10 minūtes ar Ēriku Keselu
Nīderlandietis Ēriks Kesels (1966), atrodot krāmu tirdziņā savdabīgu fotoalbumu, to tur neatstās, drīzāk nopublicēs grāmatā vai noglabās savā arhīvā. Kessels ir ne tikai kurators, grafiskais dizainers, mākslinieks, reklāmas aģentūras un izdevniecības līdzdibinātājs, bet arī atrastu fotogrāfiju kolekcionārs. Vernakulārā fotogrāfija, veci fotoalbumi, grāmatu publicēšana un fotogrāfiju instalācijas ir Erika Kessela “hobijs, kurš vienā brīdī pārtapa par ko vairāk”. Kesels, izceļot ikdienas fotogrāfiju dīvainības un defektos saskatot unikalitāti, savos darbos vēršas pret digitalizācijas radīto vienveidību un reklāmu klišejām. Pašlaik Amsterdamā zem viena jumta kādas baznīcas telpās mitinās Kessels Kramer reklāmu aģentūra un Kessels Kramer Publishing, kas izdod grāmatas un žurnālus un ik pa laikam lasītājiem nogādā jaunu atrasto fotogrāfiju izlasi. Nupat izdota jau četrpadsmitā grāmata no sērijas In Almost Every Picture (Gandrīz katrā attēlā) un žurnāls Useful photography (Noderīga fotogrāfija) kļuvis par regulāru izdevumu. Kesels neveido tikai grāmatas un žurnālus, bet eksperimentē ar foto mediju, meklējot arvien jaunus reprezentācijas veidus. Viens no iespaidīgākajiem Kesela darbiem ir instalācija, kuras laikā autors piepilda telpu ar miljonu izprintētu fotogrāfiju, tādējādi ilustrējot augšuplādēto attēlu skaitu Flickr interneta vietnē 24 stundu laikā.
Jautāju māksliniekam par aizraušanos ar atrasto fotogrāfiju, izdevējdarbības tirgus īpatnībām un jaunākajiem darbiem.
Kas tevi fascinē atrastajā fotogrāfijā?
Mani interesē lietu autentiskums. Es bieži dodos uz krāmu tirdziņiem. Vienā brīdī sāku atrast daudz fotoalbumu. Mani ieinteresēja, ka amatieri ir radījuši ļoti nozīmīgas fotogrāfiju sērijas. Mani saista nepilnības, kas redzamas attēlos un kas padara tos autentiskus. Ģimenes fotoalbumi krāmu tirdziņos pamazām izsīkst. Pirms desmit gadiem tos vēl varēja atrast diezgan lielā apmērā, bet tagad tie jau ir retums. Kad atrodi šādus attēlus, tos, protams, var turpat arī atstāt, bet man šķiet interesanti tos izņemt no oriģinālā konteksta un ievietot jaunā kontekstā, radot stāstu un noslēpumu.
Grāmata Gandrīz katrā attēlā, piemēram, ir veids, kā šīs fotogrāfiju sērijas aktualizēt un radīt attēlu romānu. Cerot, ka cilvēki atkal paskatīsies uz šiem attēliem. Es tos izceļu un radu jaunu stāstu.
Vai tu varētu pastāstīt par kādu nesen atrastu fotogrāfiju vai fotoalbumu?
Pēdējā, kas ir ļoti interesanta, ir tā fotogrāfija, par kuru izveidoju grāmatu. Atradu kādus simt polaroīda attēlus, kas visi bija uzņemti pludmalē. Šķita dīvaini, ka šiem attēliem vidū bija caurums. Tas ir kaut kas ļoti saistošs, kaut kas vairāk nekā viens attēls. Te ir vesela attēlu sērija ar konkrētu ideju, stāstu vai pat nezināmu stāstu fonā. Šajā gadījumā tas bija diezgan intriģējoši, jo visi attēli bija uzņemti pludmalē. Uzzināju, ka tās ir 80. gadu fotogrāfijas. Fotogrāfs tās uzņēma pludmalē un izgrieza caurumus, lai izgatavotu no tām pogas. Viņš pārdeva šīs pogas cilvēkiem pludmalē. Tāpēc palaroīda pārpalikumi bija tikai atkritumi. Tas šķiet intriģējoši. Grāmatā es tās esmu salicis kopā tā, lai caurums ir vienā un tajā pašā vietā. Tādā veidā notiek montāža un sakārtošana, lai šos attēlus ievietotu jaunā kontekstā.
Šajā gadījumā tu vairāk biji ilustrators, nevis stāsta radītājs?
