Līga Spunde. Piecas lietas

Latvijā nav daudz starpdisciplināru mākslinieku, kas konsekventi un pārliecinoši lieto fotogrāfiju. Viena no tiem ir jaunā un svaigiem panākumiem bagātā Līga Spunde (1990). Viņa beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un pēc tam ieguvusi bakalaura un maģistra grādus Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Runājot par savu saikni ar attēliem, viņa atzīst, ka sākumā gribējusi mācīties mākslu, jo jau agri iemīlējusi fotogrāfiju. Lai gan pašlaik Līga lielākoties veido multimediālas instalācijas, kurās apvienotas dažādas tehnikas un paņēmieni – no video līdz tēlniecībai –, gandrīz katrā darbā redzamas arī fotogrāfijas, kas varbūt gan rūpīgi iestudētas un inscenētas, gan arī pavisam privātas bildes no autores personiskā arhīva.

Māksliniecei šis ir bijis ļoti veiksmīgs gads – izvēlēta Ināras Teterevas stipendijai mākslā, pavasarī uzaicināta piedalīties Rīgas Fotomēneša izstādē Gleznas un skulptūras ar bakalaura darbu Debesīs, cerams, nebesīs. Pāris mēnešu vēlāk viņa veiksmīgi aizstāv savu maģistra darbu Pārgājiens – šī instalācija jūnijā bija apskatāma RIXC galerijā. Patlaban Līga ir Slovēnijā, kur viņu uzaicināja piedalīties vienā no dinamiskākajiem un jauneklīgākajiem fotogrāfijas festivāliem Eiropā Fotopub Novomestā. Tas guvis ievērību ar savu eksperimentālo pieeju fotogrāfijas medijam.

1. Pārsteidzoši jocīgas lietas un negaidīti pavērsieni

Tas ir kaut kas ļoti īpatnējs. Situācijas, kuras tu neatpazīsti līdz brīdim, kad tās notiek. Tad, kad tās notiek, tu saproti, ka kaut kas pilnībā neiet kopā ar realitāti, un tad tev rodas sajūta, ka tas ir tas – tā ir tā pārliecinoši jocīgā lieta. Tikai jocīgas lietas neder, jo tās ir tik bieži sastopamas, ka tām nepiemīt šāds efekts, bet tad, kad notiek kaut kas pilnīgi negaidīts, tu spēj kaut kā identificēt to sajūtu. Tas mani sajūsmina.

Tas ir kā sitiens pa ceļgaliem – tajā momentā tev vienkārši jāspēj noturēt līdzsvaru, jo realitāte dod tādus impulsus, kas neiet kopā ar to, ko tu sagaidi, un līdz ar to tas var būt jebkas. Tie ir brīnumi – gan labi, gan slikti, bet vienmēr ļoti īpatnēji.

Pārliecinoši jocīgs atgadījums, kas man tagad nāk prātā, notika pirms pāris gadiem. Dzīvoju tolaik guļamrajonā, blokmājas 10. stāvā – ap trijiem naktī pie loga kāds dauzās. Tas bija ļoti jocīgi un nenormāli bailīgi, jo kurš gan 10. stāvā var klauvēt pie loga? Un tad tu atver balkona durvis, un istabā ielaižas nevis balodis, nevis kaija, bet gan dzenis. Bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir kaut kas pārliecinoši jocīgs.

Tās lietas nevar īsti klasificēt un paskaidrot, bet tad, kad tas notiek, tu saproti, ka tas ir ārpus ikdienišķā un normālā. Tās var būt arī pilnīgi parastas lietas, un tu tās vari nepamanīt, bet tad, kad pamani, tu saproti, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar realitāti. Tā ir laba sajūta. Vistrakākais gan ir tas, ka to nevar nekādi izpelnīties. Tu nezini, kad tas notiks, un nav jēgas to gaidīt. Dažreiz bail, ka tas notiks, dažreiz bail, ka nenotiks.

