Andrejs Grants. Piecas lietas

Pirms pāris nedēļām medijos izskanēja priecīga ziņa – valsts augstāko apbalvojumu, Triju Zvaigžņu ordeni šogad, 18. novembrī, piešķīra fotogrāfam Andrejam Grantam. Grants ir ne tikai viens no Latvijas radošās fotogrāfijas meistariem, bet arī skolotājs, kura fotoskolā Annas ielas Tehniskās jaunrades namā izauguši daudzi nākamo paaudžu fotomākslinieki.

Eju satikt Grantu, kad Annas ielā lekciju nav, bet fotogrāfijas audzēkņi nāk darboties melnbaltajā laboratorijā. Kā ierasts, Granta kabinetā skan nedaudz melanholisks blūzs un istaba smaržo pēc filmiņu tīstīšanas. Pirms sākam runāt par viņa iedvesmas avotiem, Grants netieši citē meistaru Anselu Adamsu, kas teicis, ka “visas grāmatas, kas ir lasītas, visa mūzika, ko esat klausījušies, visi draugi, ar ko esat runājuši, agri vai vēlu parādīsies jūsu bildēs.” Neskatoties uz iespaidu bezgalību, vienojāmies par pieciem pieturas punktiem.

1. Egons Spuris

Spuris – ar savu pasaules skatu un inteliģenci gan kā cilvēks, gan kā mākslinieks. Protams, iespaidoja arī viņa loks, ar ko man sanāca kontaktēties, kā, piemēram, Aleksandrs Sļusarevs no Maskavas. Tas bija tāds ļoti jaudīgs stimuls – cilvēki, kas sajutuši, ka viņiem ir jāatrāda un jāreproducē tas, kā viņi pasauli sajūt. Viņi varēja darīt kaut ko citu, bet izvēlējās taisīt bildītes un lika tajās iekšā savu pasaules izjūtu. 

Atceros, kā Egonam Spurim rādīju savas bildes – skices. Toreiz parādīju kādas padsmit un viņš tikai nedaudz pakratīja galvu – Jā, nu, labi. Viņš tā paklanīja galvu un neko daudz neteica. Tā tas viss notika. Un arī vēlāk, kad mēs ar Sļusarevu bijām jau kolēģi, viņš rādīja savas fotogrāfijas, gaidot manas domas, es rādīju viņam savas, un tas viss bija tāda aizkustinoša pantomīma, kur ar kaut kādiem žestiem, galvas noliekumiem, grimasēm un skaņas signāliem varēja saprast, vai esi tuvu desmitniekam, vai kaut kas ir nedaudz tālāk garām nogājis.

Ko tur runājot var daudz noskaidrot? Tās ir jušanas lietas. Un tiklīdz tās bildes sāk darboties ar dzīves izjūtu – kā vectētiņš Stiglics to sauca, tur jau kaut kādi racionālie skaidrojumi pavirzās malā. Ja tu vēro šīs reakcijas, kas ir cilvēkam, kam tu uzticies un esi devis vērtēt savus darbus, tu atbildes meklē arī pats sevī. Es nedomāju, ka tā ir automātiski kaut kāda pedagoga taktika, bet tas autoram palīdz sev noformulēt lietas, tā vietā, lai viņam dotu kaut kādus gatavus formulējumus un viņš ar tiem sāk spēlēties, [tos] nesaprotot. Šajā gadījumā [autors] ir spiests meklēt sevī – tā es to saprotu, un tā, manuprāt, ir vērtība, kas ir nākusi no Spura un viņa loka.

Viss lēnām krājas un krājas, un, ja tu kā informācijas uztvērējs spēj to kvalitatīvi pārveidot atbilstoši savai pasaules izjūtai un tad uzrunāt citus, tad viss notiek.