Šajā gadījumā jā. Citos projektos ir svarīgāk, kāda veida stāsts tiek radīts un kāda veida montāža tiek piemērota. Piemēram, man ir grāmata, ko veidoju no fotogrāfijām, kurās cilvēki fotografējuši savu melno suni. Grāmatas beigās ir redzams, ka viņu frustrācija pieaug, jo attēli kļūst arvien pārgaismotāki. Fons ir pilnībā izdzisis, un beidzot var redzēt nedaudz arī pašu suni. Šo attēlu, kas, iespējams, uzņemts nejauši, es padaru par stāsta daļu. Tā ka es nemanipulēju ar attēliem burtiski – neizmantoju fotošopu, bet, sastādot grāmatu, varu manipulēt ar stāstu.
Tā kā grāmatas izdošana ir tikai pirmais solis, kā tālāk veicini izdevumu pārdošanu?
Mums ir izplatītājs, un lielākā daļa grāmatu tiek izplatītas konkrētā metienā. Manu grāmatu un žurnāla Noderīga fotogrāfija metiens ir 500 eksemplāru. Radīt un izdot grāmatu ir viena lieta, bet smagākais darbs sākas tad, kad esi pabeidzis grāmatu, tā ir nodrukāta un jāsāk to reklamēt. Jāpanāk, lai cilvēki par to zinātu. Tiem māksliniekiem, kas paši izdod savas grāmatas, šis varētu būt sāpīgākais posms. Darbojas dažādi kanāli, piemēram, mākslas grāmatu tirgi, fotogrāfijas tirgi, mazo grāmatu tirgi. Grāmatu tirgus bieži apmeklē kuratori, kolekcionāri un daudz interesantu cilvēku, kuriem var būt daudz plašākas zināšanas par to, ar ko tu nodarbojies un kādu grāmatu esi izdevis. No otras puses, tas nav meinstrīma tirgus produkts un interesentu nav daudz.
Kāda, tavuprāt, ir fotogrāmatu izdošanas nākotne?
Šis ir interesants laiks. Daudz cilvēku sūdzas, ka grāmatu skaits sarūk un ka drukātajiem izdevumiem nav nākotnes. Bet, no otras puses, ir daudz gados jaunu cilvēku, kas izdod grāmatas un dara to paši, radot tādu kā jaunu tendenci.
Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka cilvēkiem īstenībā ļoti patīk aptaustīt grāmatas, sajust papīru, priecāties par noformējumu. Daudziem fotogrāfiem un māksliniekiem tas ir arī pašizpausmes veids. Arī grāmatas faktūra ir ļoti svarīga. Piemēram, veikalos atkal ir parādījušās plates. Kas to būtu domājis, ka plates atkal kļūs populāras! Grāmatas, plates un tamlīdzīgas lietas šķiet autentiskākas un īstākas. Pašlaik un, iespējams, arī nākotnē pieaugs nepieciešamība pēc īstām lietām.
Kāds ir tavs nākamais projekts?
Veidošu projektu Itālijā un maijā došos uz festivālu Emīlijā. Strādāju pie jauna projekta par savu tēvu. Projekts saucas Nepabeigtais tēvs (Unfinished Father).
Pagājušajā gadā mans tēvs pārcieta infarktu un kopš tā laika ir gandrīz pilnīgi zaudējis runas un pārvietošanās spējas. Pirms tam viņš bija ļoti aktīvs. Viens no viņa projektiem bija itāļu ikoniskās automašīnas Fiat 500 jeb Topolīno atjaunošana. Pirms infarkta viņš bija restaurējis četras šādas mašīnas un sāka strādāt pie piektās, kura palika puspabeigta.
Mans plāns ir nogādāt šo pēdējo Topolīno Emīlijā un parādīt to starp attēliem, kurus mans tēvs uzņēma, lai dokumentētu restaurācijas procesu. Man šķiet, ka šī darba centrā ir cilvēks, kurš – tāpat kā šis auto – tā arī paliks nepabeigts. Lai gan filmās un grāmatās beigas vienmēr ir gludas (un laimīgas), patiesībā viss beidzas pusvārdā, vairāk vai mazāk puspabeigts. Neatkarīgi no tā, cik rūpīgi mēs plānojam un cik precīzi mēs sekojam saviem plāniem, nekad nav garantijas, ka iesāktais tiks arī pabeigts tā, kā iecerēts.
Es strādāju arī pie pielikuma – mazas grāmatiņas –, kas būs atstāta nepabeigta un kuru lasītājs varēs pabeigt pats. Šoreiz projekts bija vispirms un grāmata sekoja pēc tam.
Ko tu novēlētu jaunajiem māksliniekiem?
Mans padoms ir šāds – pakļaujiet savu darbu otrreizējai pārstrādei! Bieži vien, lai gan jūsu darbi ir jau redzēti, ir vēl joprojām daudz cilvēku, kuri tos nav redzējuši. Jums nevajadzētu baidīties parādīt savus darbus no jauna. Rādiet tos atkal un atkal un turpiniet komunicēt ar saviem darbiem!