2. Novērojumi

Man šķiet, ir ļoti svarīgi turēt acis vaļā un saglabāt asu prātu jebkurā dzīves situācijā. Prast izmantot savā labā to, ko tu spēj novērot. Novērojot var pamanīt ļoti daudz ko absurdu, un tas ir patīkami. Tu vēro un vēro, bet tad vienā brīdī saproti, ka ārpus konteksta novērojums iegūst kaut kādu citu svaru un kļūst jocīgs, lai gan ikdienišķajā kontekstā būtu pilnīgi neinteresants.

Novērojumi var būt dažādi – piemēram, tas, ka čūska pati nav aste, bet tai ir aste. Kaut kur čūskai sākas aste. Es to tikai nesen uzzināju, un man tas šķita interesanti, jo iepriekš par to vispār nebiju domājusi.

Absurds pieder pie tām pārliecinoši jocīgajām lietām – tas ir veids, kā tu vari pats tās ražot. Tas ir tāds izklaidējošs un reizē atmaskojošs veids, kā skatīties uz pasauli. Bieži vien kaut kādas lietas tiek pārvērtētas, un, kad tu palūkojies vērīgāk, tad saproti, ka tām piešķirtā vērtība ir absurda. Man liekas, ka tas ir kas tāds, ar ko tu pats vari sevi izklaidēt, jo, protams, domājot par to, vai čūskai ir vai nav aste, nekas daudz nemainās – kopums saglabājas, neatkarīgi no tā, vai aste sākas šeit vai tur.

3. Progresa pieredze

Tas ir jebkas, ko var darīt, un pieredzēt paredzamu rezultātu. Bieži vien, mēģinot izdomāt kaut kādas idejas vai strādājot ar neredzamām lietām, ir ļoti nogurdinoši, ka rezultātu neredz uzreiz; ka tas laiks, ko tu pavadi, strādājot pie idejas, negarantē rezultāta kvalitāti. Ideju rašanās vai nerašanās apstākļus ir grūti ietekmēt, un process ir netaustāms. Tas bieži vien ir nomācoši, tāpēc, manuprāt, diezgan veselīga ir tāda pieredze, kurā iespējams piedzīvot likumsakarīgu rezultātu.

Es bieži dalu darbus domājamās un darāmajās lietās. Ļoti bieži ir patīkami nodarboties ar darāmajām lietām, jo, piemēram, zini, ka, katru dienu izlasot 30 lappuses, vienā brīdī grāmata būs izlasīta; vai arī zini, ka, trīsreiz nedēļā sportojot, pēc mēneša varēsi pacelt tonnu. Man vienmēr brīnišķīga atslodze ir likusies dabas zīmēšana. Tur gan ir neliela pretruna, jo tā it kā ir arī radoša nodarbe, bet manā skatījumā tā tomēr ir diezgan tehniska padarīšana. Tev ir zināma pieredze vērojumā, acumērs un roku veiklība ir uztrenēti, un, saliekot to visu kopā, tu zini, ka, ja regulāri zīmēsi trīs stundas dienā, tad pēc nedēļas to darbu būsi pabeidzis. Bet tas nenozīmē, ka, ja tu regulāri trīs stundas dienā domāsi par kaut kādu tēmu, tad pastāv jebkāda garantija, ka tava ideja būs labāka nekā tad, ja būsi ar to pavadījis divas dienas un divas stundas.

Tāpēc progresa pieredze manī vieš ticību, ka arī tūlītēji neredzamā darbā ieguldītam laikam ir jēga. Man tas ir svarīgi. Protams, darot tādas darāmās lietas, var diskutēt, vai rezultāts ir labs vai slikts, bet rezultāts ir pilnīgi vienmēr. Pēc mēneša varu pacelt tonnu, pēc nedēļas man ir gatavs darbs, un pēc trim dienām man ir izlasīta grāmata – tas man ļauj savilkt kopā to laiku, kas ir ieguldīts neredzamajās lietās.

