daļa, un es varu arī jebkurā brīdī sagatavot ķīmiju un kopēt bildes Rozentāla skolā vai muzejā. Lielākai daļai entuziastu šādas iespējas nav, bet vai viņiem vispār to vajag? Ja cilvēks izlemj fotografēt ar melnbalto filmu, tad viņam pašam ir jānodrošina, ka pats spēj visā procesā piedalīties.

Izklausās, ka tu centies atrunāt citus darīt to, ko pats dari.

Tieši tā, es cenšos studentu sākumā atrunāt. Bet nevis tāpēc, ka man negribas viņus mācīt, bet gan tāpēc, ka domāju, nav jēgas apgūt šo tehnoloģiju, ja viņiem ir vienkārši interesanti paskatīties, kā tas notiek. Ja viņus interesē beigu attēls, tad viņiem tas nav vajadzīgs.

Tavā izstādes aprakstā tieši tehnoloģiskais process minēts kā galvenais vēstījums.

Negribētu teikt, ka galvenais. Kad izvēlējos fotografēt uz filmas ar šauro kameru un vienu objektīvu, tas bija rāmis, kura ietvaros strādāt un priekš sevis noskaidrot, ko es varu un ko nevaru izdarīt. Man bija svarīgi, ka pēc ilgāka laika bija iespēja pašam laboratorijā kopēt bildes. Tā ir tāda meditācija. Tu izjūti to lietu un jūties kā viens no nedaudzajiem, kas ar to nodarbojas. Nevis ar tādu pārākuma sajūtu, bet gan, ka tev ir zināšanas un iespējas. Tas zināmā mērā ir apcerīgs process un 36 kadri motivē domāt, kad nospiest slēdzi un kad ne. Fotografējot ar digitālo, ir ļoti grūti sev pateikt, ka tagad vienu vai divus kadrus, bet sanāk vismaz 15. Tā ir tāda komercfoto trauma, kad sēdi pie diviem vienādiem kadriem un nesaproti, kurš ir labāks. Strādājot uz filmas, ir sajūta, ka šādi tu vērtīgāk pavadi laiku, domājot par dzīvi un visu pārējo. Es mēģinu citus atrunāt, bet pats tajā pašā laikā priecājos un kaifoju, varbūt tā ir. Droši vien tāpēc, ka daudz esmu saskāries ar to, ka jaunieši pamēģina un ātri aplaužas.

Kā tu raksturotu savas fotogrāfijas?

Izstādei esmu atlasījis no tā, kas radies no 2008. gada līdz pagājušā gada vasarai. Darbu ir šausmīgi daudz, bet vēlējos izveidot viendabīgu kolekciju. Tās ir pilsētas ainavas, lauki, dažādi skati ar distancētu skatījumu. Dzīves mirklis konkrētā vietā, kas tajā brīdī šķitis iemūžināšanas vērts. Es nesēžu un negaidu mirkli vai pareizo gaismu, bet gan eju garām, kaut ko ieraugu, paskatos caur kameras lodziņu pa labi, pa kreisi, nobildēju un eju tālāk. Mani attēli nav ne sociāli aktīvi, ne ar kādu zemtekstu. Var jau būt, ka kāds psihologs tajos atrastu kaut kādu saikni ar manu raksturu, bet mani interesē neitrāls skatījums uz lietām, tur pat nav ironijas.

Tā kā strādāju kopā ar Raimo, vienu brīdi man par spīti gribējās strādāt ar šauro formātu, kas fotogrāfu aprindās netiek īpaši cienīts. Ja nepārspīlēju ar izmēriem un drukāju 20 x 30 cm, tad attēli izskatās ļoti labi, un man iepatikās. Cik skatos izstādēs, visi grib taisīt lielus izmērus, bet man ir mazi. Mēs ar kolēģiem jau bieži vien viens otru labsirdīgi apsmejam, tā teikt, notiek sišanās ar formātiem.

Kāda fotogrāfija tev nepatīk?

Man nepatīk fotogrāfijas, kur man pirms tam ir jāizlasa milzīgi gari paskaidrojumi un jāmēģina izpētīt un saprast autora iekšējos pārdzīvojumus. Reizēm lasu tādus aprakstus un varu saprast, kāpēc tie rakstīti, bet citreiz vienkārši nesaprotu, kāpēc autors tā dara. Man nepatīk tā saucamie pētnieciskie projekti, piemēram, fotogrāfs tipoloģiski staigā un fotografē siltumnīcas. Tās varbūt ir kvalitatīvi nofotografētas, bet man ir neinteresanti. Man arī nepatīk, ja cilvēkiem šķiet, ka jebkurš attēls, ko iegūst ar digitālo vai filmiņu, ir fotogrāfija, kas jāparāda citiem.

Man dažreiz izlaužas viedoklis par dažādām lietām, kādreiz to nākas arī nožēlot, bet vispār Latvijā ir raksturīga spēcīga apvainošanās par kritisku viedokli.

To pašu, ko tu bildē, varētu nofotografēt ar mobilo, pinhole, lielformāta. Kāpēc tieši ar 35 mm?

Grūti tagad pateikt, kāpēc tieši ar 35 mm. Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir pietiekoši ērta, lai ieliktu nelielā somā, lai gan telefons ir vēl ērtāks, bet manā rīcībā nav tāda telefona, kas mani pilnībā apmierinātu. Man svarīga ir kvalitāte, caur kuru varu parādīt to, kas man ir svarīgs.

Kas tev šķiet svarīgs?

Man ir izveidojušies zināmi kvalitātes kritēriji. Man ir svarīgi redzēt pārejas, detaļas, un 35 mm to nodrošina. Es neizmantoju lielo formātu, jo man negribas staipīt, kā arī es nevaru būt spontāns. Nevarētu teikt, ka cenšos iemūžināt izšķirošo mirkli, bet reizē man ir grūti atbildēt, kāpēc nefotografēju ar kaut ko citu. Droši vien tā bija nostalģija pēc 35 mm, kā arī mobilitāte un kvalitāte. Ja es fotografētu ar vidējā formāta Mamiya 6 vai 7, kas arī ir mazas kameras, tad tie attēli izskatītos citādi, bet es par to īpaši dziļāk neesmu domājis, ja godīgi.