XX. fotogrāfijas mēnesis jeb Vāclava Maceka mazais bizness

Atceros, kā 1999. gadā trijatā kopā ar Māri Ločmeli un Gati Rozenfeldu traucāmies uz Bratislavu, lai iegūtu jaunus iespaidus par norisēm Eiropas fotogrāfijā. Ar Māra mammas auto rīta pusē izbraucām no Rīgas un negulējuši nākamās dienas agrā rītā ieradāmies Bratislavā. Ceļojums bija trauksmains, jo ātruma rādītājam bija notrūkusi trosīte un tādēļ nebija īsti saprotams, ar kādu ātrumu braucam. Vienīgi atminos, kā lidojām pāri Polijas ceļu bedrēm un mukām no policijas.

Tas bija laiks, kad angļu valodā sapratu tikai dažus nepaplašinātus teikumus, bet runāt nevarēju, jo bija liels kauns par niecīgo vārdu krājumu. Slovāku valodu tikai iztēlojos saprotam un neko vairāk kā “paldies” un “uz redzēšanos” nebiju spējīgs pateikt. Toreiz man šķita, ka tas, kas notiek Bratislavā, ir kaut kas unikāls. Tik ļoti daudz fotogrāfijas izstāžu vienuviet es vēl nebiju redzējis.

2010. gada vasarā saņēmu e-pastu no Bratislavas Fotogrāfijas mēneša organizatoriem ar piedāvājumu  piedalīties viņu ikgadējā pasākumā. Neskatoties uz to, ka pozitīvais priekšstats pēc vairākkārtīgiem šī pasākuma apmeklējumiem jau bija stipri mainījies, piekritu.

Kā katru gadu, arī šogad Fotogrāfijas mēnesis notika novembrī. Taču mana situācija gan bija mainījusies – vairs nebija jādomā, kā pārvarēt 1350 km lielo attālumu, jo dzīvoju Prāgā. Lai nokļūtu līdz Bratislavai, bija jānosēž tikai piecas stundas autobusā. Festivāla organizatoriem neminēju – un neviens arī nejautāja – no kurienes ieradīsies latviešu fotogrāfs. Viesnīca bija rezervēta divām naktīm.

Piektdienas pēcpusdienā ar sievu Petru iekāpām autobusā, lai jau vakarā varētu sākt izstādes iekārtošanu Bratislavā. Atklāšana bija paredzēta nākamās dienas vakarā. Tuvojoties Bratislavai, nosūtīju īsziņu festivāla organizatora asistentei Elenai, ka pēc divām stundām varam tikties pie galerijas ieejas. Pēc trijām stundām tikāmies. Diemžēl, kā biju intuitīvi paredzējis, neko daudz nepaguvām izdarīt, jo jau drīz beidzās teritorijas autostāvvietas apsarga darba laiks un pēc 20 minūtēm vārtus slēdza ciet. Teicu, ka tas nekas – vēl taču ir veselas septiņas stundas instalācijas iekārtošanai. Atvadījāmies no Elenas un pēc divu stundu maldīšanās veiksmīgi atradām viesnīcu.

Nākamās dienas rītā stāvējām pie galerijas ieejas un, lai sevi kaut kā izklaidētu, klausījāmies mobilā telefona primitīvajās zvana melodijās. Satraukums lēnām pieauga. Pēc divdesmit minūtēm galerijas durvis atvērās un varēja ķerties pie darba. Ar dažām nagliņām un mazu āmurīti, bet bez līmeņrāža, bija atnācis arī organizatoru pieaicinātais “palīgs”.

Kad līdz izstādes atklāšanai bija atlikušas vēl tikai divas stundas, ieradās galerijas direktore un paziņoja, ka kastes, kurās bija transportēti darbi un četri lielu televizoru iepakojumi, nevarēs atrasties izstādes telpā. Es piekritu. Tukšajām kastēm šajā izstādē nebiju piešķīris mākslas objekta statusu, taču nezināju, kur citur lai tās liek. Pēc neilga brīža direktores sirds atmaiga, fotofestivāla palīgs aktivizējās un kartona kastu problēma atrisinājās.

Līdz atklāšanai bija atlikusi viena stunda, kad saņēmu ilgi gaidīto īsziņu no festivāla asistentes par nepieciešamu izstādes objektu. Īsziņā bija teikts, ka objekts – vecs vai jauns koka krēsls – nebūs pieejams. Pēc šīs ziņas ķēros pie plāna “B”. Kopā ar Petru aizbraucām atpakaļ uz viesnīcu, no kuras pa galvenajām durvīm veiksmīgi iznesu Slovākijā ražotu koka krēslu ar nosaukumu “Petra”.  Trolejbuss ilgi nebija jāgaida un mēs devāmies uz izstādes atklāšanu.

Nokavējām piecpadsmit minūtes. Galerijas direktore bija satraukta un veltīja mums pārmetuma pilnus skatienus. Foto festivāla galvenais organizators Vāclavs Maceks bija jau prom. Neskatoties uz apmulsumu, nolēmu teikt īsu atklāšanas runu. Runāju čehu valodā un pēc dažām minūtēm realizēju atlikušo izstādes darbu – salauzu koka krēslu. Pēc trīsdesmit minūtēm galerijas darbinieces paziņoja, ka darba laiks ir beidzies un durvis tiek slēgtas. Mani pārņēma paranoja, ka vairs nesaņemšu atpakaļ izstādē izliktos darbus un man neatmaksās nelielo naudas summu par autobusa biļetēm Prāga-Bratislava-Prāga. Sāku prātot, vai tieku uztverts kā brīvprātīgs sociālais darbinieks, vai varbūt vienkārši idiots. Vakara gaitā uzzināju, ka neesmu vienīgais, kurš nav saņēmis un visticamāk arī nesaņems festivāla katalogu. Un ka šeit tas ir normāli, ja vienlaikus ar izstādes atklāšanas runu vēl tiek kārtas fotogrāfijas.

Nākamajā dienā, dažas stundas pirms došanās atpakaļ uz Prāgu, beidzot satiku festivāla galveno (un it kā vienīgo) organizatoru Vāclavu Maceku. Saņēmu 30 eiro par biļetēm un solījumu, ka darbi tiks atvesti uz Prāgu. Satiku arī divas studentes no Latvijas Kultūras koledžas, kuras ar autostopiem bija atbraukušas no Rīgas, lai apskatītu šo haotisko foto notikumu.

Pēc pusotra mēneša darbi tika atvesti uz Prāgu, bet diemžēl ne visi.