4. Veiksmes un neveiksmes

Ir diezgan skaidrs, ka jebkura atzinība ir patīkama un jebkura atzinība, it sevišķi, ja tā ir patīkama, motivē darīt vēl vairāk, uzturēt savu veikumu līmenī un atbilst saņemtajai atzinībai. Domāju, ka atzinība ir labs iedvesmas avots, jo uzliek atbildību neatslābt un darīt vēl labāk. Kaut kādā mērā gan tas nav iemesls optimismam, jo tas nozīmē, ka ir jādara vēl vairāk un vēl labāk.

Arī neveiksmes ir absolūti iedvesmojošas. Palieku dusmīga, ja tas notiek nepamatoti. Savukārt, ja neveiksmei ir izskaidrojums, tad vienīgais, uz ko es varu dusmoties, visbiežāk, esmu es pati, bet reizē tas mani arī motivē savākties un pārdomāt, ko izdarīju nepareizi un kā to nākamreiz izdarīt labāk. Ja neveiksmes nav mana atbildība un ir nepamatotas, tad es kļūstu ļoti dusmīga, taču tas mani motivē pierādīt, ka īstenībā tās lietas bija labas. Vispār dusmas kā enerģija ir ļoti spēcīgs dzinulis, kuru, ja iemācās, kaut kā var izmantot savās interesēs. Jo, principā, tiem sadusmotājiem tas vairs neko nemaina, tikai tev pašam ir svarīgi atgūt savu godu un parādīt, ka īstenībā tavs darbs ir labs, pat ja nenovērtēts vai nesaprasts. Tā kā beigās tas arī ir pozitīvs ieguldījums.

5. Kafijas pauzes

Es nevaru vairs saprast, vai kafijas pauzes man ir tāda izstrādāta metode vai tas ir iedvesmas avots. Es to daru ļoti apzināti, un tas ir veids, kā mēģinu tikt pie idejām – eju ārpus mājām dzert melnu kafiju un tur sēžu tik ilgi, līdz nonāku pie kaut kāda rezultāta. Nedrīkst iet ar draugiem, ir jāiet vienam pašam, lai var sēdēt stundām ilgi un domāt.

Ir ļoti grūti kontrolēt ideju pienesumu, bet tajā brīdī, kad tev diezgan regulāri jānāk klajā ar kādu ideju – piemēram, mācoties, tev ir kādi septiņi pasniedzēji, kas katrs uzdod divus uzdevumus un tie visi ir balstīti uz idejām, jāatrod stratēģija. Tu vari, protams, cerēt, ka tev pēkšņi iešausies prātā četrpadsmit ģeniālas idejas divu nedēļu laikā – attiecīgi, katru dienu viena, bet visbiežāk tā nenotiek.

Sēžu kafejnīcā, uz lapiņām izstrādāju rīcības plānu un variantus, kā arī vienkārši skatos un domāju. Dažkārt paskatos internetā, bet parasti kafejnīcās cenšos to nedarīt, lai nenovirzītu uzmanību no darāmā. Šī, piemēram, ir mana diplomdarba kladīte, kur es domāju – kādā estētikā veidošu darbu, kādi tur būs objekti. Tajās vietās sēžu tiešām ļoti ilgi, tāpēc tagad esmu arī pasākusi iet uz studentu kafejnīcām, lai neizskatītos tik aizdomīgi. Tur visi sēž ļoti ilgi, kaut ko dara un mācās. Tad es arī sēžu un štukoju savas lietas. Tā man ir izstrādājusies kā darba metode. Princips ir iziet no mājām ar mērķi domāt, un pagaidām šī metode ir pierādījusi, ka mēdz strādāt. Jo vairāk kaut ko vajag izdomāt, jo vairāk eju kafijas pauzēs.