Juris Zemītis

Juris Zemītis (1984) šogad ieguvis FK Balvu, ko jau trešo gadu Rīgas Fotomēneša laikā pasniedz žurnāls FK sadarbībā ar Sony. Juris ir dzimis Rīgā, bet uzaudzis Limbažos, kur pamatskolā pievērsies fotografēšanai. Vēlāk Latvijas Kultūras akadēmijā izmācījās par operatoru un strādāja dažādus darbus kino uzņemšanas laukumā, līdz kļuva par gaismu mākslinieku. Tieši šajā darbā Juris sāka veidot fotogrāfiju sēriju So Fake, It’s Real, par ko saņēmis labākā jaunā Latvijas fotogrāfa titulu. Pašlaik viņš mācās ISSP Skolā.

Kā tu sāki fotografēt filmēšanas laukumā?

Man jau ilgāku laiku gribējās uztaisīt fotogrāfiju sēriju, bet nekad nebija laika. Un tad sapratu, ka jāfotografē to, kas man ir apkārt. Iesākumā ar rezultātu nebiju apmierināts, bet tad līdz ar attēlu, kurā redzams nokrāsots kastanis, nāca apjausma, ko vajadzētu fotografēt, lai veidotu priekšstatu par šo kino uzņemšanas procesu, bet tajā pašā laikā stāstītu arī kaut ko vairāk.

Kā tu šo projektu plāno attīstīt?

Šobrīd grūti paredzēt. Man ļoti patīk, ka, strādājot ar fotogrāfiju, rezultāts mainās procesa laikā. Pagaidām būtu muļķīgi neizmantot to, ka strādāju kino laukumā, un visdrīzāk tuvākajā laikā turpināšu līdzīgā virzienā. Mēģinu arī darīt kaut ko citu paralēli.

Kas tevi vispār saista fotogrāfijā?

Fotogrāfija man palīdz saprast kaut kādas lietas, ja patiešām tajās iedziļinās un velta tām laiku. Senāk man likās smieklīgi, ja kaut kur rakstīja “fotogrāfs pēta”, bet tagad saprotu, ka tā var būt – rezultāts nav pētījums zinātniskā nozīmē, bet pats process ir gan.

Kuri autori tevi iespaidojuši?

No kino tā būtu Vima Vendersa filma Parīze Teksasa. Atceros, ka mani tā ļoti pārņēma un pārsteidza, kad pirmoreiz to skatījos uz lielā ekrāna. Vispār studiju laikā bija periods, kad burtiski dzīvoju kinoteātrī. No fotogrāfijas tas būtu Trents Pārks, lai gan manos darbos saikne ar viņu nav acīmredzama. Man patīk gan viņa attēli, gan to paraksti.

Kas bija visgrūtākais, veidojot šo fotosēriju?

Atlase. Kad process ir sācies, tad viss iet uz priekšu un fotografējot man ir maz izvēles – tikai jānospiež slēdzis, bet atlasē ir tik daudz iespēju, kā to visu savirknēt. Tas ir sarežģīti.

Un kā ir būt par labāko jauno Latvijas fotogrāfu?

Jā, darbā man tagad katru dienu to atgādina. Gan jau pēc nedēļas aizmirsīs. Bet tā nav nasta, drīzāk man ir vēlme pašam sev apliecināt, ka tas nav viss, ko varu izdarīt. Tā ir tiešām laba motivācija turpināt. Vismaz šaubas, vai es kaut ko varu, uz brīdi ir pieklusušas un varu iet tālāk.