Martina Hoglande Ivanova
Zviedru fotogrāfes Martinas Hoglandes Ivanovas (Martina Hoogland Ivanow, 1973) darbi nereti aprakstīti kā poētiski, hipnotiski, meditatīvi un gleznieciski. Strādājot pie fotogrāfiju sērijas “Far Too Close”, viņa septiņu gadu laikā apceļoja virkni visai eksotisku vietu nomaļākajos zemeslodes nostūros. Taču viņa nav ieinteresēta distancētā savu ceļojumu dokumentācijā. Kombinējot ceļojumos uzņemtos attēlus ar ģimenes un interjeru fotogrāfijām, Hoglande Ivanova ieved skatītāju tumšā un mazliet nostalģiskā, pabalējušas pastkartes atgādinošā pasaulē, kurā mīti savijas ar realitāti, pazīstamais ar svešo, un skatītājam tiek atstātas plašas interpretācijas iespējas sacerēt pašam savu stāstu.
Šā gada februārī SteidlMACK plāno izdot grāmatā viņas sēriju “Far Too Close”. Patlaban Hoglande Ivanova turpina darbu pie sava jaunākā projekta “Satellite”, kurā viņa pievērsusies dažādām alternatīvām komūnām un ģimenes modeļiem.
Tu esi dzīvojusi Parīzē, Ņujorkā, Berlīnē. Kas tevi pamudināja doties projām no Zviedrijas? Un vai ir kāda vieta, kur tev patīk atgriezties atkal un atkal?
Es tiku uzskatīta par pārāk jaunu, lai studētu fotogrāfiju mākslas akadēmijā Zviedrijā. Tāpēc devos uz Parīzi un vēlāk uz Ņujorku, kur paliku arī neilgu laiku pēc studiju beigšanas. Ik pa laikam dodos uz visām šīm pilsētām, taču vienīgā, kur es varētu apsvērt pārcelties uz dzīvi, ir Ņujorka. Tagad varbūt arī Berlīne. Taču patlaban, pēc gada pavadīta Berlīnē, esmu atgriezusies Stokholmā. Man šķiet, jebkuram būtu ļoti vērtīgi pamēģināt dzīvot dažādās pasaules vietās, ja ir šāda iespēja.
Tava fotosērija “Far Too Close” iekļauj attēlus no Sibīrijas, Sahalīnas salas, Lapzemes un citām diezgan eksotiskām vietām. Kā tu izvēlies savu ceļojumu galamērķus?
“Far Too Close” sākās kā personīgs pētījums par manām attiecībām ar ceļošanu. Tāpēc izvēlētie galamērķi ir tik tāli, cik vien iespējams, kontinentu galējie punkti. Tā ir spēle ar distanci, emocionālu un ģeogrāfisku, un, strādājot pie šī projekta, vienā brīdī man šķita svarīgi iekļaut arī cilvēkus un vietas, no kuriem esmu tālu projām.
Šķiet, ka rediģēšana un attēlu kombinēšana savā starpā tavos darbos spēlē lielu lomu. Vai tu fotografē daudz un rediģē pēc tam, vai arī jau pirms fotoaparāta slēdža nospiešanas tu skaidri zini, ko vēlies panākt?
Taisnība, es savas bildes uztveru kā sava veida rēbusu vai domu virkni, un man kļūst arvien svarīgāk un svarīgāk, kā attēli sasaistās savā starpā. Es vairs nedomāju par tiem kā neatkarīgām bildēm. Es varu sākt ar domu, ikdienas dzīves fenomenu vai attēlu. Strādājot pie “Satellite”, es koncentrējos uz tādām domām kā izolācija un piederība, ka mēs sevi definējam caur citiem, dažādām grupām un attiecībām. Es sāku ar dažiem attēliem un izpēti – mēģinu atrast vietas, kas mani interesē, pēc tam turpinot būvēt savu darbu uz šiem pamatiem.
Vai tev interesantāk fotografēt pazīstamā vai nepazīstamā vidē?
Katrai ir savi izaicinājumi, bet man šķiet, ka vieglāk ir nepazīstamā un dažkārt interesantāk – pazīstamā.
Lielākā daļa laikmetīgās fotogrāfijas ir cik vien iespējams asa un detalizēta. Savukārt tu apzināti izslēdz lielu daļu informācijas no savām fotogrāfijām. Kāpēc tā?
Tas vienkārši ir mans izvēlētais fotovalodas veids. Es uzskatu, ka tas palīdz fokusēties uz specifiskām detaļām un ir izteiktāk naratīvs. Pie tam, manuprāt, tas ir tuvāks mūsu redzei. Es neesmu pārliecināta, ka mēs uztveram visu vienlaicīgi, kā to dara kamera.
