Grāmatas atvērums

Grāmatas atvērums

Fotogrāfiju grāmatu Victory Park Arnis Balčus ir veidojis vairāk nekā četrus gadus. Tā nu gadījies, ka es biju tapšanas procesa liecinieks un pat uzrakstīju anotācijas divām izstādēm. Katru reizi teksts bija jāraksta pilnīgi no jauna, jo Arnis mainīja fotogrāfiju secību, dažas izņēma, lika klāt citas. Interpretācija mainījās no vēsturiskā simbolisma uz politisko, tad uz freidisko, un beidzot albums ir publicēts bez skaidrojošiem tekstiem. Izņemot nosaukumu. Manuprāt, Arnim ir izdevies atbrīvot attēlus no verbālā stāstījuma sloga. Fotogrāfiju izkārtojums neierosina kādu konkrētu interpretāciju. Ja vienos tēlos skatītājs atpazīst vēsturiskos motīvus un jau gatavojas nākamajām bildēm pielietot šo verbālo rāmi, tad nākamie tēli nekādā veidā nav saistīti ar atmiņā esošo argumentāciju. Albuma prezentācijā publika jautāja: “Un kāpēc kailas meitenes?” Bet no kurienes pārliecība, ka kara veterāna portrets atrodas tieši savā vietā? Pati par sevi fotogrāfiju sērija taču nesaka priekšā, kas šeit funkcionē kā atslēgas vārds. Arī katrā atsevišķā bildē skatītājs nevar pārliecinoši teikt, ka, lūk, tieši šī detaļa ir stāstījuma priekšmets, un pārējo detaļu interpretācijas ir tai pakārtotas. Attēls neveido lingvistisko sintagmu priekšmets – izteicējs – papildinātājs. Jebkurai detaļai ir tiesības kļūt par vēstījuma priekšmetu.

Fotogrāfija ir arī fizisks priekšmets. Izstādē jēgu var ietekmēt izmērs, rāmis, stiklojums. Šajā gadījumā – papīra grāmatas formāts. Tas arī ved mūs prom no literatūras, kura mūs ir pieradinājusi pie tā, ka izklāstam ir skaidra secība (naratīva struktūra), kas atklāj vienu nozīmi pēc citas. Albumā dažas lapas nav sagrieztas, tāpēc to nevar tāpat vienkārši šķirstīt. Ir jāpacenšas, lai saskatītu nākamo bildi. Dažas lapas nav iešūtas grāmatā, un skatītājam ir tiesības pašam izvēlēties atbilstīgāku atrašanās vietu.

Ko tad tas viss varētu nozīmēt? Ja jau fotogrāfs ir publicējis grāmatu lasītājiem, acīmredzot kaut ko viņš vēlējies pavēstīt. Vēstījums šajā gadījumā ir nevis par Uzvaras parku, bet par vēstīšanas praksi. Par to, ka jāskatās pats attēls, nevis jādomā par to, ko mēs jau zinām par attēloto subjektu vai objektu. Ka nofotografētais cilvēks, pirmkārt, ir tikai šis konkrētais cilvēks ar vārdu un personas kodu, bet priekšmets – tikai šis priekšmets šajā noteiktajā rakursā. Ka, mazliet pamainot attēlu secību, radikāli mainās nozīme. Mēs skatāmies ar acīm, bet redzam ar smadzenēm. Smadzeņu ieguldījums redzēšanā
var sasniegt 90%, un tikai atlikušo informācijas daudzumu sniedz no acīm nākošie stimuli.

Grāmatas atvērums

Grāmatas atvērums

Arnis Balčus pielieto dažādus semiotiskus paņēmienus, darbojoties ar vizuālajām zīmēm. Par to esmu uzrakstījis albumā Latvijas ainava. Victory Park uztveru kā vēl vienas semiotiskas kārtības izpēti vai ilustrāciju tai. Retorikā ir pazīstams toposa jēdziens, kas apzīmē argumentācijas ietvaru. Grieķu valodā vārda τόπος tiešā nozīme ir “vieta”. Albuma ar nosaukumu Victory Park toposs ir “vieta” šajā tiešajā nozīmē – vieta Rīgā, kurā tapušas visas fotogrāfijas. Koki, dīķis, obelisks, ceļš, stāvvieta aiz loga, salūts, Maritim Hotel numurs… Cilvēks, kurš paņēmis albumu rokās, nosaukumu izprot kā retorisko toposu un no pirmās līdz pēdējai lappusei meklē simbolus, kas iekļautos saskanīgā stāstījumā, kura loģiku pasaka priekšā jau zināmais par pieminekli, kara vēsturi, parku, kailfoto, fotogrāfu Arni Balču. Taču Balčus vienkārši aicina reizēm skatīties un redzēt ar acīm, izslēdzot atmiņā uzkrātās enciklopēdiskās zināšanas.

Saistītie raksti

Komentēt, izmantojot: