FK jautā: ko tev nozīmē fotogrāfa ētika?

FK turpina rubriku, kurā profesionāli Latvijas fotogrāfi stāsta par savu darba ikdienu. Šoreiz jautājām – ko tev nozīmē fotogrāfa ētika?

Valts Kleins:
Augstāko iespējamo cieņas saglabāšanu attiecībā pret cilvēku, kurš man ir uzticējies. Nepiekrāpt, nepievilt, savtīgi neizmantot, nepazemot, pat ja radošais mērķis būtu ātrāk sasniedzams, rīkojoties neētiski. Leģendas par fotogrāfa attiecībām ar modelēm vispār nevēlos apspriest, tā ir viena no aprobežotākajām publiskajām klišejām.

Iveta Vaivode:
Vienmēr vados pēc pašas iekšējā ētikas barometra. Agrāk nevarēju īsti bildēt svešinieku portretus (ja vien tas nebija komercpasūtījums) tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mani šie cilvēki īpaši neinteresēja. Ne tā ka vizuāli, bet tieši cilvēciski. Ar laiku tas mainījās. Tagad lielākoties bildēju cilvēkus. Tuvi viņi man kļuvuši un interesanti.

Gatis Rozenfelds:
Nav uz to iespējams atbildēt dažos teikumos. Jāsāk ar to, ko man nozīmē ētika manā ikdienas dzīvē, jo ētiska fotogrāfa rīcība nav atraujama no ētiskas cilvēka rīcības. Bet tāds vienkāršs piemērs – kadrs nav mans pašmērķis, un tādējādi es kā fotogrāfs esmu gatavs vienmēr izpildīt savu sociālo pienākumu dokumentēt notiekošo, taču stingri norobežojos no iespējas no notiekošā gūt tiešu emocionālu labumu (piemēram – protams, es jūtu līdzpārdzīvojumu jebkurā nelaimē, taču nedrīkstu savu emociju dēļ gūt emocionālu labumu no notiekošā un maniakāli turpināt ekspluatēt svešas emocijas un pārdzīvojumus vairāk nekā nepieciešams labai un precīzai fotogrāfijai). Otrs aspekts – es, protams, arī izmantoju atsauces uz sen zināmiem vēsturiskiem fotomirkļiem, taču cenšos par to ziņot publiski, piemēram, ka šī ir atsauce uz Jāņa Deinata izstādi Ostas skatos vai ka šeit es mēģinu gaismas paņēmienu, ko noskatījos no kino gaismotāja Gedas, vai šo paņēmienu es esmu aizņēmies no Aivara Liepiņa utt. Citiem vārdiem, nevis vienkārši zagt, bet tajā atzīties un mācīties no citiem.

Oļegs Zernovs:
Nav tādas atsevišķas fotogrāfa, jūrnieka vai mākslinieka ētikas. Jebkuru profesiju pārstāvjiem ir vai nav ētikas. Nelieciet cilvēkus neveiklās situācijās – būsiet ētiski.

Edijs Pālens:
Vienmēr izvērtēju pēc situācijas, ko var publicēt un ko nevar. Domāju, kādas sekas tas var radīt personai, kas ir fotogrāfijā, vai tās tuviniekiem.

Andrejs Zavadskis:
Nebildēt to, kas nav pieņemami ne man, ne bildējamai personai.

Emīls Desjatņikovs:
Es domāju, fotogrāfa ētika neatšķiras no vienkāršām uzvedības normām, kas ir pieņemtas sabiedrībā. Fotoaparāts dod iespēju fiksēt mirkli, nevis kāpt citiem uz galvas. Labs cilvēks būs arī labs fotogrāfs.

Kristaps Kalns:
Īsi izsakoties – nedarīt ļaunu. Ir gan dažas situācijas, kurās ir, ko izsvērt. Piemēram, ka sabiedrības intereses/ieguvumi ir svarīgāki par kāda cilvēka zaudējumiem. Tas visbiežāk ir stāsts par politiķiem vai kādiem neliešiem, kuriem jānodara gauži.

Nils Vilnis:
Profesionāla fotogrāfa ētika viennozīmīgi ir viens no svarīgākajiem darba aspektiem.

Andrejs Strokins:
Pirmkārt, ievērot termiņus, otrkārt, izpildīt apsolīto, treškārt, neizmantot fotogrāfijas ārpus fotografējamā konteksta.

Vladimirs Svetlovs:
Nepieskarties modelim, komunicēt tikai verbāli, neveidot attiecības tuvāk par draudzīgām.

Rihards Puriņš:
Grūti atdalīt profesionālu ētiku no vispārcilvēciskās, taču nākas. Savādāk grūti strādāt profesionāli daudzās foto jomās. Man ir fotogrāfa diploms ar specializāciju sporta fotogrāfijā. Grūti spriest, cik ētiski vai neētiski ir fiksēt sportistu traumas, ciešanas, jā, arī bojāeju. Taču ir nācies. Esmu strādājis arī kā preses reportieris, karstā laikā – 80.–90. gadu mijā un deviņdesmito sākumā. Šausmu, cilvēcisku traģēdiju netrūka – ētiski vai neētiski bija to visu bildēt, pildot profesionālos pienākumus? Esmu bijis profesionāls paparaci. Ne toreiz, ne tagad nesaskatu nekā nosodāma šai darbā, nav kauns ne par vienu kadru, drīzāk nāk smiekli. Nebildēju, ja cilvēki nevēlas, viņiem atrodoties bezpalīdzīgā stāvoklī, ja pieredze saka, ka bildes negatīvi ietekmēs viņu turpmāko dzīvi.

Inese Kalniņa:
Fotogrāfa ētika ir nenodarīt pāri portretējamiem ar to, ko es daru, ar rezultātu vai ar attiecībām tobrīd. Man ir svarīgas attiecības. Protams, gadās, ka iecerei ir nepieciešama vide, kurā modelis var izjust diskomfortu, bet interesantākais ir tas, ka mākslas darba labā viņi spēj būt pašaizliedzīgi.

Reinis Fjodorovs:
Mans pēdējais foto stāsts bija par vīru, kurš sarunājās ar mirušu baronu. Neilgi pēc foto stāsta publikācijas, šis vīrs nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Kad es to uzzināju, mani mocīja jautājums, vai mana kā fotogrāfa darbība ir sekmējusi šo iznākumu. Pēc kāda laika nonācu pie secinājuma, ka fotogrāfam nekad nebūs zināmi visi apstākļi un vienīgais ētiskais imperatīvs ir būt godīgam pret sevi un tiem, kurus fotografē.

Ojārs Jansons:
Man tas ir svarīgi, jo apzinos, ka bumerangs nāk apkaļ, turklāt brīžos, kad tas vismazāk vajadzīgs. Cenšos ētiskos jautājumus izrunāt pirms bildēšanas.

Reinis Hofmanis:
Manuprāt, viens no aktuālākajiem fotogrāfu ētikas jautājumiem ir – vai ir pieņemami fotografēt personu bez tās piekrišanas. Vai ir korekti bildēt cilvēku, ja viņš nevēlas tikt bildēts? Ielu fotogrāfija uz tā balstās. Ja fotogrāfi vienmēr lūgtu atļauju, tāda žanra vienkārši nebūtu. Senāk, strādājot aģentūrā, bildēju arī reportāžu, un konflikta gadījumā pastāvēju uz savām tiesībām atrasties un bildēt publiskā telpā. Arī mans projekts Teritorija balstīts un publiskās un privātās telpas robežu pārbaudīšanu.