Peters Pukluss

Peters Pukluss (Peter Puklus, 1980) ir dzimis Rumānijā un patlaban dzīvo Budapeštā. Viņš ir studējis fotogrāfiju Mohoja-Nāģa Mākslas un dizaina universitātē (Moholy-Nagy University of Art and Design) Budapeštā un jauno mediju dizainu Industriālā dizaina skolā (École National Supérieur de Création Industrielle) Parīzē. Viņš ir publicējis savus darbus fotogrāmatās un izstādījis tos vairākās grupas un personālizstādēs, arī galerijā Foam Amsterdamā un galerijā Krokus Bratislavā. Viņa fotogrāfijās redzami dažādi ikdienišķi priekšmeti, kas kompozicionāli izkārtoti cits pret citu, radot jaunas asociācijas par tiem. Viņa darbos ietilpst pētījumi, piezīmju bloknoti un ceļojumi, pārkāpjot formālās robežas un radikāli paplašinot fotogrāfisko telpu. Viņa personālizstāde Unsafe to Dance (Nav droši dejošanai) ir skatāma C/O Berlin līdz 24. aprīlim, savukārt One and a Half Meter (Pusotrs metrs) – Roberta Morata galerijā Berlīnē līdz 7. maijam.

Kā tas nākas, ka tev ir vairākas izstādes Vācijā vienlaicīgi?

Tā ir sagadīšanās, un tas viss sākās 2013. gadā, kad es biju FOAM Talent konkursa finālists un man bija arī personālizstāde Handbook to the Stars (Rokasgrāmata zvaigznēm) galerijā FOAM, ko organizēja Klaudija Kisele (Claudia Küssel). Helga Vekopa-Konrāde (Helga Weckop-Conrads) un Valters Konrāds (Walter Conrads), Galerie Conrads īpašnieki Diseldorfā, redzēja šo izstādi un uzaicināja mani piedalīties ar personālizstādi 2016. gada sākumā. Mēs atklājām New Works (Jaunie darbi) 2016. gada janvārī. Turklāt FOAM talantu konkursa pasākumu laikā 2013. gadā vienu no manām mākslinieka uzrunām redzēja un dzirdēja Anna-Kristīna Bertrāna (Ann-Christin Bertrand), C/O Berlin kuratore, kas uzaicināja mani piedalīties dzīvajā fotoperformancē kopā ar SPBH workshop Berlīnē. Pēc pusgada viņa uzsāka programmu Domājot par fotogrāfiju (Thinking About Photography) un uzaicināja mani piedalīties. Sākotnēji mēs plānojām atvērt manu izstādi 2015. gada rudenī, bet mums nācās to pārcelt uz 2016. gada pavasari dažādu iemeslu dēļ. Unsafe to Dance tika atklāta 2016. gada februārī. Bija skaidrs, ka tajā pašā laikā man būs personālizstāde Robert Morat Gallery, kas pārstāv mani un manus darbus starptautiski. Savukārt One and a half meter tika atvērta vienu dienu agrāk. Tāpēc man ir trīs dažādas personālizstādes Vācijā vienlaicīgi. Interesantākais ir tas, ka tās visas ir saistītas. Man tas šķiet kā iepazīstināt skatītājus ar pagātni, tagadni un nākotni, tā ir īsta retrospekcija, kas liek justies dīvaini 35 gadu vecumā.

Kā rodas tavu skulptūru idejas?

Mani var iedvesmot jebkas un jebkurā laikā – ne tikai kāds kultūras notikums, piemēram, izstāde vai grāmata, bet jebkāda ikdienišķa situācija. Pagājušajā reizē es atradu kaut kādus pārpalikumus pie noliktavas – tie bija koka kubi no paletēm. Man patika forma un materiāls, tā nu es to visu aiznesu uz savu studiju, kur izkārtoju dažādās kompozīcijās, nokrāsoju, organizēju gaismu utt. Sajūta bija tāda, it kā es spēlētos īstā rotaļu laukumā. Kopumā tas bija laikietilpīgi, un pirms dažiem gadiem aptvēru, ka uzņemt fotogrāfiju ar šiem priekšmetiem ne vienmēr ir svarīgi divu iemeslu dēļ: no vienas puses, priekšmets var būt pats par sevi galerijā un nav nekādas nepieciešamības to atbalstīt ar fotoattēliem, bet, no otras puses, tā ir daļa no mana rokraksta, ka šie priekšmeti ir kaut kādā veidā saistīti ar fotogrāfijas mediju. Un tāpēc – atkal – ne vienmēr vajag tos fotografēt. Šis ir pats galvenais aspekts, manuprāt. Lielākoties manu skulptūru, priekšmetu un instalāciju izejas punkts ir saistīts ar kādu nebūt fotogrāfiju: atrastu pastkarti, atmiņām, attēlu, ko esmu uzņēmis pirms daudziem gadiem.

Kāds parasti ir ceļš no idejas līdz fotogrāfijai?

Parasti iedvesma nāk viļņiem, un bieži tās ir vairākas idejas vienlaicīgi. Šim nolūkam es esmu iekārtojis piezīmju grāmatu, kur skicēju mazas kompozīcijas, situāciju vai kaut ko citu, par ko vēlāk varu sev atgādināt. Šie zīmējumi kādu laiku guļ neskarti, un dažreiz tikai pēc vairākiem gadiem es tos izvelku ārā un, ieviešot izmaiņas vai mainot koncepciju, radu attēlu/priekšmetu vai arī ne.

Ko tu domā par fotogrāfijas medija pārmaiņām mūsdienās?

Patlaban valda pārlieku nodeldētā, bet joprojām aktuālā ideja par medija demokrātiskumu, jo īpaši viedtālruņu un fotokameru pieejamības dēļ. Turklāt mēs esam pieredzējuši lielu pārejas posmu attiecībā uz to, kur un kā mēs patērējam fotogrāfiju. Man gan šķiet, ka visas šīs pārmaiņas ir vairāk saistītas ar tehnoloģiju attīstību, nevis ar pašu mediju. Protams, tie ir saistīti, bet vismaz es vienmēr cenšos novērtēt rezultātu, nevis to, kā darbs ticis radīts.

Pie kāda projekta tu strādā pašlaik?

Es šogad gribētu pabeigt savu ļoti ieilgušo projektu The Epic Love Story of a Warrior (Kareivja episkais mīlasstāsts).