2. Aperture žurnāls

Padomju laika antikvariātā, kur tādas mantas parasti nemētājās, bija tomēr arī ārzemju grāmatu nodaļa. Šad tad tur kaut kas ieklīda – tas, protams, tika arī ļoti stingri pārbaudīts – bet pēkšņi tur uz viena no plauktiem uzradās tāds dīvains žurnāls, kas pēc žurnāla neizskatījās, un es to iegādājos. Aperture bija pavisam, pavisam citādāka fotogrāfija, nekā bija pierasts redzēt. Skaties, šķirsti, lasi un mēģini saprast, par ko ir runa tajās bildēs un tekstos – tas mani vienkārši ļoti ieinteresēja.

Neatceros tieši, kādēļ – varbūt kāda kursadarba dēļ –, man bija saglabājusies pielaide bibliotēkas tālākajiem plauktiem, kas ne visiem mirstīgajiem toreiz bija, un izrādījās, ka tur ir šis žurnāls. Visi [numuri] tur nebija – tie bija izrevidēti, un, protams, plauktos nebija tā, kas tajā laikā bija nevēlams, bet no katra gada kādi trīs no četriem numuriem tomēr bija atrodami.

Aperture bija pilnīgi cita pasaule. Man tieši trāpījās leģendārie, vēsturē ierakstītie Mainora Vaita (Minor White) redaktora gadi – no 1952. līdz 1976. Tas man bija ļoti jaudīgs logs uz iekšpasauli. Virziens, kādā Vaits tendēja to žurnālu, un arī skats uz fotogrāfiju bija kaut kāds pavisam cits. Fotogrāfija tur bija tāda kā garīga disciplīna – tika lietota gandrīz vai reliģiska terminoloģija, tādā pasaules izpratnes līmenī. Tas pavēra skatu uz fotogrāfiju pavisam citā virzienā nekā bija pieņemts Latvijā toreiz dominējošajā tradīcijā, un, kā tagad zinām, arī pasaules līmenī.

Ja tu kaut ko skaties ar tādu interesi… Atceros, ka toreiz tas bija kā malks svaiga gaisa. Aperture publicēja arī autorus, kas toreiz bija vēl zaļknābji un viņu vārdus vēl plaši nezināja, bet toties žurnāla veidotājiem bija čujs uz to, kurš autors stāv ārpus laika. No šīs dienas skatu punkta ir redzams, ka daudzi tur publicētie autori kļuva slaveni tikai krietni vēlāk. Pēc 1976. gada tas gan kļuva par citu žurnālu, ne labāku, ne sliktāku, vienkārši, tagad tas ir atšķirīgs. 



3. Vecās fotogrāfijas

Mani interesē tieši amatieru fotogrāfijas, kas ir bildētas bez jebkāda mākslinieciska nodoma. Tie ir attēli, kas ir sanākuši, tā teikt, uz dullo – bildes, kurās tu redzi, ka autors pats nezina, ko viņš ir izdarījis. Šie attēli ir ārkārtīgi rosinoši, jo fotogrāfijā ir tas amizantais, ka gadījums var panākt to, kas, piemēram, glezniecībā nekad nebūtu iespējams. Fotogrāfijas medija specifika ir tāda, ka tu vari griezt kameru ap galvu un pēkšņi tev kaut kas satrāpās – un tas var notikt brīdī, kurā slēdzis ir nejauši nostrādājis.

Visi stāsti ir nevis ārpus tevis, bet tevī pašā. Atlasot [svešas bildes] tu esi lielā mērā stāsta līdzautors, jo tu izcel to, kas tevi ir uzrunājis. Stāsts ir tevī, un tur tu to arī atrodi. Tieši nejaušības mijiedarbība ar jaušību, kad šī bilde ir tev trāpījusies ceļā, – tas ir tas koķetais sadures punkts, kurā attēls sāk runāt un uzrunāt. Tas ir tāds pastāvīgs iedvesmas avots. Ļoti bieži, kad esi sagatavots kaut ko redzēt, tam pietrūkst nepieciešamā naivuma, kas fotogrāfijai piemīt. Fotogrāfija pieļauj arī novirzi no klasiskām kompozīcijām, un tas viss var piedot lielāku mirkļa unikalitātes sajūtu un to pašu zīves sajūtu.

Es vienu tieši iemetu līdzi. Tā ir vienkārši aizkustinoša. Šeit stāsts ir ap bildi – pirmkārt, tur tā kā nekā nav, bet viņš to “nospieda”. Otrkārt, horizonts ir aizkustinoši sagāzies. Un bilde ir tapusi laikā, kad cilvēki tomēr apdomāja, ko kopēt un ko ne, bet šī bilde kādam nebija brāķis. Grūti, protams, saprast, jo nezini motīvu. Tāda bilde – un pie tam ar šīm dekoratīvajām maliņām – ietver tik daudz stāstu un minējumu. Varbūt tas ir bijis kāds, kas dzīvojis iekšzemē un nekad jūru nav redzējis, un tā ir viņam tāda vienīgā. Tāpat kā detektīvstāstā, šajā vienā bildē ir tik daudz iespējamo variantu. Un arī tas naivums un satriecošais minimālisms. Kas gan ir skaistāks!

4. Pusmiega stāvoklis

Iespējams, nebūšu oriģināls, jo nesen nopriecājos, ka kāds kādā intervijā arī pieminēja, ka dievinot pusmiegu. Un es nodomāju – nē, tas ir tieši tas, ko es dievinu! Pusmiegs ir tad, kad tu esi no rīta pamodies, bet reizē neesi pamodies. Tu kaut ko saproti – ka tā ir realitāte, bet reizē tu esi kaut kur citur. Tas ir kaut kas ļoti uzrunājošs. Tas ir ļoti radošs stāvoklis – ja tādā varētu palikt, varētu darīt lielas lietas.

Šis, iespējams, skanēs ļoti eksistenciāli, bet man liekas, ka šī ir tā sajūta, kad mūsu vairs nebūs. Es nebūšu, un tu nebūsi – tas viss būs tāds liels pusmiegs, un kaut kur klusi skanēs radio. Tā īsti nevarēs saprast, vai kāds tur kaut ko runā, vai kaut ko spēlē, bet tur kaut kur tālumā kaut kas skanēs. Man liekas, ka tā sajūta ir tāda ļoti esoša un uzrunājoša. Tā ir skaista lieta.

Ar to saistās arī jēdziens, kas man patīk – sapņa instance. Tas ir saistīts ar pusmiegu, jo pastāv ārpus racionālā, un tur strādā kaut kādas lietas, kuras tevi paņem tā pa īstam, nevis virspusēji, kā prāta lietas mēdz paņemt. Prāta lietas viegli ir izdzēst. Kino, fotogrāfijā, dzejā, daiļliteratūrā ļoti uzskatāmi ir tas, ka ir iespējams uztvērēju uzrunāt tādā zināmi suģestīvā stāvoklī – tad tas strādā dziļāk.

5. Mīts

Tur ir veselas teoriju gūzmas, kurās es tā ne pārāk orientējos, bet, uzskatu, ka, ja tu spēj saskatīt mītisko ikdienas ainu gūzmā, tad esi tuvu arī padziļinātai dzīves izjūtai. Mīts un mītiskais šajā gadījumā ir atslēgas vārds. Tas uzrunā no citiem dziļumiem un pa citiem kanāliem, un, ja tu to vari saskatīt dzīvē un citu autoru darbos, tie ir svētki.

Mītiskais ir atgriešanās pie pirmsākuma sajušanas. Protams, ka tas ir kaut kas metafizisks – tur nevar pielietot racionālus skaidrojumus. Saredzēt notikumu, kas it kā ir pavisam banāls, bet, laikam ejot, nezaudē savu dzīvā notikuma svaru. Tas uzrunā ārpus laika.